Zinu, jāraksta par diskusiju, bet visvairāk uzmanību piesaistīja “Dombura studija” ar uzsvaru uz vārdu studija.
Studija tieši tāda, kā līdz šķebīgumam māksloti grezna viesnīca, kurā nule pret savu gribu nokļuvu lidmašīnu kavēšanās dēļ. Tie paši kristāla lustru piekariņi, pompozie krēsli, kurā cilvēki nevar nosēdēt, jo ādas sēdeklis tevi vai nu ierij, vai, ja atspiedies pret elkoņu balstiem, izskaties lielīgi iepleties un atgāzies.
Smagnējība, it kā dārdzība par varēm cenšas piešķirt cilvēkiem neesošu personiskās varenības un lieliskās, ietekmīgās dzīves iespaidu, kādas šajā telpā nekad nav bijis un nebūs.
Lai cik viss nopulēts, tā vien ilūzija... Mazkustīgi, stingi, gandrīz nedzīvi. Tomēr cilvēki šurp trauksies, jo mirklis šajā interjerā būs neaizmirstams un te var notikt pilnīgi viss. Latvijas skatītāji bija jāpārsteidz, un, lūk, “Dombura studijai” izdevās!
Bet – kā diskusija? Pagaidām pārdomas vairāk jautājumu formā.
Vai bija vērts saukt divus bieži redzētus un domu lidojumā ar spilgtumu mazatpazīstamus politiķus, lai vēlreiz apkopotu un pa apli apspriestu jau zināmo? Paldies Jānim Domburam, ka viņa pirmais raidījums parādīja, cik grūti ar diskusiju klājas politiķiem, kuri nenobijās ierasties uz pirmo raidījumu. Paldies, ka vēlreiz noskaidrojām – domu pamaz, ietekme iluzora, zināšanas, kas piepildītu diskusiju, paslēptas.
Vai bija vērts nodalīt dalībniekus nevis sarunas tēmas? Varbūt skatītāji varētu labāk ar sevi sarunāt kopā ar jauno raidījumu pavadīt tik garu savas vienīgās dzīves laiku, ja parasti politiķi un ietekmīgi uzņēmēji sēdētu cits citam pretī? Tā diskusijas atšķiras no grupas intervijām.
Kompānijā ar citiem dalībniekiem būtu iederējušies arī tēlnieki Gļebs un Kirils Panteļejevi. Līdz viņu ienākšanai studijā tajā īsti nebija dzīvīguma un neparādījās tas burvīgais, bet netveramais process, ko varētu saukt par domu raisīšanos un plaukšanu tieši sarunas laikā.
Panteļejevi izgrūstīja lēnīgi cienīgo atmosfēru vienā piegājienā. Ar ironiju, ar gudrību, ar domu skaidrību, ar to, ka domas bija.
Vai diskusija kaut ko atklāja? Vai pavirzīja nu jau vairākās citās diskusijās iesprūdušo domu plūsmu ap Ukrainas un Krievijas notikumiem, to sekām, prognozēm, bailēm, nojausmām? Regulāri sekojot informācijai par šo notikumu radītajām pārmaiņām, radās iespaids, ka gandrīz nekas jauns neizskan. Dažus oriģinālus personiskos iespaidus un uzņēmēju pieredzes ātri nomainīja parastās frāzes – jānogaida, jāvēro, jāstiprina mediju telpa... Brr, tikmēr ārpus Latvijas viedokļu plūsmām, visapkārt kaimiņos tik daudz citādu domu, tik daudz jaunu faktu un skatu! Vai šī varēja būt diskusija, kurā beidzot piedalās kāds no tiem atšķirīgajiem, nepareizajiem, par kuru ambīcijām, apjukumu, bīstamību un visu pārējo runāts jau nedēļām ilgi?
Kauns teikt, bet tviterpļāpas par “Dombura studiju” brīžiem likās interesantākas nekā raidījums.
Vismaz līdz abu mākslinieku radītajam finālam, kuru laikam gaidīju kopš otrās reklāmas pauzes sākuma.
Vai Jānim Domburam bija jāatgriežas? Noteikti, vismaz tā mirkļa dēļ, kurā notika Kirila Panteļējeva zīmējuma apspriešana. Mākslinieka idejas atšifrēšanas brīdi neviens humora šovs nevarētu atkārtot. Kas ir zivis? – tas vismaz nedēļu varētu būt manas dzīves svarīgākais jautājums.
Ja nopietni, jā, Domburam bija jāatgriežas!
Esmu par diskusiju formātu dažādību, par sarunas intonāciju daudzveidību, par raidījuma ritmu neļaušanos tikai viena tipa dinamikas prasībām. Esmu par atšķirīgu domu izteikšanu un ieklausīšanos, par neparastu jautājumu uzdošanu daudzreiz redzētiem cilvēkiem, par daudzkārt uzdotu jautājumu jautāšanu sen neredzētiem cilvēkiem. Par iespēju diskutēt ar visiem un par visu, tai skaitā - par diskusiju. Es esmu par žurnālistikas stilu daudzveidību, par neatkārtojamu personību klātbūtni medijos. Lai notiek, arī par studiju, kas atgādina visādas šausmas, izņemot modernu TV studiju. Esmu par mediju profesionāļiem, kuri dara to darbu, ko uzskata par dzīves aicinājumu. Turklāt tajā veidā, ko paši uzskata par labāko un katru reizi cenšas, cik vien spēj. Tā arī notika.
Ko gan vēl gaidījāt? Domburu studijā? Ir sagaidīts!
