Šos jautājumus iedomājos, pirms dažām dienām lasot Baltā nama darbu atspoguļojošo žurnālistu vēstuli Donaldam Trampam.
Vēstule bija kā reakcija uz iespēju, ka tiks slēgti mediju biroji Baltajā namā, ierobežojot pieeju informācijai. Žurnālistu rakstīto publicēja arī daži Latvijas portāli, piemēram", "Apollo".
Redaktoru vēstule skaidri definēja attiecības, noteikumus, profesionālos standartus un vērtības. Tā apliecināja pašu galveno, kāpēc žurnālisti strādā politiskajā žurnālistikā. Tajā bija jūtama cieņa pret tiem, ar kuru lēmumu negribas samierināties, un stingrs mugurkauls.
Negribu nevienu nokaitināt, ne arī kādam ko ieteikt. Latvijas medijus vada daudzi lieliski profesionāļi. Tāpat kā citās valstīs un citos laikos, mediju jomā tieši personības nosaka standartus un kvalitāti. Labākie redaktori riskē un atrod jaunus informācijas pasniegšanas veidus un žanrus, sargā nozīmīgas profesionālās vērtības.
Tāpēc šīs ir tikai pārdomas laikā, kad straujas pārmaiņas nozīmē arī it kā zināmu principu pārvērtēšanu. Nedomāju, ka ASV mediju lietotāji nezina, kāpēc strādā žurnālisti.
Nav nekāda pamata amerikāņus turēt aizdomās par to, ka viņi nesaprot preses brīvības nozīmi. Tomēr mediju pārstāvju vēstule bija īsti vietā.
Tā kļuva vēl jo svarīgāka, kad uzreiz pēc inaugurācijas reportāžām Trampa pārstāvis apvainoja lielos laikrakstus informācijas sagrozīšanā. Sākās pamatīgs kašķis, ka Amerikas lielākie mediji it kā neadekvāti atspoguļojuši inaugurācijas apmeklētāju skaitu. Pagaidām viss beidzies ar to, ka žurnālistu kļūdu atmaskojumi izrādījušies ļoti tuvi viltus ziņām un neviens netaisās viegli ticēt, ka melus tagad sauks par “alternatīviem faktiem”.
Kāpēc vēstule ir svarīga? Mediji un žurnālistika ir mainījusies. Tā mainās pastāvīgi.
Informācijas straume, kurā plunčājas vai mērķtiecīgi var airēt jebkurš, atnesusi gan melu ziņas, gan apskaužami dzīvīgu propagandu, mediju imitācijas un daudz ko citu.
Tā radījusi neuzticību, neticību, neskaidrību. Tam ir pamats, jo žurnālistiem un redaktoriem, lai izdzīvotu, jāķer klikšķi, jāuzrunā jebkurš, kombinējot vienās slejās profesionālu informāciju un tādu, par kuru var rūgti pasmaidīt.
Atkal žurnālistikai ir jāpierāda, kāpēc tā vajadzīga. To nevar pierādīt, ja nepasaka, kāda žurnālistika ir labāka par visu pārējo, ko var atrast jebkur un jebkādi publicētu.
Lai uzrunātu un skaidrotu, lai pierunātu abonēt un lasīt, Latvijā redaktori nereti sarunājas ar lasītājiem. Raksta slejas un vēstules, paziņojumus un pašreklāmas.
Varbūt ir laiks parunāt arī ar politiķiem un amatpersonām? Skaidri, ar cieņu, bez bažām. Senā atklātās vēstules forma mūsdienu apstākļos var izskanēt daudz skaļāk. Tā var kliedēt apjukumu, kas raksturīgs publiskās informācijas nepartrauktajam troksnim. Skaidra valoda ir ļoti vajadzīga. Tā sakārto attiecības un nosaka robežas.
Arī Latvijas medijiem ik pa laikam ir izšķirošs brīdis. Arī tagad, kad aktīvi sākusies pašvaldību vēlēšanu komunikācija. Arī tagad, kad avīzes spēj uzrunāt nelielu cilvēku daļu, bet to atdarinājumi ir spēcīgāki nekā jebkad agrāk. Arī tagad, kad neviens vēl nezina, kā vēlēšanās tiks izmantoti sociālie mediji, aktīvistu konti, informācijas nopludināšanai parocīgās vietnes un trollīši ikdienišķie.
Bet tas nav viss. Ik pa laikam konkrēti žurnālisti un mediji kopumā tiek vainoti pērkamībā, tendenciozitātē, manipulācijās. Daļa cilvēku negrib vai nevar atšķirt sabiedrisko mediju nozīmi. "Copy-paste" žurnālistika bez pievienotās vērtības nav nekāds noslēpums profesionāļu vidē. Slikta valoda un sliktas zināšanas, nepieciešamība radīt sīkus skandālus dziļas, pamatīgas žurnālistikas vietā ir nelaime, par kuru visi zina.
Tomēr katru dienu Latvijas žurnālisti veido kārtīgas ziņas, analizē notikumus un raksta pamatīgus pētnieciskos rakstus. Katru dienu žurnālistu intervijas iedvesmo un profesionāli apraksti palīdz dzīvot. Arī tas ir iemesls, lai pateiktu, kāpēc žurnālistika vajadzīga.
Es nebeigšu ar ierosinājumiem, tikai ar jautājumiem, kas man svarīgi.
Vai redaktoriem ir vērts pateikt, ka pašvaldību vēlēšanu vajadzībām radītie politiskās komunikācijas teksti tiks pakļauti faktu pārbaudei un ielikti kontekstā, lai arī partijas investēs lielus reklāmas līdzekļus mediju saturā?
Vai mediju redaktori pateiks, kāpēc vairs nepublicēs spilgtu un autentisku, sociālajos medijos ieraudzītu “aculiecinieka” stāstu bez tā pārbaudīšanas?
Vai ir vērts pateikt, ka kļūdu labošana būs tikpat svarīga kā paziņojumi par savu žurnālistu veiksmēm, ka faktu pārbaude būs svarīgāka par viedokļu vākšanu?
Vai redaktori var apliecināt, ka turpinās uzdot jautājumus tiem, kas negrib sniegt atbildes un parādīs, kā izskatās izvairīgie, kā to LTV izdarīja Ilze Nagla intervijā ar Ivetu Griguli?
Vai vērts parunāt, ka amatpersonu un politiķu veidoti formāti komerciālajos kanālos vairs netiks veidoti, tos atstājot deviņdesmito gadu mediju “radošo” sasniegumu vēsturiskajā sarakstā?
Vai redaktoriem nevajadzētu publiski skaidrot, ka žurnālisti gan izmantos iespēju apbrīnot "airBaltic" jaunās lidmašīnas skaistā pasākumā (tas tikai piemērs, šeit iespējams ievietot arī citu uzņēmumu vārdus), bet turpinās rūpīgi pētīt, kas notiek uzņēmumā arī gadījumos, kas neatbilst klasiskai savas darbības panākumu reklamēšanai?
Vai līdzās jaunai sabiedrisko mediju dokumentālajai filmai, pētnieciskajam raidījumam, diskusijai vērts pateikt, kā vārdā tas viss top un kādas vērtības sargātas, kādi kompromisi nav pieļauti?
Jo ir tāds laiks, kad uzbrukumu ir pietiekami. Bet uzticības strupceļā var noderēt skaidra valoda par to, kāpēc profesionāla žurnālistika atšķiras no visa pārējā, kas pastāvīgi parādās infomācijas bagātas sabiedrības acu priekšā.
Šis žurnālistu vēstules fragments tieši to arī pasaka: ''Mēs uzskatām, ka pastāv objektīva patiesība. Kad jūs vai kāds jūsu padotais pateiks vai ietvītos kaut ko, kas ir acīmredzama nepatiesība, mēs uz to norādīsim. Mēs strādājam ar faktiem un mums nav pienākuma atkārtot nepatiesu informāciju vai pieņēmumus“.
