Vismaz toreiz - atbilstoši tā laika prasībām - bija, uz kā šūpoties un kur mest bumbu. Tagad, protams, mainījušies drošības standarti. Un lielākā daļa no visiem rotaļrīkiem neskaitās droši – nav ievērotas drošības zonas, nav mīkstā seguma, šūpoles vairs nedrīkst būt no dzelzs un slīdkalniņiem jābūt apmalēm u.t.t. Bet ko darīt tiem, kas jaunus nopirkt nevar, jo rotaļlaukumu konstrukcijas maksā priekš vairuma Latvijas vidusmēra “astronomiskas summas vairāku tūkstošu apmērā”, un ja cilvēks dzīvo no algas līdz algai un rēķinus maksā ar nobīdi laikā, vai, ja viņš pagalmā neiziet vispār, vai ir īrnieks, kurš nedomā vairākus gadus uz priekšu? Tad atliek dzīvot vien tā, kā ir… Labot to, kas ir, vai nojaukt. Bet arī tas maksā naudu. Un ne visur iedzīvotāji, tieši dzīvokļu īpašnieki, grib un spēj vienoties par kopīgām idejām, kas balstās arī katra pagalma vēsturē, laika zoba radītajos mīnusos un, protams, arī plusos. Jo arī aizaugušam pagalmam ir sava aura un ainaviskais veidols.
Tā kā pirms vairākiem gadiem manī uzvirmoja interese tieši par daudzdzīvokļu namu pagalmu atmosfēru un neatlaidīga vēlme aktivizēt iedzīvotājus un arī dažādu nozaru profesionāļus nākt pagalmiem palīgā atdzimt, un šī ideja atrada dzirdīgas ausis Lielās talkas komandā, tad sešus gadus turpinās arī Pagalmu sakopšanas kustība, kur ainavu arhitekti, arhitekti un studenti nāk talkā iedzīvotājiem, kuru pagalmi uzvarējuši konkursā, un sponsoru piešķirto līdzekļu ietvaros palīdz izstrādāt un saskaņot pagalmu labiekārtošanas projektus, kas reāli tiek īstenoti, talkas darbos piedaloties visām paaudzēm.
Kopīgā darbā iepazīstot kaimiņus, palielinot atbildības sajūtu par vidi, mācoties pašiem un mācot bērnu un mazbērnus, ka viss ir saistīts apkārtējā pasaulē, ka nolauzta puķe vai nomesta pudele kādam var nodarīt kaitējumu, ka salauztas šūpoles var reāli apdraudēt dzīvību un ka pašu spēkiem arī ir iespējams daudz ko paveikt. Jāzina tikai, ko drīkst un ko ne, un kā labāk to darīt. Profesionālu ainavu arhitektu un dārznieku padomi palīdz apgūt jaunas iemaņas un saprast, kā pagalmu uzturēt sakoptu, zaļu un ziedošu, kā var salabot esošos rotaļrīkus, kad tie noteikti jādemontē un kā vienā kopīgā pagalmā paredzēt un izveidot atpūtas saliņas dažādām interešu grupām; arī tad, ja iedzīvotāju rīcībā nav milzu naudas.
Bet, lai to saprastu, vispirms pagalms ir jāierauga. Savām un kaimiņu acīm. Un tur talkā var nākt “Pagalmu kultūrslānis” ar aicinājumu – fotografēsim daudzdzīvokļu namu pagalmus, lai beidzot iepazītu to patieso seju un varētu apjaust pagalmu problēmu apmērus.
Ieskatam, mans fotostāsts - “Viena diena Ķengaraga pagalmos”. Pirms dažiem gadiem un tagad. Viena no epizodēm. Jo būs vēl.
Nolemju, ka pārbraukšu pāri Maskavas ielai, tur, kur savulaik gāju uz skolu pirms vairāk nekā 25 gadiem, cik atminos gar divpadsmitstāvenēm veda slīps celiņš ar garu šūpoļu rindu, no kurām jau desmit gadus vai pat senāk atlikušas tikai šūpoļu dzelzs sastatnes bez sēdekļiem. Atceros, pirms pāris gadiem tur bildēju.
Negaidītais atradums tolaik bija ne tikai vienīgās šūpoles, kurām tuvāk pieejot, atklājās paštaisīts meistardarbs – no koka krēsla atzveltnes iekārts sēdeklītis. Turpat blakus pie krūma ieraudzīju, ka sēd kāds onka, kurš dienas vidū izskatījās bezcerīgi aizsapņojies vai gluži vienkārši sadzēries… Var jau būt, ka viņš vienkārši tā izskatās jau sen un ar viņu viss ir kārtībā, tikai es esmu pārāk aizdomīga, jo pārāk bieži šai rajonā redzu aizdomīgi grīļīgus, bezcerīgus, agresīvus tipus… Viņš ar roku pamet šūpolīšu virzienā, kuras bildēju, un krieviski nosaka, ka pats esot piekabinājis, atradis un pielicis, jo nekā jau te nav… Cilvēks labu gribējis. Un gan jau, ka bērni lieto.
Bet kāpēc tur veselu divu divpadsmitstāvu māju iedzīvotāji nav spējuši neko labāku izdarīt, to es nepajautāju. Visdrīzāk jau, ka nav mēģinājuši vienoties un vākt naudu šūpoļu un padomju laika laukumiņa remontēšanai. Tobrīd vēl nebija blakus uzcelta katoļu baznīca, kas tagad slejas Ķengaraga mikrorajonā uz Maskavas ielas, smukas ābeles tur pļavā ziedēja, labi, ka dažas palika un kastanis ar' pie ieejas baznīcā vēl slejas. Bet stāsts ir par pagalmu dzīves raibumu meklējumiem.
Tā šī vieta Maskavas ielā iepretim padomju laikos slavenajam restorānam “Ščecina” un pa ceļam uz Rīgas 25.vidusskolu izskatījās 2013.gadā. Toreiz pētīju šūpoļu dzelzs konstrukciju sakabju vietas un cerēju, ka gan jau iedzīvotāji atradīs mūsdienīgu veidu, kā piestiprināt jaunas, drošas šūpoles. Jo jābūt taču tādiem drošiem stiprinājumiem, kas derētu arī padomju laika mantojuma uzlabošanai.
Ir pagājuši divi gadi. Esmu aizriteņojusi turp atkal. Un manu uzmanību piesaista sēžamrīks. Parastais krēsls iznests ārā pie sadrupušu ķieģeļu apmales, kas pa šiem pāris gadiem nokrāsota raiba. Priekš kam, ja drūp kopā?
Tupjos, liecos, bildēju turpat pie pamestas smilškastes to krēslu, fonā sakustas cilvēku stāvi, jūtu kaut kas tuvojas. Ar vienu aci paskatos: ai, dzērāji, cerams, ies tālāk, nodomāju.
“Eto moja ļubovņica, a eto moja žena” (“Tā ir mana mīļākā, bet šī ir mana sieva!”), negaidīti atskan.
Kāpēc man tas būtu jāzina, domāju, bet neskatos, turpinu bildēt. Jūtu, nāk tuvāk.
“A što vi tut sņimaiķe?” (“A, ko jūs šeit bildējat?”), dzirdu klasisko jautājumu. Nepagūstu vēl izdomāt labāko atbildi vai klusēt, izlikties, ka nedzirdu, ka nespēdama melot, saku, ka tāpat vien, pagalmus un rotaļlaukumus.
“Vi korespoņģent” ( it kā jautājot, it kā viszinīgi pienākošais vīrietis ar uzburbušas sejas dāmu blakām, ieinteresēti tuvojas). “Nehaķiķe nas sņaķ?” (“Negribat mūs nofotografēt?”), viņi neatlaidīgi turpina uzmācīgi tuvoties. Es jau labi varu saskatīt viņu sejas, ne tikai drusku grīļīgi lēnīgos stāvus, nenosakāma vecuma tā starp četrdesmit un piecdesmit nodomāju, varbūt mazāk. Bet ko viņi no manis grib? Saprotu, ka gribot negribot jāiesaistās sarunā, jo tā pagalmu fotografēšana neizbēgami saistīta ar dažādu cilvēku interesi.
“Znaiķe, što včera slučilosj so mnoj?”, uzmācīgais sarunbiedrs turpina, “Napaļi. Padrostki. Takije po trinadcatj, četirnadcatj. Oņi pļujutsja, iģot na meņa, a što mņe ģelatj. Ģetji vedj ješčo…”. ("Zināt, kas ar mani vakar notika? Man uzbruka. Pusaudži. Tādi ap 13, 14 gadiem. Viņu spļaudās, nāk man virsū, ko man darīt... bērni taču vēl...")
“Kāpēc?”, prasu krieviski, “Un ko jūs darījāt?”.
Un vīrietis turpina, ka gribētu tos tīņus paņemt aiz auss un aizvilkt uz tuvāko policijas iecirkni, bet tāda nav vai to nevar darīt…
Es tik labi vairs nespēju izsekot viņa domu gājienam. Un to, vai viņš tika piekauts vai sadeva pretī, pēc kāda noteikti izskatās, arī nenoskaidroju. Bet to, ka te vajadzētu sakopt laukumiņu, tam gan viņš piekrīt. Netieši vienojamies, ka pagalmi svarīga lieta un ka labu lietu es darot, ja kā “korespoņģent napišu ob etom”… Sieviete paprasa, kā mani sauc, nosauc arī savu vārdu, izklausās, ka iepazīstamies gluži kā saviesīgā tusiņā… Diemžēl ātrumā nepierakstu un aizmirstu, jo stumju veļļuku pa bedraino asfaltu un zālīti tuvāk tām šūpoļu paliekām, jo gribu redzēt, vai tas koka krēsla atzveltnes krēsliņš būs saglabājies? Nē, diemžēl nav. Tukšas dzelzs stalažas.
Lumpačoju pie riteņa, lai brauktu tālāk, kur pirms diviem gadiem stāvēja vēl kāds šedevrs, paskatos zālītē, jēziņ, viena mīna blakus otrai, izskatās - kāds nesen paslīdējis… Vai tik es ātrumā neesmu iekāpusi? Ceļu kājas pa vienai, skatos - nē, šoreiz, par laimi nebūs jāslauka tīrā zālītē un jābaksta ar kociņu ārā, kā nesen citā pagalmā… Smirdēja ilgi tupeles. Suņu saimnieki ir īpaša suga… Ar viņiem kultūrslānis pilsētā paliek ne pa jokam! Ķengaragā neesmu redzējusi vēl nevienu, kurš pēc sava mīluļa mēslus savāktu un izmestu miskastē…
Nākamajā “Pagalmu kultūrslānī” būs vēl daži soliņmākslas šedevri, omīšu bezcerība un neziņa, kā rīkoties, kā arī pozitīvs piemērs ar ziedošām mājām. Jo cilvēki arī var, ja vien grib padarīt pilsētu skaistāku!
