Raidījuma “Krustpunktā” diskusijā par jauno Sabiedriskā medija likuma konceptu astotās minūtes beigās (08:50) Roberts Putnis, aizstāvot jauno Sabiedrisko mediju padomes locekļu izvirzīšanas kārtību un komentējot agrākās NEPLP izvirzītājus, paziņoja, ka: “Tas ir smieklīgi. Mēs labi zinām, ka, piemēram, Anda Rožukalne izvirzīja padomei Aināru Dimantu no organizācijas, kurā ir trīs cilvēki”.
Patiesībā es neesmu ieteikusi Aināru Dimantu kā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) kandidātu. Man ar šo biedrības “Mediju institūts” lēmumu nav nekāda sakara. Lai gan esmu šīs ekspertu organizācijas biedre, par izvirzīšanu uzzināju, kad tā jau bija notikusi, izlasot publicēto visu kandidātu sarakstu. Ja neticat, piezvaniet un pajautājat pašam Aināram Dimantam, kāpēc vispār kandidēja un kāda bija motivācija, kā arī to, kas bija viņa arī ieteicēji un atbalstītāji. Galu galā, varat pārbaudīt katra kandidāta iesniegtos dokumentus.
Kā toreizējā Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja, 2012.gadā es piedalījos NEPLP kandidātu izvirzīšanā. Uzrunāju kandidēt žurnālistu, producentu, filmu autoru Gintu Grūbi (viņš tika ievēlēts), atbalstīju arī citu kolēģu ieteiktās žurnālistes, LŽA kandidātes Anitu Braunu un Ilzi Straustiņu.
Roberta Putņa izteikumi liecina vismaz par nekompetenci un nepietiekamu informētību, nekritisku kaut kur dzirdētas informācijas atkārtošanu vai arī vēlmi uzbrukt personiski katram, kas varētu vai nevarētu diskutēt par jautājumiem, kas saistīti ar mediju politikas veidošanu.
Otrajā gadījumā viņš rīkojas kā tipisks trollis, kas ar izdomājumu palīdzību cenšas personiski diskreditēt it kā savu oponentu, tā padarot pretargumentus maznozīmīgākus.
Bet tā ir kļūda pašos pamatos, jo kopš idejas pirmsākumiem esmu atbalstījusi Mediju politikas nodaļas veidošanu Kultūras ministrijā, cienu šajā nodaļā strādājošo darbinieku padarīto. Vienmēr esmu atsaukusies aicinājumiem piedalīties mediju politikas diskusijās un darba grupās Kultūras ministrijā, arī individuāli konsultējusi ministrijas darbiniekus. Man ne prātā nenāk, izmantojot kāda Mediju politikas nodaļas darbinieka agrāko darbību, uzbrukt personiski un tāpēc noniecināt tagad sagatavotos dokumentus. Uzskatu, ka par mediju politikas jautājumiem jārunā, lietā liekot racionālus argumentus, patiesus faktus, kas attiecas uz mediju vidi un apspriestajām problēmām, nevis uzbrūkot iesaistītajiem cilvēkiem.
Vēl mazliet par Roberta Putņa argumentu, ka neliela biedrība izvirzījusi NEPLP kandidātu. Viņš un jebkurš cits interesents var iepazīties šeit ar visiem kandidātiem, kuri tika izvirzīti darbam NEPLP 2012.gadā. Kandidātu ir daudz, arī izvirzītāji ir dažādi. Dažiem tās ir lielas biedrības vai asociācijas, kāds sevi pieteicis pats, citu iesaka maza kolēģu grupa vai neliela biedrība, pat pašvaldība. Tādas bija leģitīmās izvirzīšanas iespējas. NEPLP kandidāta izvirzītāju skaitam un biedrības izmēram diezin vai ir kāda saistība ar kandidāta kvalitāti.
Ko vēl piebilst? Nepamatoti apgalvojumi, slikta informētība, nepatiesas informācijas izmantošana personiskiem uzbrukumiem nerada uzticību ministrijas amatpersonas publiskajiem izteikumiem.
