Anna Platpīre: Žonglēšana ar propagandu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Laikā no 25. līdz 29. septembrim Viļņā notika jauno līderu tikšanās (VYLM). Piedalījās pārstāvji no universitātēm un organizācijām, kā arī žurnālisti. Dalībnieki bija no Ukrainas, Moldovas, Gruzijas, Baltkrievijas, Krievijas, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tikšanās tēma šoreiz bija propaganda, precīzāk - Krievijas propaganda un informatīvais karš. Rakstu šo ierakstu, lai pati sev piefiksētu vairākas lietas, un varbūt vēl kādam tās šķitīs noderīgas.

Viens no biežāk aprunātajiem jautājumiem šajās dienās ir preses brīvības jautājums: ņemot vērā spēcīgo Krievijas televīzijas programmu ietekmi, jautājums ir par to, vai šos medijus vajadzētu slēgt, ierobežot. Lietuvas pārstāvji par to ierunājās vairākkārt, un jāatgādina, ka uz vairākiem mēnešiem viņi arī ir to darījuši, laikā, kad, atminoties barikādes, kādā ‘dokumentālā’ filmā, bija provokatīva un zaimojoša interpretācija par 1991. gada notikumiem, un arī Latvija šim piemēram vēlāk sekojusi.

Par spīti tam, ka šis jautājums Baltijas valstīs risināts arī ar slēgšanu uz laiku, Zviedrijas pieredze liecina par kaut ko citu: viņiem viens no Krievijas propagandas medijiem nespēja iegūt auditoriju ilgākā laika posmā un savu darbību beidza. Tomēr pēc tam žurnālisti konstatējuši, ka

nauda no medijiem tiek pārvirzīta, lielāku atbalstu sniedzot tieši ekstrēmistu grupām un organizācijām.

Šī saruna liek domāt arī par vēl vienu aspektu: vai reģionam nepieciešams vienots sabiedriskais medijs krievu valodā? Ja cilvēki vēlas patērēt saturu krieviski, bet katra valsts atsevišķi nemāk, nespēj vai nevar atļauties to saražot, vai iespējams radīt šādu kanālu reģionam? Piemēram, Baltijas jūras valstu kanāls, kurā līdzās izklaidei, šoviem, estrādes un dokumentālam saturam ir lokālas ziņas? Igaunijas pieredze rāda, ka ERR cīnās par savu skatītāju: tas ir vienīgais kanāls Baltijas valstīs, bet tam ir jānopelna uzticība no skatītājiem, kas ļoti skaidri redz kontekstu, kādā medijs ir tapis. Arī tā piedāvājums būtiski atšķiras no pierasti patērētā, tāpēc pēc sākotnējās intereses auditorija var izvēlēties atgriezties pie jau zināmām vērtībām. Jāņem vērā, ka Igaunijai ar šādu mediju jācīnās pret to, kas ar košu un skaļu izklaidi parādās Krievijas medijo,s un tas ir dārgs saturs, kuru valsts nevar atļauties, kā arī aktuāls ir jautājums: vai sabiedrības naudu vispār drīkst tērēt šādam saturam.

Un te ir vēl viens jautājums: mediju vide vienubrīd bija aizrāvusies ar melu un nepatiesu ziņu atklāšanu. Ukrainā tā sāka "Stop Fake" un Eiropā darbojas "EUvsDesinformation" Latvijā vēlāk sekoja arī LSM.lv projekts "Melu detektors". Problēma, ka

šāda veida saturs maz vai gandrīz vispār neparādās krievu valodā: jautājums tad, kam tas tiek veidots.

"EUvsDesinformation" apgalvo, ka svarīgākais ir strādāt ar tiem cilvēkiem, kas varētu vēl savu viedokli mainīt un kas nav pieņēmuši kaimiņvalsts politisko viedokli par savējo. Bet vai šis saturs nokļūst līdz cilvēkiem, kas dzīvo Krievijā vai kuri jau nav pamanījuši, ka pārbaudītais fakts varētu būt apšaubāms? Precīzāk sakot: vai šī satura auditorija jau pati nav tāda, kas atpazīst nepatiesību?

Tik daudz par medijiem, kas jau tagad daudz dara, lai atspoguļotu situaciju korekti. Te gan jāpiebilst, ka ir šaura robeža, kurā brīdī žurnālists var objektīvi attainot situāciju un apazīst melus un kurā brīdī viņš kļūst par citas propaganads ruporu. Ar propagandu var saprast vienpusēju un citkārt arī maldinošu informāciju, kuras uzdevums ir atbalstīt konkrētu politisku viedokli vai mērķi. Mediju uzdevums ir nodrošināt sabiedrības informētību un mediju pratību, bet vai žurnālisti pārāk bieži nedara to, kas būtu jādara valstij, nodrošinot mūsdienām atbilstošu izglītības programmu un aktivātes, kas palīdz atpazīt nepatiesību un meklēt objektīvāku viedokli?

Žurnālistiem ir jānodarbojas ar žurnālistiku, viņi nedrīkst kļūt par savas valsts ruporiem, tāpēc svarīgi, ka valsts spēj šos jautājumus risināt.

Te pieminēšu gadījumu no Gruzijas. Gruzijā absolūti lielais vairums cilvēku ir pareizticīgie un baznīcas ietekme ir milzīga. Laikā, ka Gruzija aizvien aktīvāk plānoja sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, baznīcas patriarhi bija pret un viņi nekautrējās par to runāt ar savām draudzēm. Tas, kas notika, nav nekas sarežģīts, bet vienkāršs un efektīvs:

vairākus patriarhus Gruzija uzaicināja doties uz Briseli un ieraudzīt, kā izskatās ES un NATO, klātienē satikt cilvēkus. Rezultātā baznīca atzina, ka ir kļūdījusies un būtībā deva savu atbalstu tam, lai valsts turpinātu izvēlēto virzienu.

Tas tikai liecina par to, cik svarīgi, lai valsts institūcijas iet soli tālāk un izglīto un izskaidro savu nostāju. Un īpašs darbs te iespējams ar viedokļu līderiem.

Gruzijas žurnālisti gan nebeidz runāt par to, kas notiek ar viņu valsti, un šīs sarunas nav tādas, pēc kurām šķiet, ka kaut kas mainīsies. Nācās atcerēties, kā Eiropa un sabiedrotie Gruziju tikai vāji atbalstīja pirms 10 gadiem, kad notika Krievijas-Gruzijas karš. Lai gan tagad par to gandrīz nemaz vairs nedzirdam, Gruzijas robežas joprojām samazinās, jo Krievijas spēki vienkārši lēnām pārceļ tās pa pāris vai pārdesmit, vai 100 metriem uz priekšu. Gruzija joprojām nav atguvusi 20% no savas zemes un tāpat joprojām nav saņēmusi iespēju būt NATO dalībvalsts. Un šis skumjais fakts atgādina arī par to, kā, pateicoties Gruzijas “eksperimentam”, pēc tam sākās pārmaiņas un karš Ukrainā. Bet kā norāda "Radio Free Europe" žurnālists Braians Vitakers, pirmā provokācija un informatīvā kara taktikas izmēģinājums bija Bronzas kareivja gadījums Igaunijā. Tātad Eiropa un pasaule jau gadiem nav spējusi ātri un mērķtiecīgi reaģēt un palīdzēt sabiedrotajiem un sev. Tikko notikušās Vācijas vēlēšanas arī atklājušas, ka nepilnas divas dienas pirms vēlēšanām aizvien aktīvāk sociālajos tīklos attīstījās kampaņa par labu prokrieviskajiem spēkiem. Nemaz nerunājot par Trampu, kura uzvaru varam saistīt ar Krievijas atbalstu.

Saprotu, ka savās piezīmēs esmu atļāvusies šaudīties starp tēmām un notikumiem. Tomēr vēl tikai pieminēšu, ka spēcīgi VYLM raksturo tas, ka laikā, kamēr bijām Viļņā, vairākas Krievijas vēstniecības publicēja informatīvus materiālus par to, kā Viļņā notiek jaunu cilvēku apmācība propagandā pret Krieviju - te un te

Pēdējais, ko varu piebilst, lai gan daudz runājām par situāciju Baltkrievijā, Krievijā, Zviedrijā, Gruzijā, Ukrainā un citviet, žurnālisti būs tie, ka turpinās cīņu par objektīvām ziņām, par pieejamu un skaidru informāciju.

Baltijas valstis šajā kontekstā izskatās labi, lai gan Skandināvijas valstis izskatās labāk. Neatkarīgi no tā, ko domājam par Skandināvijas cilvēku paradumiem, klimatu vai vēsturi, žurnālistikā viņi spējuši noturēt spēcīgus medijus, tos attīstīt un kļūt par piemēru pasaulei. Ceru, ka arī Latvijā tas būs iespējams un mediji augs savā izpratnē par objektīvām ziņām, kvalitatīvu izklaidi un spēcīgu vēstījumu dažādās platformās.




 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti