Andris Saulītis: Dīkstāves pabalstu valdība paredz vien 10% nodarbināto. Kad rūpēsies par pārējiem?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 8 mēnešiem.

Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis grāmatā “Kā Latvija pārvarēja ekonomisko krīzi” uzsver, ka ekonomiskā krīze un tās risinājumi atstāj paliekošu iespaidu uz daudziem gadiem. Šis ir, iespējams, vienīgais iepriekšējās krīzes premjera grāmatā izteiktais secinājums, kuram es pilnībā piekrītu.

Pirms desmit gadiem pieredzētais Latvijā radīja ne vien milzīgu bezdarbu, bet arī anormālu emigrāciju un nevienlīdzību, kura desmit gadus nav efektīvi risināta. Tā rezultātā globālo pandēmiju esam sagaidījuši ar joprojām ievērojamu sabiedrības daļu – trešdaļu mājsaimniecību – kuras ar grūtībām katru mēnesi spēj savilkt galus kopā. Šobrīd, kad Latviju skārusi Covid-19, valdībai ir jāsper radikāli soļi, lai mazinātu mājsaimniecību risku nonākt uz nabadzības sliekšņa.

Latvijai bija desmit gadi, lai risinātu iepriekšējās krīzes sekas. Tie bija mājasdarbi, kuri bija jāpaveic, lai tagad, kad esam saskārušies ar jaunu krīzi, valsts spētu palīdzēt iedzīvotājiem un efektīvi risinātu ekonomikas lejupslīdes izraisītās sekas. Gatavība krīzei ir varbūt pat svarīgāka nekā lēmumi, kuri tiek pieņemti krīzes laikā. Arī mūsu valdība uzskata, ka tā ir sagatavojusies. Finanšu ministrijas mājaslapā norādīts: “Latvijas ekonomika pēdējos gados attīstījusies sabalansēti. Stingra fiskālās disciplīnas ievērošana vairāku gadu garumā ir atmaksājusies.”

Finanšu ministrija gan nepiemin, ka ārpus sociālā drošības tīkla joprojām atstāta ievērojama darbspējīgo iedzīvotāju daļa.

Kā norādījis finanšu ministrs Jānis Reirs, vairāk nekā 200 000 nodarbināto neveic sociālās iemaksas pilnā apmērā. Arī pēc nodokļu reformas, par kuru 2017. gadā nobalsoja arī Reirs. Ir dīvaini redzēt tagad finanšu ministru kritizējam paša atbalstītu nodokļu režīmu un to izmantojam kā attaisnojumu, lai šiem cilvēkiem valsts kavētos sniegt palīdzīgu roku krīzē.

Globālā pandēmija ir krīze, ar kuru mūsu globalizētā ekonomika nekad iepriekš nav saskārusies, un tas pieprasa valstīm pieņemt neordinārus lēmumus. Tā rezultātā idejas, kuras 2009. gada krīzes laikā uzskatīja par ekstrēmām vai galēji kreisām, tagad apsver kā efektīvākās un labākās. Piemēram, ASV lielā vienprātībā ar republikāņu un opozīcijā esošo demokrātu balsīm nobalsoja, ka lielai daļai valsts iedzīvotāju tiks pārskaitīti uz bankas kontiem 1 200 dolāru. Un par katru nepilngadīgo bērnu vēl 500 dolāri. Tas ir nebijis un tiešs atbalsts ievērojamai daļai ASV mājsaimniecību. Vai kāds vēl pirms dažiem mēnešiem varēja iedomāties, ka ASV prezidents Donalds Tramps varētu parakstīt šādu likumprojektu?

Šādi nepieredzēti politiskie risinājumi ir iespējami tāpēc, ka Covid-19 nav nedz pilsonības, nedz sociāldemogrāfiskā profila. Tas apdraud ikvienu.

Mēs varam pasargāt sevi no šīs slimības, paliekot mājās. Bet mēs nevaram pasargāt sevi no pandēmijas ekonomiskajām sekām.

Tās ietekmēs ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Nelabvēlīgās sekas var novērst tikai un vienīgi valsts. Tās izlēmīga rīcība ir nepieciešama, lai pēc šīs krīzes ārpus Rīgas nebūtu vēl vairāk pamestu māju un nebūtu vēl vairāk cilvēku, kuri nespēj laicīgi veikt visus maksājumus un slīgst vēl dziļāk parādos. Ja valsts desmit gadu laikā nav izdarījusi mājasdarbus, radot apstākļus, lai iedzīvotājiem būtu atbilstošs sociālā atbalsta tīkls, tai ir jāsper līdz šim nepieredzēti un drosmīgi soļus, lai tādu radītu dažu nedēļu laikā.

Tāpēc ikvienam no Veselības ministrijas rosinātiem jauniem ierobežojumiem saistībā ar ārkārtas situāciju būtu jābūt papildinātiem ar noteiktiem jauniem ekonomikas stimulēšanas pasākumiem no Ekonomikas un Labklājības ministrijām. Tā vietā redzama lielākoties neizlēmība. Pašnodarbinātajiem un mikrouzņēmumos strādājošajiem risinājuma joprojām nav. Nekāda atbalsta pagaidām nav arī bezdarbniekiem, valdībā pagaidām pat nav izskatīti šai sociālajai grupai kādi risinājumi, kaut Latvijas Banka tādus ir rosinājusi. Finansiāls atbalsts nodrošināts vien mediķiem un dīkstāvē esošajiem uzņēmumiem. Bet arī dīkstāves pabalsta politikā valdība ir svaidījusies, te selektīvi nosakot atbalstāmās nozares, te mainot nepieciešamo slieksni, lai kvalificētos atbalstam. Šobrīd tas noteikts 20%-30% apmērā, izpaliekot skaidrojumam, kāpēc tieši šāds slieksnis. Tajā pašā laikā Dānijā, piemēram, dīkstāves pabalstu paredzēts izmaksāt uzņēmumu darbiniekiem, nevis sasaistītu ar apgrozījumu, bet gan ar dīkstāvē esošo darbinieku skaitu.

Savukārt Latvijā Ekonomikas ministrijas sagatavotajā anotācijā par dīkstāves pabalstiem prognozēts, ka atbalstu izstrādātā mehānisma ietvaros sniegs 93 tūkstošiem strādājošo.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem tie ir mazāk nekā 10% no Latvijas nodarbināto skaita vecumā no 15-74 gadiem.

Var jau būt, ka es esmu vienīgais, kurš uzskata, ka Covid-19 pandēmijas ekonomiskās sekas ietekmē stipri vairāk nodarbināto, nevis tikai katru desmito.

Diemžēl Latvija nav sagatavojusies šai krīzei. Diemžēl tā arī neievēro pati savas rekomendācijas. Spilgts piemērs tam ir valdības sēdes. Kaut valdība visu martu skandināja cilvēkus atturēties no pulcēšanās, tā pati sēdes noturēja attālināti vien tad, kad vairāk nekā puse ministru bija saskārušies ar Covid-19 inficēto. Ir viegli sist savu politisko konkurentu Artusu Kaimiņu par vieglprātību, bet pati valdība neievēroja sabiedrībai dotās rekomendācijas izvairīties no daudzu cilvēku atrašanās vienuviet.

Tā pārgāja uz attālinātām sēdēm vien tad, kad bija par vēlu – valdības ministri bija nonākuši kontaktā ar koronavīrusa pārnēsātāju.

Vai valdība reaģēs uz globālās pandēmijas izraisītajām Latvijas iedzīvotāju ekonomiskajām problēmām arī tikai tad, kad būs par vēlu?

Valdībai šobrīd svarīgi dot skaidru signālu saviem iedzīvotājiem, cik plašu atbalstu tā sniegs iedzīvotājiem. Un signālam jābūt: visiem.

Ar dīkstāves pabalstu nodarbinātajiem pietiktu, ja mums būtu stipras arodbiedrības un lielākā daļa darbinieku būtu darba ņēmēji, tādējādi nodrošinot iedzīvotājiem spēcīgu sociālās drošības tīklu. Savukārt ASV risinājums – tiešmaksājums iedzīvotājiem uz bankas kontu - piemērots valstīm ar zemiem darbaspēka nodokļiem un vāju sociālo atbalstu.

Latvijas gadījumā būtu jākombinē abi risinājumi, jo daļa darba ņēmēju ir ar stiprām sociālajām garantijām, kamēr ievērojama daļa – sociāli neaizsargāti.

Pirmkārt, ir jāatbalsta pēc iespējas plašāks uzņēmumu loks, kuri nodarbina darbiniekus, par tiem maksājot visus nodokļus. Tas nozīmē gandrīz ikviens dīkstāvē esošs darbinieks. Tajā pašā laikā būtu tikai taisnīgi, ka arī darba ņēmēji piedalītos ar savu artavu šajā atbalsta pasākumā: Dānijā dīkstāves gadījumā darbinieki ir apņēmušies izņemt nedēļu ilgu atvaļinājumu. Savukārt pašnodarbinātajiem ir jāsniedz identisks atbalsts darba ņēmējiem, līdzīgi kā to ir lēmusi ne vien Dānija, bet arī Lielbritānija.

Otrkārt, visiem pārējiem Latvijas nodarbinātajiem, bez izņēmumiem, būtu jāsaņem vienreizējs pabalsts jeb universālais ienākums, lai Latvijas ekonomika nesasaltu un mājsaimniecības nenokļūtu faktiskā maksātnespējā. Tam būtu jābūt mazākam atbalstam nekā dīkstāves pabalsts, bet ar labklājības ministres Ramonas Petravičas 18. marta LTV raidījumā “Tieša runa” rosinātajiem 80 eiro dzīvokļa īri nenomaksāsi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti