Lāčplēša dienas noteikšana par brīvdienu būtiski neietekmēs sabiedrības iesaistīšanos tās rīkotajos pasākumos. Par to liecina biedrības “Sociālās atmiņas pētniecības centrs” publicētais monitorings, kurā salīdzināti Lāčplēša dienas atzīmēšanas paradumi trijos gados: 2010. gadā, kad Lāčplēša diena iekrita darba dienā, kā arī 2012. un 2017. gadā, kad tā bija nedēļas nogalē jeb brīvdienā. Un, jā - gadījumā, ja Lāčplēša diena iekrīt brīvdienā, to atzīmē vairāk iedzīvotāju. Dati mudina domāt, ka gadījumā, ja Lāčplēša diena būs brīvdiena, to atzīmēs ap 55% iedzīvotāju. Gadījumā, ja Lāčplēša diena nebūs brīvdiena, to atzīmēs ap 45% iedzīvotāju. Abos gadījumos – aptuveni katrs otrais Latvijas iedzīvotājs. Un gan vienā, gan otrā gadījumā – līdzdalība ir mazāka nekā 18. novembrī, kad Latvijas dzimšanu atzīmē ap 70% Latvijas iedzīvotāju. Tāpēc, ja par iemeslu brīvdienai Lāčplēša dienā ir panākt būtiski augstāku iedzīvotāju līdzdalību atceres pasākumos, šis nebūs risinājums – līdzdalība būtiski nepieaugs.
Šajā diskusijā “1. maijs vai 11. novembris?” jūtama politiķu un sabiedrības pretstāvēšana. Parlamentāriešu vairākums sliecas atbalstīt 11. novembri, liecina balsojums. Sabiedrība, ja var ticēt aptaujas datiem: 1. maiju. Tas gan ir apšaubāmi, ka 1. maiju kā Satversmes sasaukšanas dienu atzīmē tik plaši, cik par brīvdienu šajā dienā iestājas. 2017. gadā Satversmes sapulces sasaukšanas dienu atzīmēja vien 15% iedzīvotāju. Salīdzinoši 4. maiju – gandrīz divas reizes vairāk, aptuveni 30%. Jāuzsver, ka Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienas atzīmēšanai ir tendence kļūt populārākai. Tam, iespējams, par iemeslu ir mērķtiecīga valsts politika radīt publiskus rituālus (proti, Baltā galdauta svētkus), lai šie svētki būtu dzīvi. Arī 1. maijā tāds pērn bija – svinīga ziedu nolikšana pie Jāņa Čakstes atdusas vietas, kurā aicināja piedalīties Saeimas deputātus. Ieradās vien daži.
Tas liecina, ka politiķu vidū trūkst izpratnes par 1. maija nozīmi. Tam sekojoša ir politiskā nespēja un koordinētas rīcības trūkums attiecībā uz oficiālo svētku kalendārā.
Tai skaitā attiecībā uz piedāvājumu mainīt valsts svētku brīvdienu no maija uz novembri. Oficiālā svētku kalendāra izmaiņām jābūt visaptverošām un pārdomātām, nevis tajā jāpārbīda viena brīvdiena uz citu datumu. Izmaiņām kalendārā būtiski jāmaina iedzīvotāju paradumi, kā arī jāpiedāvā aktuāls tagadnes skatījums uz valsts vēsturi. Piedāvātie grozījumi to neveicina.
Es aicinu Latvijas jauno politisko paaudzi domāt par valsts oficiālo kalendāru plašāk un tālredzīgāk – gan simboliskā, gan rituālu nozīmē.
Pirmkārt, mums joprojām raksturīga zināma vēstures atmiņas amnēzija par periodu pirms 1918. gada. Par šo vēstures periodu mūsu oficiālais valsts kalendārs klusē (iekļauta vien Baltu vienības diena 22. septembrī), nemaz nerunājot par jebkādu valsts brīvdienu. Arī prezidenta piedāvājums noteikt Valsts valodas dienu saistībā ar 1998. gadā 15. oktobri, kad Satversmē nostiprināta latviešu valoda, ir gana būtisks, bet neizceļ mūsu valodas sīksto garu izdzīvot cauri gadsimtiem.
Otrkārt, šogad pieredzējām Baltijas ceļa trīsdesmitgadi. Šobrīd kalendārā 23. augusts ir staļinisma un nacisma upuru atceres diena; 2017. gadā to atzīmēja vien aptuveni 5% iedzīvotāju. Dainis Īvāns, kurš pašaizliedzīgi – un aktīvāk nekā mūsu jaunā politiskā paaudze – sabiedrībā uztur Atmodas atmiņu kultūru, zīmīgi norādījis, ka pirms 30 gadiem vienu no tumšākajiem notikumiem Baltijas valstu vēsturē, Staļina-Hitlera paktu, baltieši vērsa par vienu no mūsu lielākajām uzvaras un svētku dienām. Šī nevardarbīgās pretošanās kustība ir iedvesmojusi citus arī daudzus gadus pēc Baltijas ceļa akcijas. Turklāt mūsu atmiņas un līdzdalības pieredze par šo vēsturisko notikumu ir dzīva joprojām – augstā atsaucība Baltijas ceļa publiskajās atceres akcijās tam ir pierādījums. Tas liecina, ka Baltijas ceļam kā valsts brīvdienai ir potenciāls būtiski mainīt pašreizējā 23. augusta atceres pasākumu dabu – gan vēstījuma, gan pasākumu daudzveidības, gan arī līdzdalības ziņā. Tie noteikti būtu vairāk nekā 5% iedzīvotāju, kuri šo dienu atzīmē šobrīd.
Baltijas ceļam kā oficiālai svētku brīvdienai būtu arī nozīmīga politiskā dimensija. Tas dotu pienācīgu vietu oficiālajā valsts kalendārā tiem vēstures notikumiem, kuri nav saistīti ar militārām uzvarām, bet uzsver arī citas uzvaras mūsu tautas vēsturē: nevardarbīgas, miermīlīgā ceļā panāktās. Protams, no vienas puses, kalendārā 4. maijs ir veltīts tieši Atmodas laikam, kad pieņemta Neatkarības deklarācija. Tomēr tā ir politiska uzvara, savukārt Baltijas ceļš – tautas uzvara. Tāpat Baltijas ceļam kā oficiālai svētku brīvdienai būtu arī ārpolitisks mērķis, lai mūsu vēsture būtu daļa no Eiropas kopējās atmiņu politikas. Uz šādu nepieciešamību, starp citu, ir norādījis Valsts prezidents. Baltijas ceļam ir šāds potenciāls, it sevišķi, ja to par valsts svētku brīvdienu atzītu visas trīs Baltijas valstis.
Lūk, divas alternatīvas. Abi piedāvājumi paplašina oficiālo svētku kalendāru gan laika, gan telpas mērogā, nevis vienkārši pārbīda brīvdienas.
Katrai politiskajai paaudzei valsts oficiālajā kalendārā ir jādod savs pienesums un skatījums, tas ir politikas un laika gara prasījums. Tam par pamatu nedrīkst būt ērtības, bet gan vērtības. Tam jāatspoguļo mūsu nācijas nepārtrauktība, dzīvotspēja, kā arī piederība Eiropai.
