Anete Lesīte: Aklums un kurlums, cenzējot izstādes plakāta izvietošanu

Kāpēc Veselības ministrija nav devusi atļauju izvietot invaliditātes tēmai veltītās, pasaulē starptautiski atzītā poļu mākslinieka Artūra Žmijevska personālizstādes „Neredzamās zonas ” lielformāta plakātu pie Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja? Vai iemesls ir bailes no garāmgājēju neizpratnes, ieraugot kailus vīriešus, un fakts, ka muzejs atrodas Veselības ministrijas īpašumā esošajā ēkā Antonijas ielā 1, ļauj cenzēt mākslas izstādes plakātu, un nama saimnieks, kas šoreiz nav viena privātpersona, drīkst kategoriski neļaut vizuāli reklamēt to, kas paša gaumei un mākslas izpratnei nav atbilstīgs?

Kāpēc plakāts aizliegts? Visdrīzāk, ierēdņi nobijās, ka var izcelties skandāls, līdzīgi kā reiz gadījās Latvijas Nacionālajai operai ar kailo „Pinokio”? Lai nebūtu līdzīgu precedentu, drošāk ir kailumu nerādīt... Jo šoreiz tas nebūtu pliks puika, bet divi kaili vīrieši, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās ļoti nepiedienīgi un dara sazin ko... Ka tik nav vēl ar zilu nokrāsu?... pirmajā acu uzmetienā tāds iespaids var rasties par fotogrāfiju. Vizuāli pārāk divdomīgs, neviennozīmīgi uztverams izstādes reklāmas plakāts, kuru uzlūkojot, var kļūt neērti. Un kā paskaidrot bērniem, ko tie divi plikie onkuļi tur dara? Iespējams, invaliditātes tēmai veltītās izstādes jēga un plakātā izmantotās fotogrāfijas nozīme nepietiekami izskaidrota arī Veselības ministrijas ierēdnei, valsts sekretāra p.i. D.Mūrmanei-Umbraško, kura parakstīja atteikumu par A.Žmijevska izstādes „Neredzamās zonas” lielformāta reklāmas banera izvietošanas aizliegumu pie P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fasādes Antonijas ielas 1 un Kalpaka bulvāra pusē?

Grūti iztēloties, kādu apsvērumu vadīti ierēdņi izvērtē šāda plakāta saturu, zemtekstu un visas izstādes konceptu? Patīk – nepatīk līmenī? Vai – ko par mums padomās, ja pie mūsu muzeja ēkas karāsies pliki krāniņi? Atkailināšanās rada kaunu? Un cilvēku rētas neērtības sajūtu?

Bet tas ir tikai pirmais nezinīša iespaids par izstādes reklāmas plakātā izmantoto fotogrāfiju, kas pēc mākslinieka ieceres pauž mīlestību pret ķermeni ar fiziskām nepilnībām.

Ieskatoties attēlā, var ieraudzīt, ka dīvainais monstrs trijkājis ar divām galvām ir apzināti izveidota divu kailfigūru kompozīcija, lai uzsvērtu to, ka invalīdi ir atkarīgi no sabiedrības attieksmes un līdzcilvēku empātijas. Veselais balsta slimo. Poļu mākslinieks Artūrs Žmijevskis jau vairākus gadu desmitus strādā ar invaliditātes tēmas visdažādākajiem aspektiem, izgaismojot sabiedrības „neredzamās zonas”, kurām par maz pievērsta uzmanība. Tāpēc arī viņa pirmajai personālizstādei Baltijas valstīs, kas sarīkota Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, dots nosaukums „Neredzamās zonas”.

Mākslinieks kā prasmīgs ķirurgs veic iegriezumus skatītāja uztverē, cenšoties atvērt acis un izgaismot apziņu, lai mēs ieraudzītu invalīdu ikdienu, grūtības, ar kādām jāsaskaras cilvēkiem, kuriem trūkst kāds loceklis vai nestrādā kāda maņa. Kurlo koris un aklo gleznotās ainavas.

Izstāde Rīgā rāda arī to. Neiespējamu misiju, kuru mākslinieks palīdz īstenot cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, kopā ar viņiem radot mākslas darbus. Visi izstādes darbi tapuši kopdarbā ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumu invalīdiem, dodot viņiem iespēju izdarīt to, ko viņi nekad nav fiziski varējuši vai nav uzdrīkstējušies varēt. Izstāde iekārtota kā četras mācību stundas skatītājiem. Fotogrāfiju cikls „Acs pret aci” ar liktenīgo aizliegto attēlu ir izstādes otrā mācību stunda „Mīli savu tuvāko”, ap invalīda ķermeņiem koncentrējot atšķirīgas uztveres emocijas – no pretīguma un bailēm līdz žēlumam un empātijai. Mākslinieks neslēpj arī pats savu kailumu, viņš piedalās šajā mācību stundā, vienlaikus inscenējot šo fiziski pilnīgo un nepilnīgo ķermeņu satikšanos, kur ”normālie” piedāvā savas rokas vai kājas invalīdiem trūkstošo ķermeņa daļu vietā, radot ērmīgas un aizkustinošas figūras, kur viena nesavtīgi pakalpo otrai.

Un to Veselības ministrija negribēja saredzēt vai arī nespēja. Paradokss – tieši Veselības un nevis Satiksmes vai Aizsardzības ministrija, kurām par sabiedrības garīgo un fizisko veselību un invalīdu iekļaušanos sabiedrībā varētu nebūt tik liela saprašana.

Izstādē „Neredzamās zonas” invalīdu fotogrāfijas, video un zīmējumi trāpīgi un nesaudzīgi atklāj mūsdienu sabiedrības neredzamās zonas, tās, par kurām tā dēvētie fiziski veselie indivīdi ikdienā nedomā, neredzot, kā izskatās kaila cilvēka ķermenis, kuram trūkst kājas, kā viņš apsēžas, apguļas vai ar kādu piepūli pārvietojas.

Kā skan nedzirdīgo jauniešu koris, izdziedot Varšavas Evaņēliskajā Augsburgas konfesijas Svētās Trīsvienības baznīcā komponista Jana Makleviča slaveno „Poļu mesu”, par kuru viņiem stāstīts, bet kuru viņi nekad nav varējuši ne sadzirdēt, ne izdziedāt? Šokējoši? Nepatīkami, dzirdot spiedzīgi griezīgas skaņas, kurās maz līdzības ar harmoniski izcilu dziedājumu? Šī „Dziedāšanas stunda” ir trešā mācību stundu sarakstā - „Deformācijas formas”. Mākslinieks Žmijevskis to komentē: „„Dziedāšanas stunda” nav par vājākā atļaušanos pārkāpt robežas. Viņu priekšnesuma rezultāts nav labs – dziedāšana ir un paliek sakropļota, deformēta. Šis video ir par neizdošanos. Kurlo dziedātāju piedalīšanos vajadzētu interpretēt kā atteikšanos izpatikt dzirdīgajiem un kā mēģinājumu būvēt pašiem savas hierarhijas, tai skaitā - estētiskas.”

Un kā neredzīgs cilvēks uztver krāsas un iztēlojas apkārtējo realitāti, cenšoties uzgleznot ainavu, pašportretu vai kādu dzīvnieku. Viņu intervijas sniedz skatītājiem satriecošas emocijas: „Es to redzu tā – šī ir ainava no manas galvas.” Kad mākslinieks jautā, vai tur nekā netrūkst, atskan izaicinoša atbilde: ”Trūkst. Redzes”. Vai, kad neredzīga sieviete cenšas uzzīmēt acis, piebilstot: „Man pašai tādas nekaitētu”. Kuru vairāk uztrauc, ko viņi redz, kad neredz? Kādi tēli un zināšanas veido neredzīgo cilvēku priekšstatus par kultūras mantojumu un pasauli kopumā? Vai mēs, redzīgie, gribam viņiem iemācīt sajust to, ko redzam mēs? Kāpēc? Lai saprastos?

Lai piesaistītu izstādes apmeklētājus, pie muzeja izstādes rīkotāji vēlējās likt ļoti spilgtu, uzmanību piesaistošu kailfigūru fotogrāfiju, kurā inscenēta fiziski nepilnīga invalīda ķermeņa satikšanās ar veselu ķermeni. Viens vīrietis atbalsta otru, kuram trūkst vienas kājas. Veselais palīdz slimajam. Ķermeņi ir kaili, neaizsargāti, skaidri redzamas rētas. Viens ir atkarīgs no otra palīdzības, lai varētu staigāt. Poļu mākslinieks darbu ciklā „Aci pret aci” (1998) rada ķermeņu brālību, kur ķermeņi ar fiziskiem defektiem kļūst par draugiem, ir aizskarami un mīlami. Un fotokamera fiksē šo savstarpējo sasaisti, izvēloties ļoti neviennozīmīgu un vizuāli neizskaistinātu divu kailu vīriešu ķermeņu dažādās pozās sastingušas figūras, kas veido jaunas zīmes, uzdodot jautājumus: Vai tas ir neglīti? Vai šāda atkailināšanās ir nekaunīga? Kāpēc invalīdu kailums un intimitāte lieks mums justies neērti?

Ja jums pieder māja, jūs gribat, lai tā izskatās pēc iespējas labāk un visdrīzāk nekārsiet pie tās plakātus, kas jums nepatīk. Bet, ja jūs esat Veselības ministrija un jums pieder nams, kurā atrodas Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs ar unikāliem eksponātiem un tiek rīkotas dažādas tematiskas izstādes, to rīkotāji katrreiz pie muzeja visdrīzāk vēlēsies arī piekārt lielformāta plakātus, lai tauta ierauga un uzzina, kas tad muzejā jauns skatāms. Shēma vienkārša un saprotama – izstāžu rīkotājs vēlas pievērst uzmanību un izveido lielu, pie ārsienas izvietojamu reklāmas plakātu ar informāciju un kādu vizuāli spilgtu zīmi, visbiežāk kāda izstādes darba fragmentu vai attēlu. Un šajā gadījumā, tā kā izstāde notiek muzejā, kurš ierīkots Veselības ministrijai piederošā namā, laicīgi notiek saskaņošana ar ministriju un pēc tam ar Rīgas domes atbildīgajām institūcijām.

Bet šoreiz izstādes rīkotāji no biedrības „Latvijas kultūras projekti” saņem atteikumu reklāmas banera ar kailo vīriešu fotogrāfiju izvietošanai. Ministrijas ierēdņu aklums un pieklājīgi safrizētā tēla pašsaglabāšanās instinkta izraisīta tuvredzība? Ja mākslinieks Artūrs Žmijevskis rada savus darbus ar pārliecību, ka mūsdienu māksla jābūt sociāli ietekmīgai un jātiecas mainīt sabiedrības vērtības, vai Veselības ministrijas cenzūra plakāta izveidē nav klajā pretrunā ar pašas ministrijas būtību un sūtību palīdzēt sabiedrībai būt fiziski un garīgi veselai?

Ja pat invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” pārstāvji, aplūkojot šo izstādi un uzzinot par izstādes plakāta aizliegumu, uzskata to par aprobežotu rīcību un neizpratnē rausta plecus, ar ko tad skaistās modeles no citiem reklāmu plakātiem ir labākas par cilvēku, kura ķermenis izkropļots? „Ar ko mēs esam savādāki?”, to cilvēks pēc pusgadsimtu ilgas dzīves ratiņkrēslā vēl aizvien nav sapratis.

Aklums, kurlums, cenzūra un pašcenzūra – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kas atrodas Veselības ministrijai piederošājā ēkā, vēl joprojām cer, ka no ministrijas ierēdņu puses šis reklāmas banera izvietošanas aizliegums ir tikai pārpratums un saturīgas komunikācijas trūkums, nevis galīgais vārds.

8 komentāri
Anonīms lietotājs 17890
Daudzas lapas ar skaidrojumiem ir nepieciešamas, lai šo mākslu spētu saprast arī tādi provinciāli analfabētiem, kā Jūs, Kremļa Rūķīt.
Kremilek Rukis
Tipiski mūsdienām. Kad mākslinieka ("mākslinieka"?) domas izskaidrošanai nepieciešams daudzas lappuses. Talanta pietrūkst, lai darbs runātu pats par sevi. Un tad jau nekas cits neatliek, kā apzināti provocēt. Tas parasti nostrādā, un atveras iespēja gari skaidrot, ka patiesībā jau tas bija domāts pavisam citādi, un tur ir liela apslēptā jēga, uzdrīkstēšanās, un kas tik vēl ne. Galma kritiķi (svētīta pārākuma apziņā) uz šito ķeras kā mušas uz medu. Arī pie mums. Bet karalis kails.
Anonīms lietotājs 2145
Bet karalis ir kails - šī taču ir būtiska frāze, Rūķi! Iedomājies kailu karali! Iedomājies reāli. Kails karalis ar pincīti. Un karalis ir cietis karā. Viņš ir zaudējis kāju.... Normāli. Tikai nez kādēļ sabiedrības estētisko gaumi tas aizskar. Tā ir pasaka, bet, izrādās, cik patiesa arī šodien.
Anonīms lietotājs 2145
Kopumā ņemot, sabiedrību acīmredzami ir pārņēmusi homofoba seksisma izpausmes. Paskaidroju: visur slimīgi saskatīt seksu un homoseksuāli orientētus cilvēkus.
Valdis Bērziņš
Ja kāds Jūlijas Stepaņenko gara radinieks šajā plakātā saskata homoseksuālas darbības, tad tā ir šīs personas problēma. Iespējams latenta homoseksualitāte pie vainas, iespējams tumsonība, stulbums vai samaitāta iztēle.
Anonīms lietotājs 18027
Lielā mērā cenzūru saprotu. Milzu plakātā redzami divi pilnīgi kaili cilvēki, vienam no kuriem labi redzamas ģenitālijas. Latvijā nav pieņemts publiski izlikt šādus attēlus un domāju, cenzēts tas tiktu arī tik progresīvās vietās kā Lielbritānija, Zviedrija u.tml. Katrā ziņā es neuzskatu, ka diskusija par šāda plakāta publisku izstādīšanu būtu pilnīgi nepamatota un no pirksta izzīsta. Protams, uzsverot vārdu 'būtu' - kāda tā būtu civilizētā valstī -, jo Latvijas ierēdņu motivācija cenzēt izskatās esam no pavisam citas operas. Visur rēgojas geji, geji, geji, geji, geji. Lūdzu, saņemiet sevi rokās, vismaz vienu dienu dzīvē pamēģiniet izmantot smadzenes. Tas ir orgāns, kas atrodas nosacīti apaļā objektā uz jūsu pleciem. Aizejiet uz bibliotēku, aizejiet uz mākslas galeriju, varbūt pat uz šo izstādi.
Liekais Spartaks
Izrādās par gaumi arī jāstrīdas. Pareizi, ka aizliedza! Nav citu veidu, ka pievērst uzmanību cilvēkiem ar speciālām vajadzībām? Parādiet šo plakātu 100 indivīdiem un pajautājiet ar ko asociējas? Ja autors domā lauzt stereotipus, tad tas ir ļoti kropls veids kā to darīt.
Anonīms lietotājs 11707
Ja raksta autore kopā ar bildes autoru tajā attēlā spēj saskatīt vienīgi vīriešus, kuri palīdz viens otram, bet nekādā gadījumā ne homoseksuālas darbības, tad aklums un kurlums jāpārmet viņiem. Jo atzīsim godīgi - vīrieši ir kaili un tādēļ attēls ir provokācija. To noliegt un ignorēt ir liekulīgi. Ja raksta un attēla autori to atzīt negrib un nespēj, tad cenzūra ir vēl jo vairāk pelnīta.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti