Šos jautājumus vērts apspriest, skatoties uz procesiem citās valstīs un gaidot nākamā gada Saeimas vēlēšanas Latvijā. Vai Latvijas mediju prakse ir labvēlīga populistisku vēstījumu izplatībai?*

Runājot par populistu politikas panākumiem dažādās valstīs, daudzu analītiķu skatieni ir vērsti mediju virzienā, saistot mediju atbildību ar procesiem, kas salīdzināti ar “melniem mākoņiem, kas pārklājuši demokrātiju”[1] un vairāku valstu vēlētāju demokrātiskas vērtības. Atbalstoša mediju darbība palīdzējusi veicināt populistu kustību augšanas procesus vai pat tos uzsākusi[2].

Nebeidzama pārmetumu spēle

Daudzi autori politisko populismu saista ar galēji labēju politiku. Tam ir pamats: 2014.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās sevi pieteica vairākas labēji ekstrēmistiskas partijas. Divas no redzamākajām bija Tautas partija Dānijā un Nacionālā fronte Francijā. Panākumus guva arī Ungārijas kustība "Par labāku Ungāriju" ("Jobbik") un Austrijas Brīvības partija. Tomēr citi pētnieki min, ka populisms saistāms ne tikai ar politiskajiem uzskatiem, bet ar politisko komunikāciju[3]. Šādu skatījumu palīdz pierādīt tādi politiskie spēki kā demokrātiski orientētā kreisā partija "Podemos" Spānijā vai "Syriza" Grieķijā. To komunikācija liecina, ka populisms vienmēr nav saistāms ar vienādu un vienkārši atpazīstamu politisko ideju kopumu.

Pētnieki piedāvā vairākus populisma izpratnes slāņus, kurā izplatītākais ir kādas homogēnas grupas kā „tautas“ prestatījums elitei vai bīstamiem „citiem“, kas apdraud “tautas” tiesības, vērtības, identitātes, labklājību.

Sabiedrības sadalīšana grupās populistu komunikācijā ir svarīga, tā palīdz identificēt nevainojamo “iekšējo grupu” un vainīgo “ārējo grupu”, kuras darbība neļauj “tautai” realizēt savas tiesības[4]. Ārējā grupa nav tikai elites pārstāvji, “iekšējās grupas” intereses populistu skatījumā var aizskart arī patvēruma meklētāji, etniskās minoritātes, garīgi slimi cilvēki un citu grupu pārstāvji. Godīgā “tauta” ar populistu vēstījumu palīdzību parasti adresē emocionālus pārmetumus “ļaunajai elitei” vai citām grupām.

Kā raksta Klaudia Alvaresa un Pēters Dalgrīns, populismu var skatīt kā politikas stilu, nevis konkrētu politiska satura manifestāciju[5]. Populisti vienkāršo problēmas un uzrunā cilvēku emocijas.

Dažādas krīzes ir ļoti labvēlīga augsne populistu vēstījumiem. Tam nereti ir pamats, jo elites politiķi nespēj ātri rast atbildes uz sarežģītiem jautājumiem par multikulturālismu, migrāciju, liekot cilvēkiem izjust satraukumu un bezspēcību šo procesu priekšā[6].

Kā mediji var atbalstīt populisma ietekmi?

Kas mediju darba pieejās liek domāt, ka žurnālisti spēj iniciēt, atbalstīt un veicināt populistiskas politikas un to pārstāvošu kustību uzplaukumu?

Lielāku mediju uzmanību piesaista tie populisti, kuru komunikācija ir intensīva un kuru vēršanās pret elites pārstāvjiem ietver uzbrūkošos paziņojumos, tā palīdzot radīt spilgtas ziņas. Populistiskas partijas Eiropas Savienībā piedzīvo savas atzīšanas laiku un popularitātes augšupeju, mainot vēlētāju izvēles. Atsevišķās valstīs rodas jaunas populistiskas kustības. Mediji varētu būt daļēji atbildīgi par šim pārmaiņām.

Mediju un populisma politikas komunikācijas kompleksajās attiecībās ir būtiski vienoties par terminiem. Ne vienmēr iespējams nodalīt populismu, kas cenšas pievērst mediju uzmanību, un populismu, ko izplata mediji.

Pastāv divi alternatīvi šī jautājuma skaidrojumi[7]. Kā raksta Maikls Hamelers ar līdzautoriem, viens skaidrojums aizstāv domu, ka mediji piedāvā labvēlīgu platformu populistisku ideju nesējiem, jo to atbalsta mediju darbības loģika. Šī iemesla dēļ populistiski politiķi un viņu idejas iegūst neproporcionāli lielu mediju uzmanību. Šis secinājums ir acīmredzams, sekojot ikdienas lasītāko ziņu sarakstam arī Latvijā – spilgtiem virsrakstiem, verbāliem politisko sāncenšu konfliktiem. Viegli atcerēties Artusa Kaimiņa publicitātes un skaļo paziņojumu vilni, ziņu portālu atsaucību pret politiķu skaļiem paziņojumiem dažādos jautājumos: sākot ar patvēruma meklētāju uzņemšanas problēmām līdz pat Solvitas Āboltiņas tālākās karjeras scenārijiem. Tas ir mediatizēts populisms.

Populisma mediācija nozīmē mediju darbību, kas labvēlīga populisma ideju izplatīšanai, palīdz vairot populistisku politiķu atpazīstamību un veicina populistisku kustību panākumus vēlēšanās.

Šis termins ietver vairākus līmeņus: žurnālistu darba rutīnu, kas liek izcelt populisma vēstījumus, populismam veltītu saturu un informācijas pasniegšanas stilu, kas sasaucas ar populistu politiskās komunikācijas stilu.

Kad mediji paši ir populistiski

Populistiskas politikas un mediju prakses attiecības, kas rada bažas par mediju atsaucību pret populistu idejām, radījušas konceptu par mediju populismu[8]. Venjamins Kramers runā par populistu medijiem[9]. Ar šo terminu viņš apzīmē medijus, kuri neatkarīgi no attiecīgajām politiskajām kustībām ir populistiski, jo realitātes analīzē izmanto populistu idejas. Kā raksta Kramers, mediju populisms var attīstīties patstāvīgi, paralēli populistiskām politiskajām kustībām vai arī veidot alianses ar tām.

Tātad realitāte populistu medijos tiek skatīta ar populisma politikai raksturīgu konstrukciju palīdzību, kurā “tauta” pretstatīta korumpētām elitēm. Otrs populistu mediju raksturlielums ir emocionāla stila izmantojums satura prezentācijā. Abas pazīmes ir viegli atpazīstamas ziņu portāla vesti.lv saturā. Par populistisku mediju liek domāt "Neatkarīgās" komentāri, kuros pozīcijas politiķi un amatpersonas, pārmetot kādu rīcību vai nespēju atrisināt problēmas, tiek regulāri saukti par “valdīklām”. Neslēpti populistisks gan stilā, gan saturā ir portāls focus.lv un tam līdzīgas vietnes, kas izmanto nepārbaudītu sociālo mediju informāciju un cilvēku emocionālus ierakstus, lai veidotu pārspīlētus, dusmas vai citu reakciju veidojošus tekstus.

Svarīgi pierādījumi

Daudzi pētījumi analizē populistu paziņojumu ietekmi uz pilsoņu politiskajiem uzskatiem, mazāk pētīta mediju loma populistisku vēstījumu izplatīšanā. Maikla Hamelersa un viņa līdzautoru Nīderlandes mediju prakses pētījums ir pirmais, kas empīriski pierāda populismu kā mediju praksi[10].

Populisti daudz biežāk izmanto citu vainošanu nekā vadošie politiķi. Lai noskaidrotu, vai žurnālisti paši veido populistisku saturu, pētnieki meklēja, kā žurnālistu veidotajā saturā saskatāma kādas grupas vainošana. Analizējot tabloīdus un kvalitatīvus medijus gan priekšvēlēšanu laikā, gan starp vēlēšanām, pētnieki konstatēja, ka žurnālisti nav tikai pasīvi reportieri, jo paši, nevis ar avotu starpniecību savos rakstos vainoja elites[11].

Pētnieki identificēja trīs žurnālistikas stilus: neitrālu, ar konfliktu saistītu un interpretējošu. Pretēji faktos balstītajai un neitrālajai pieejai, populistiskā vainošana sastopama interpretējošos rakstos tabloīdos, vismazāk to lieto neitrālā stila pārstāvji[12].

Nošķirt mediatizētu populismu un populistu medijus nav viegli, jo abos gadījumos žurnālistikai raksturīgs emocionāls stils, tajā vērojama orientāciju uz konfliktu, saturā tiek pretstatītas dažādu grupu intereses. Tomēr mediatizēta populisma gadījumā žurnālistu radītais saturs ir daudzveidīgs, tajā sastopamas augstāks plurālisma līmenis, pārstāvētas citu politisko kustību idejas.

Populistu mediju satura veidošanas pieeja parāda medija redakcionālo politiku, bet mediatizēts populisms lielākoties saistīts ar žurnālistu profesionālajām rutīnām avotu un informācijas izvēlē.

Citu valstu pētnieku dati un atziņas var palīdzēt ikdienā vērtēt arī Latvijas mediju pieejas, lai atpazītu mediatizētu populismu vai populistiskus medijus.

*Rakstā izmantota informācija no autores raksta “Is Populism Related Content the New Guilty Pleasure for Media and Audiences?”, kas publicēts Austrumeiropas politikas pētījumu centra nule izdotajā grāmatā “The Rise of Populism: Lessons for the European Union and the United States of America”, kuras redaktori ir Andis Kudors un Artis Pabriks.

[1] Alvares, Claudia, and Peter Dahlgreen. 2016. “Populism, extremism and media: Mapping an uncertain terrain”. European Journal of Communication 31 (1): 46–57. P. 47.