Man patika futbols, jo deviņu gadu vecumā līdz augstajam grozam aizmest bija grūti, turklāt basītī priekšrocības bija garākajiem. Ar futbolu bija citādi - izej skolas pārtraukumā ap stūri un kaut ar tenisa bumbiņu spēlē uz nebēdu. Ziemā varēja tāpat koridorā dzenāt futbolu, pat dzēšgumija varēja kalpot par bumbu. Tas bija reāls ekšens, turklāt augumam un svaram nebija būtiskas nozīmes, ja nu vienīgi, lai atspēlētos par zaudējumu.
Mani sapņi par futbolu tika nokauti ar vienu vienīgu teikumu kādas futbola spēles translācijas laikā. Vai tad es ar gribot tikpat līkas kājas, kā tam tur? Uzvārdu neatceros, vai tas bija Vicehovskis, Verpakovskis vecākais vai Rožkovs... Kāda starpība - tam džekam bija reāli līkas kājas, kas, protams, manā zvirbuļa vecumā bija spēcīgs arguments. To, ka tas nebūt nav no futbola, toreiz daudz nefiltrēju, bet ar to bija gana, lai uzlūkotu basketbolu kā minimums par kāju iztaisnošanas un pat pagarināšanas līdzekli.
Igors Vihrovs, vingrošanas treneris un olimpiskais čempions: "Kad es vingroju, tad no zēniem, kas pieteicās vingrošanas nodarbībām, puse varēja pievilkties 10 reižu. Tagad puse var pievilkties vienu reizi! Vispārējās fiziskās sagatavotības grupās bērni sāk nodarboties jau no pusotra gada vecuma, seko grupas trīs un četrus gadus veciem bērniem. Vēlāk bērna motivēšanā ļoti liela loma ir vecākiem un trenerim."
Eļļu manā basketbola ugunī ielēja muterītei uztaisītais zilums. Ne jau pats zilums, bet veids, kādā to izdarīju. Iedomājieties - pilna Sporta manēža, mūsējie, laikam jau ASK, pret kaut kādiem mamutveidīgajiem no Maskavas. Visi auro un svilpj. Starp citu, reāli skaļi svilpt iemācījos tieši basketbolā un ar to lepojos vēl joprojām. Vismaz "Prāta vētras" koncertā, kad kāds gara auguma lamzaks ar savu dāmu aizstājas priekšā, tad atliek dažas reizes urravāšanas laikā uzsvilpt, lai pārmetošu skatienu apveltīts, atgūtu sev pienākošos teritoriju. Basketbola nopelns! A zilā acs muterītei tapa kaismīgas līdzjušanas rezultātā, kad ar nekoordinētu, bet gana strauju rokas kustību trāpīju tā, ka maz neliekas. Sorrī, muterīt!
Helmuts Rodke, vieglatlētikas un vispārējās sagatavotības treneris: "Kad man bija 12 gadi, mammai apnika mana slimošana un viņa mani aizveda uz vieglatlētikas treniņu. Slimošana pārgāja uzreiz."
Un tā, basketbola vīruss bija asinīs. Tas nekas, ka manā 25. vidusskolā nācās trenēties ar 2-3 gadus vecākiem puikām. Kā izrādījās, tas nāca tikai par labu, jo, ja tu proti sadzīvot ar lielajiem, tad dzīvē nepazudīsi.
Tāpēc arī esmu reāli pateicīgs savai mammai, ka parādīja īsto ceļu, pateicīgs liktenim par to, ka paveicās ar jaunu talantīgu studentu, basketbolistu un treneri Georgu Vasiļjevu. Super! Ne tikai cilvēcīgā attieksme, bet arī prasme ieinteresēt puikas, gan stāstot, ko pats redzējis, spēlējot pret mazajiem japānīšiem, gan aizvedot uz Fizkultūras institūtu, lai parādītu tam laikam neredzētas mācību filmas par to, kā trenējas amerikāņi.. WOW! Eh, kā sakrita!
Tad nu, šodien domājot par savu misiju, jūtu nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem atrast sevi sportā. Ne tik daudz profesionālajā sportā, cik savā ikdienas dzīvē, kur sports ir dzīvesveida sastāvdaļa.
Sinta Ozoliņa, šķēpmetēja: "Dzīvojot Ventspilī, jau no trīs gadu vecuma kopā ar vecākiem sportojām, bet trenēties sāku sešu gadu vecumā un tas bija teniss. Sasniedzot padsmitgadnieka vecumu, bija ļoti grūti psiholoģiski, jo zaudējumus tenisā uztvēru kā pazemojumu. Vieglatlētikā zaudējumi nav tik sāpīgi."
LTV1 raidījumā "Sporta studija" 14. septembrī sāksim Tautas sporta sižetu sēriju, lai palīdzētu cilvēkiem sākt sporta gaitas. Sāksim ar manis pieminēto vecāku vēlmi sūtīt savus lolojumus sportot. Kāds bezgalīgs horizonts paveras jaunai ģimenei, kuras atvase ir sākusi iet skolā un gluži nepārprotami izrāda interesi par sportu.
Sāksim ar vecāku nolūkiem, kam ir divas galējības - vai viņi grib, lai bērns kļūtu par sportistu, vai arī vienkārši sūtīt sportot, lai sīkais mājās nečīkstētu, ka nav ko darīt. Kādu motīvu vadīti bērni tiek vesti sportot? Kam sekot līdz? Kas ir tas svarīgākais, kas vecākiem jāzina un jāsaprot? To un vēl daudz ko citu centīsimies uzzināt gan no jaunatnes sporta ekspertiem, gan slaveniem sportistiem. Viņiem prasīsim atbildes uz problemātiskiem jautājumiem un viņu pirmo pieredzi un atziņām.
Tija Tripāne, 41. vidusskolas sporta skolotāja: "Skolai ir jārada interese par sportu, lai bērnam būtu vēlme un prasmes iekļauties sporta pulciņā. Tam labākais laiks ir sākumskola, 1.-3. klase. Latvijā izaudzināt fiziski attīstītu bērnu nav dārgi - iespēju pietiek gan sportot ģimenē, gan dažādos pulciņos, no kuriem daudzi ir bez maksas."
Dāvids Ernštreits, pats būdams trīs bērnu tēvs, kurš radina savus bērnus pie aktīva dzīves veida, ar savu žurnālista skatījumu un tēva pieredzi centīsies sniegt vecākiem padomus, kas lieti noderēs, lai pirmie soļi sportā nesagandē bērnu priekšstatu par vienu no jaukākajām nodarbēm pasaulē - sportošanu.
Tiekamies pirmdien LTV1 ēterā plkst. 22 "Sporta studijā". Turpinājums sekos...
