Talantu šovi ir dziļā krīzē vismaz 10 gadus. Tos skatās, bet kritizē, tie vilina ar atpazīstamības reibumu un rada riebumu ar pliku komerciālismu, pakļaujot cilvēku spējas reitingu prasībām. Šīs pretrunas pieder pie mīlas - naida attiecību modeļa, kurā atkarība no īsa televīzijas spožuma ir tikpat vajadzīga, kā dalībnieku publiskās atpazīstamības pumpēšana dzeltenās preses vietnēs.
Latvijā jau esam iepazinuši dziedātāju, neparastu talantu, mīļu bērnu, labu koru, draisku mājdzīvnieku, jauku ģimeņu, slavenību atdarinātāju šovus. Tiesa, ikviens no tiem atklājis kādu pārsteidzošu personību un apdāvinājis skatītājus ar neatkārtojamu pieredzi. To gan ātri aizmirstam, ļaujoties nākamā šova nemainīgajai formulai - vizītkarte, dalībnieka priekšnesums, žūrijas vērtējums, skatītāju aplausi, sponsora reklāma un tā daudzkārt...
Bet redaktores Sandras Freibergas vadībā veidotais šovs "Radīti mūzikai" pierādīja, ka stagnējošajā formātā var iedvest jaunu dzīvību. Patiesas mūzikas mīlestības, apbrīnas, aizraujošas personību iepazīšanas prieka piepildītu!
"Radīti mūzikai", izmantojot visparastāko šovu kā pamatu, spēja formātā ielikt to, kas kārtējam masu šovam liktos neiespējami: patiesi talanti bija svarīgāki par ārišķību; akadēmiskās mūzikas uztvere tika atbrīvota no streotipiem, dažādie pārbaudījumi bija nevis muļķīgi, bet bagātināja šovu ar kino un mūzikas, mūzikas un citu talantu, mūzikas un īstas asprātības slāņiem. Tas bija skaisti! Mīlas - naida attiecības "Radīti mūzikai" tika pārliecinoši izmainītas par labu mīlestībai pret kvalitāti, profesionālismu, aizrautību, cilvēku krietnumu un talantu īstumu.
Šis un tas bija palicis arī no "veco" šovu stila. Ar veiksmīgu televīzijas pieredzi vien nepietiek, vajadzīga kompetence - rādīja šova vadītāja Ērika Niedras darbošanās. Par spīti agrākajiem, cieņu raisošajiem panākumiem, pirmajos raidījumos daļu viņa šarma deldēja komponista Jura Karlsona dēvēšana cita komponista Kalsona vārdā, operetes "Klīvija" saukšana par Klīniju un citas muzikālo zināšanu kļūdas. Tāpēc gandrīz vai pēdējā Ērika Niedras frāze šovā, ka "esam iepazinuši akadēmiskās mūzikas pasauli", precīzi raksturoja vadītāja izaugsmi.
Žūrija, lai cik prominenta un spējīga radīt paralēlu šovu, ir šī un citu formātu lielā problēma. Latvijas lieliskie mūziķi tika ielikta pierastā rāmī - "vērtē ātrāk, runā īsāk", neļaujot izmantot viņu zināšanas neatkārtojamai izglītojošai pieredzei.
Jāšaubās, vai ieinteresētam skatītājam gribējās, ka fināla šova dalībnieku domas pirms fināla priekšnesuma uzspēlēti piepaceltā un neizskaidrojami cēlu jūtu aizgrābtā balsī aizkadrā pārstāsta cits cilvēks, pat tad, ja tā ir jaukā aktrise Aija Dzērve. Katrs no dalībniekiem savas domas spēj izteikt krietni labāk!
Un kā gan atcerēties šovu vēsturi, ja balvu pasniegšanas ceremonija būtu bez komiskajiem balvu atveidojumiem uz milzīgām kartona plāksnēm, ko nespēj noturēt ne balvu sniedzēji, ne saņēmēji. Neticu, ka tik labu ideju piepildīta šova veidotāji nespēj izdomāt neko labāku kā noslēgumu, kurā vislabāk redzami baismi grafiskā dizaina paraugi - Lielie Papes Gabali!
Žēl, ka skatītāju balsojums laikam bija tik slinks vai slikti organizēts, ka to nevarēja rādīt citiem skatītājiem, tā radot jautājumu, vai vispār bija vērts balsot par dalībniekiem.
Bet ar visu šeit kritiski pieminēto, gandrīz katrā šova epizodē un tā papildelementos bija redzams, ka tā veidošanā ieliktais milzīgais, daudziem nenojaušamais darbs ir izdarīts godprātīgi, profesionāli, ar iedvesmu.
Jauki, ka skaistajā noslēgumā prožektoru gaismā klanījās dalībnieki un balvu gādātāji. Bet viņiem līdzās bija jāstāv šova veidotāju komandai. "Radīti mūzikai" bija skaists arī viņu talanta un varēšanas šovs!
