Anete Lesīte: «Pagalmu kultūrslānis» Nr.1 – pagalmu ekspedīciju sākums

Sāksim ar sevi! Šis bieži lietotais sauklis šķiet jau nonivelējies un zaudējis sava sākotnējā skanējuma asumu. Tomēr „Pagalmu kultūrslāņa” ietvaros tas šķiet vistrāpīgākais. Jo piemājas pagalms ir pirmā vieta, kur mēs saskaramies ar ārtelpu. Ar vidi, kas aptver mūsu dzīvesvietu. 

Un, ja vien tā nav privātmāja, tad pagalms ir mūsu kopīgā atpūtas vieta ar vairākiem desmitiem un pat simtiem apkārtējo namu iedzīvotāju. Lielākoties – personīgi nepazīstamu. Līdz ar to sarežģās un attālinās iespēja sasaukt kopā vairāku māju iedzīvotājus, lai  vienotos par pagalma plusiem un mīnusiem un veiktu labiekārtošanu un savāktu tam līdzekļus.

„Pagalmu kultūrslānis” - gadu gaitā uzkrāts, pārveidots vai jaunizveidots. Iekopts vai nolaists? Labiekārtots vai salauzts? Kāds tas ir? Un kāpēc? Vai pagalmā jūtamies labi? Vai tur ir kur spēlēties bērniem un atpūsties vecākiem cilvēkiem? Vai arī redzamas tikai padomju laika mantojuma atlūzas un aizaugušas puķudobes? Kas par to atbildīgs? Ko paši iedzīvotāji dara un drīkst darīt savu pagalmu sakopšanā un labiekārtošanā, kur vajadzīgs speciālistu padoms, īpašas atļaujas un papildus finansējums? – lūk, tie jau „Pagalma kultūrslāņa” jautājumi, kas aktuāli visiem, kas savu dzīvi vada daudzdzīvokļu namos.

Ar fotoaparātu un riteni man ir paradums jau vairākus gadus izbraukāt tuvākos Ķengaraga pagalmus. No tā arī manā apziņā ir izaudzis šis „Pagalmu kultūrslānis”, redzot aizaugušos, piemēslotos, salauztos rotaļlaukumus, kas pirms trīs un četrām desmitgadēm bija dzīvības pilni ar bērnu un jauniešu čalām, smiekliem un pagalmu spēlēm.

Man kā tipiskai pilsētniecei pagalmu jautājums ir daudz aktuālāks kā lauksaimniecības zemes gabalu izmantošana, jūras krasta apbūve vai malu zvejnieku ķeršana nārstošanas laikā. Jo kopš bērnības pilsētas pagalms ir bijusi vienīgā vieta, kur ikdienā ārā spēlēties, gan pēc skolas, gan ļoti bieži arī vasarās. Esmu no tās paaudzes, kuriem pašsaprotama likās klasīšu un gumijās lekšana vai paslēpju spēlēšana -  tolaik slēpjoties aiz pagalma krūmiņiem zem balkoniem, varēja nemanāmi pārvietoties pa visu daudzdzīvokļu namu pagalmu gar piecām mājām, pagalmā bija gan soliņi, kur pietukināt, ka es esi pirmais paslēpēs kādu ieraudzījis vai pats paguvis atskriet ātrāk par meklētāju. Arī basketbola grozs, volejbola tīkls, „Tautas bumba” vai „Kazaki razboiņiki” pa tuvāko apkaimi un citiem pagalmiem, ar mammas atļauju doties pat uz blakus esošo Daugavmalu vai blakus pagalmiem – tas viss bija. Par smilškastēm, šūpolēm un dažiem kāpelējamiem dzelzs rīkiem pagalmos pat nerunājot. Primitīvi, bet bija. Arī puķudobes ziedēja. Ceriņi, jasmīni. Un kokos varēja pat uzkāpt.

Kur tas viss ir palicis? Kāpēc tik daudz pagalmu ir pārvērtušies padomju laika mantojuma gruvešos? Un ko ar to darīt? Daudzviet izskatās, ka iedzīvotāji vai nu nezin, vai negrib neko darīt? Gaida no sētnieka, no  apsaimniekotāja vai pašvaldības. Atceras vecos, „labos padomju laikus”, gaida, kad kāds atnāks, salabos, sakops, iestādīs, vai arī neko vairs negaida. Jo netic, ka var būt labāk. Bomži, dzērāji, trokšņainas kompānijas pagalmos ņēmušas pārsvaru un īpaši vakaros apsēž retos soliņus. Tāpēc pirmo stāvu iedzīvotāji iznīcina tos pašus pēdējos, atkārtoti labotos vai reizēm pat atjaunotos soliņus, jo nespēj izturēt uzdzīvi un troksni. Pašvaldības policija nelīdzot. Vienreiz izsauksi, otrreiz, trešoreiz, jā, atbrauks, aizdzīs, bet ko darīsi citreiz? – pagalms taču dzīvo savu dzīvi…

Manī pagaidām nav mirusi cerība, ka skaistāka, sakoptāka vide spēj mainīt cilvēku prātus. Jo trokšņo un piesārņo, iespējams, tie, kas neko labāku nav redzējuši, kam kopš mazotnes nav bijis tuvumā ne ziedošu puķudobju, ne mūsdienu prasībām atbilstoša, droša un interesanta rotaļlaukuma. Un kas paši nav arī neko stādījuši, krāsojuši, savām rokām taisījuši vai remontējuši. Ja tas būtu noticis un vēl piedevām kopā ar vecākiem, vecvecākiem pie mājām – viņi vairāk cienītu citu cilvēku tiesības uz sakoptu vidi. Un arī paši sevi. Jo pagalms arī veido personību, ar bērnībā iesūkto apziņu par vidi, kas ne tikai piedāvā atpūtas iespējas, bet arī rūpes, vai vismaz spēju aiz sevis neatstāt sliktāk, kā bijis.

Tāpēc arī gribas iekustināt akciju “Pagalmu kultūrslānis” un palūkoties, kādi tad ir mūsu pagalmi? Kāds ir mans? Tavs? Radu? Draugu? Vispirms ieraudzīt pagalmu patiesos vaibstus, padomju mantojuma atstātās sekas, kas izgrauzušas ne tikai robus soliņu betona pamatnes, bet arī cilvēku prātos… Smadzeņu sarūsēšanu nejūt. Tā izpaužas neapdomīgā rīcībā vai pofigismā, metot zemē pudeles, iepakojumus, cigarešu paciņas un benčikus… Pagalmu tukšie, bijušie peldbaseini, kas atgādina lielas aizaugušas puķu klumbas, jau vien sevī krāj šo mūsdienu cilvēku atstāto kultūrslāni.

Degradējas vispirms cilvēks un tikai pēc tam vide mums apkārt. Vienaldzības, neuzmanības, steigas dēļ. Naudas un laika trūkuma dēļ. Neznokurienes izveidojušās dzīves izjūtas dēļ, ka aiz manis kaut vai ūdens plūdi, ka dzīvē viss jāizmēģina, ka ne mana cūka, ne mana druva utt…

Citi saka: es pagalmos neeju, steidzos uz darbu un atpakaļ, man vienalga. Vēl citi saka – ej staigāt uz Ķengaraga promenādi gar Daugavu, tur skaista ainava, noasfaltēts ceļš gājējiem un riteņbraucējiem, var pīles un gulbjus barot, var saulrietu skatīties vai vasarā peldēties. Jā, tas viss mūsu galvaspilsētā Rīgā Ķengaragā par laimi ir. Bet turpat dažus desmitus metru nostāk ir pagalmu melnie caurumi, kur tikai pašvaldība nevar līdzēt, ja tā nav viņu zeme. Bet iedzīvotāji īsti nezin, nemāk vai negrib iedziļināties pagalmu sakopšanas un uzlabošanas jautājumos, jo viss tad jādara par saviem līdzekļiem. Bet daudzdzīvokļu namos, īpaši mikrorajonos, dzīvo ne tie turīgākie ļaudis. Tie, kas tur pirms gadiem četrdesmit pieciem vai piecdesmit dabūja dzīvokli, vēl tagad labi atceras tolaik labiekārtotos pagalmus, lai arī padomju vienveidības garā, un tagad nesaprot, kāpēc viņiem pašiem būtu kaut kas tur jādara, ja reiz zemes nodoklis tiek maksāts, gaida no apsaimniekotāja, gaida no Rīgas Domes utt… Un, gadiem skrejot, jau ir pieraduši pie aizaugušajiem sporta laukumiem, aprūsējušajiem, šķībajiem basketbola groza stabiem, kas vairumā vietu jau palikuši bez groziem, ikdienā ejot garām nātrēm cilvēka augumā puķu dobēs vai padomju laika rotaļlaukumu dzelzs konstrukcijām, pierod.  

Tāpēc gribas satracināt sarūsējušo, aizaugušo pagalmu mieru – aizejiet tur, apstājieties, ieskatieties un pajautājiet paši sev, vai tiešām jums tas patīk? Un, ja nepatīk, varbūt dzimst kāda ideja – ko darīt lietas labā!  Varbūt parunājoties ar kaimiņiem var uzrīkot nelielu talku, nopirkt krāsu vai dažus dēļus, varbūt var sasaukt sapulci un vienoties par vērienīgāku pagalma sakopšana, kas prasa lielākus līdzekļus? Varbūt to visu nevar izdarīt gada vai divu laikā, bet sākot ar mazumiņu, kaut vai nezāļu izravēšanu, nopļaušanu, netīrumu savākšanu vai jaunas miskastes uzlikšanu, -  jau šoruden ikviens pagalms parādītos citā gaismā.

Ja gribat izprast un apzināt vidi, kādā dzīvojat, un celt arī sava pagalma pievienoto vērtību, ja nu gadījumā grasāties pārdot dzīvokli vai to izīrēt, ir vērts sākt tieši ar savu pagalmu, jo vienmēr būs mazi bērni, kas tur gribēs spēlēties, jaunie vecāki vai vecvecāki, kam soliņi pie mājas atvieglos dzīvi un nelieli rotaļlelementi palīdzēs kopīgās pastaigas ar bērniem un jauniešiem padarīt interesantākas, drošākas.  Un ekspedīcija uz kaimiņkvartālu pagalmiem pavērs jums plašāku skatu par pasauli, kurā dzīvojam.

“Pagalmu kultūrslāņa” tupinājumā – “mīnu lauks” ar bijušo desantnieku un krievvalodīgo omīšu bezspēcība pagalmos.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti