Tas bija šī vārda tiešā nozīmē bīstams eksperiments, kurā tika pārbaudīts ceļā pavadītā laika ietaupījums divos gadījumos: braucot pārgalvīgi un ievērojot satiksmes noteikumus.
Galvenais jautājums pirms jebkura žurnālistu eksperimenta – vai nevar bez tā iztikt? Vai nepieciešamo informāciju nevar iegūt bez kādas situācijas izraisīšanas, bez cilvēku provocēšanas, bez savas profesionālās darbības slēpšanas? Vai eksperiments būs joks, spēle, izklaide tā veicējiem, vai tiešām izdosies atklāt sabiedrībai nozīmīgu informāciju?
Visapšaubāmākie ir eksperimenti, kad žurnālisti pārkāpj likumus. Diemžēl arī agresīvas un neprātīgas braukšanas eksperiments pieder pie minētajiem.
Autobraucēju eksperiments ir acīmredzami bezjēdzīgs. Tukša ir gan tā ideja, gan izpildījums. Laika ietaupījumu ceļā var pārbaudīt citā veidā – var veikt aprēķinus, var modelēt situāciju drošā vietā, var novērot reālus braucējus un nonākt pie tāda paša rezultāta. Eksperimenta jēga ir grūti izprotama, ja vien tā rīkotāji negribēja pārliecināt regulāru agresīvo braucēju (eksperimenta dalībnieks Kaspars), ka viņa laika ietaupījums ir niecīgs. Pietiktu izlasīt kaut vai pāris pētījumus par neprātīgu braucēju motivāciju, lai uzzinātu, ka racionāli laika taupīšanas attaisnojumi šādiem cilvēkiem ir tikpat sveši kā ātruma ierobežojumi.
Ja eksperimenta laikā iegūtās 12 minūtes tā veicēji būtu pavadījuši profesionālās pārdomās, tad viss eksperiments neatgādinātu muļķīgu spēli, kuras mērķis ir pievērst sev uzmanību. Jo eksperiments ir ļoti nopietns žurnālistikas ierocis. To pierāda LTV1 raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, kura veidoto eksperimentu lielākā daļa ir pārdomāti, strukturēti, tie cenšas izzināt slēpto, neskaidro. Godīgi eksperimentētāji parasti izstāsta arī to, kas neizdevās, arī tas ir rezultāts.
Eksperiments ir tikai informācijas vākšanas metode. Tā daļa it tā saucamais žurnālistu veidotais slēpnis vai slazds, bet reti ar to pietiek, lai izstāstītu visu stāstu. Tāpēc eksperimentus papildina cita informācija, skaidrojumi, konteksts. Bagātākos mediju projektos eksperiments nereti ir daļa no žurnālistikas, kas izmanto zinātnes pieeju – daudzkārt un rūpīgi pārbauda hipotēzes, ilgāku laiku vāc datus un tikai tad izdara secinājumus, cenšoties ne vispārināt atsevišķu gadījumu. Neskatoties uz nosaukumu “National Geographic Channel” šovs “Science of Stupid”, kurā tiek radīta neprātīga rīcība un skaidroti to raksturojošie zinātnes likumi, rūpējas par trakuļu un savu eksperimentu drošību. Diemžēl LR2 eksperimentā nav nekā no minētā.
Mēģinot eksperimentēt ar likuma pārkāpumiem, žurnālisti parasti brīdina policiju vai citus dienestus (ja vien nepārbauda to darbu). Tomēr, tomēr arī eksperimentā iesaistīts žurnālists ļoti retos gadījumos ir labāks par tiem, kas pārkāpj likumus bez eksperimentiem. Vienīgais attaisnojums – citādi nebija iespējams iegūt ļoti, ļoti svarīgu informāciju, kādam nodarītais kaitējums ir mazāks par sabiedrības ieguvumu.
LR2 eksperimenta veicēji ir mudinājuši kādu braukt agresīvi, lai uzzinātu, ka ceļā uz Liepāju sašutušie pretimbraucēji astoņas reizes signalizēja nedroša apdzīšanas manevra pārņemtajam ekperimenta neprātim, bet viens pat šausmās nobrauca uz ceļa apmales.
Tātad eksperiments vairāk nekā 236 kilometru garumā radīja bīstamas situācijas uz šosejas, dažus autovadītātus izbiedēja, saniknoja, kādam sabojāja daļu dienas... Vai bija vērts, ja rezultāts tik pieticīgs – viena rindkopa morāles par to, kā vēl cilvēki var izmantot ātrā braukšanā iegūtas 12 minūtes?
Protams, informācijas pārbagātībā žurnālistika nevar iztikt arī bez rotaļīguma un šova elementiem – eksperiments palīdz izcelt problēmu, parādīt to ar konflikta un dramatizācijas palīdzību. (Nerunāju par dažādiem joku šoviem no sērijas, kā cilvēki reaģē uz zemē nomestu maku vai izģērbšanos publiskās vietās.) Diemžēl neprātīgas braukšanas eksperimenta lielākā jēga ir atklājumā, cik bīstami ir žurnālistikas eksperimentu ielikt kā rotaļlietu nemākuļu rokās.
Jo žurnālistikā reizēm eksperimenti ir vajadzīgi. Tie rada nozīmīgus žurnālistu stāstus un paplašina auditorijas zināšanas par realitāti. Mazāk jāuztraucas, ja muļķīgi eksperimenti nokaitina izjokotus vai pārsteigtus cilvēkus, daudz sliktāk, ja no profesionālā viedokļa neētiski un nemākulīgi vai bezjēdzīgi žurnālistu eksperimenti diskreditē šo profesionālo metodi un profesiju.
