Kultūras žurnālistika šogad, šovasar ir tik svarīga, tik daudzveidīga, tik visur esoša! Mākslas un kultūras notikumi klājas pāri cits citam, bet kultūras žurnālisti, visticamāk, ir vieni no visvairāk strādājošajiem cilvēkiem Latvijā.
Vai kultūras žurnālistika ir krīzē? Vai publiski izceļam tikai elitāras mākslas faktus? Vai sabiedrībai tiek piedāvāti galvenokārt masu kultūrai veltīta informācija?
Lai salīdzinātu, lai pārdomātu kultūras žurnālistikas nozīmi, tās vietu Latvijā, piedāvāju nelielu ieskatu Tamperes universitātes (Somija) pētnieces Māritas Jākolas secinājumos. Tie tika prezentēti Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras un Latvijas Kultūras akadēmijas kopīgi rīkotajā kultūras žurnālistikas vasaras skolā “Pārdomāt. Mediēt. Pārveidot.”. Šis ir viens no diviem pasākumam veltītajiem ierakstiem par tēmām, ko uzskatīju par saistošām ne tikai īpaši ieinteresētajiem vasaras skolas dalībniekiem.
Žurnālistikas un estētiskā pieeja – šādi ar mākslas faktiem un kultūras notikumiem saistīto informāciju piedāvā iedalīt Mārita Jākola. Ziņas, viedokļi, intervijas par koncertiem izrādēm, izstādēm iederas pirmajā pieejā. Uz estētiskiem kritērijiem balstīti mākslas vērtējumi ar mērķi veidot labu gaumi un attīstīt mākslu un kultūru – piederīgi kultūras žurnālistikas otrajā slānī. Tās ir kritikas, recenzijas, esejas, ko raksta literatūras, mūzikas, teātra un citu mākslu profesionāļi.
Izpētot piecu dienas laikrakstu (Helsingin Sanomat, Aamulehti, Kaleva, Savon Sanomat, Turun Sanomat) mākslai un kultūrai veltīto saturu trīsdesmit gadu laikā – no 1978.gada līdz 2008.gadam, var ieraudzīt nozīmīgas izmaiņas. Kultūras informācijas kļuvis vairāk – katru dienu 10 raksti 1978.gadā, 14 raksti 2018.gadā, kultūrai avīzēs tiek veltīts vairāk vietas – apjoms teju dubultojies no vienas lappuses 1978.gadā līdz gandrīz divām lappusēm 2018.gadā.
Bet kultūras informācija kļuvusi arvien īsāka. Rakstu un ziņu apjoms sarucis vairāk nekā par trešdaļu – vidēji tekstos ir ap 1500 rakstu zīmes (tā ir nepilna datorraksta lappuse). Īsināšana vislielākā mērā skārusi vērtējumus, mākslas kritikas. Literatūrai, klasiskajai mūzikai, teātrim, tēlotājmākslai veltīto rakstu skaits ievērojami samazinājies, pieaudzis informācijas apjoms par filmām un populāro mūziku.
Somijā kopš 20.gs. 70.gadu beigām palielinājies kultūras žurnālistu skaits, kultūras ziņas gatavo arvien vairāk žurnālistu bez specializācijas kultūrā. Somijas avīžu redakcijas pamazām atbrīvojas no kritiķiem, recenziju autoru vidū kļūst arvien vairāk autoru, kuri strādā ārpus mediju organizācijām.
Visticamāk, ja vien būtu šāds pētījums, Latvijā ieraudzītu līdzīgas tendences. Profesionālu kritiķu vispārējo interešu mediju redakcijās kļūst mazāk. «Kultūras Diena un Izklaide» (KDi) strādā Normunds Naumanis, Inese Lūsiņa, Uldis Rudaks un Jegors Jerohomovičs, NRA – Arno Jundze un Sandris Vanzovičs. Visvairāk mūzikas jomā izglītoti profesionāļi darbojas LR3 “Klasika”. Ja kāds ir netīši piemirsts, lūdzu, atsaucieties! Daudzi mākslu profesionāļi veido savus medijus, specifisku informāciju meklējiet arterritory.com, ubisunt.lv, fold.lv, fotokvartāls.lv, kroders.lv.
Ir vairāk ziņotāju, vairāk informācijas, vairāk personību intervijās. Mēs uzzinām, kurp doties, ko ieraudzīt, iepazīt, izbaudīt. Tas ļoti bagātina. Bet pietrūkst vērtējumu, diskusiju, pārdomu, nozīmes meklējumu. Ja to paliek arvien mazāk, ir sarežģīti atbildēt uz jautājumu, vai tas, ko esam iepazinuši, klausījušies, lasījuši, ir nozīmīgs mākslas fakts? Kā varam uzzināt, kas liecina par izcilību, profesionālismu, viduvējību, māksliniecisko neveiksmi? Reizēm pietiek ar prieku par piedzīvoto, bet noder arī pārdomas, izpratne, nozīmes skaidrojumi, plašāks konteksts.
Kāds no M.Jākolas pētījuma dalībniekiem, kultūras žurnālists, saka: "Agrāk kolēģi mūs uzskatīja par snobiem. Mūsu nodaļu sauca par “ārprātīgo patvērumu”, visi pieņēma, ka esam ekscentriski. Tagad man būtu jāpadomā, tas ir labi vai slikti, ka neviens par mums nebrīnās, esam kļuvuši parasti”.
