Droši vien esat dzirdējuši vismaz nedēļu vecus, jau piemirstus politikas jaunumus – “Reģionu alianses” kopsapulce un bijušā Valsts prezidenta Kancelejas vadītāja Mārtiņa Bondara pievienošanos šim politiskajam spēkam; Valda Dombrovska oficiālu izvirzīšanu Eiropas Komisijas prezidenta amatam “Vienotības” sanāksmē; “Saskaņas” sarakstu Eiropas Parlamenta vēlēšanām ar Andreju Mamikinu tā vidū.
Diemžēl šīs ziņas ir vienpusības paraugs, ar to saturu varētu lepoties jebkurš partijas komunikācijas veidotājs. Tik izdevīgas partijām, tik rūpīgi partiju pārstāvju sevis slavināšanu, sevis pieteikšanu atspoguļojošas! Pēc šīm ziņām nav iespējams saprast, ko nozīmē katrs notikums, kāds būs politiķu piedāvājums, kā vērtēt jauno un zināmo politisko spēku aktivitātes. Bet tās parāda slinku žurnālistiku.
Tās ir ziņas, ko ironiski var saukt par lieliskām partiju videorelīzēm. Žurnālista loma to veidošanā ir minimāla – fiksēt partiju rīkotos notikumus.
Reizēm to sauc arī par žurnālistiku, kurā mediju profesionālis ir tikai “ķermenis, kas pārnēsā ierakstu tehniku”, jo nekas nav jādomā.
Pārbaudiet paši. LTV1 “Panorāma” var pārstāvēt partijas notikumu hronikas žanru, kurā netiek pieminēti nekādi politiskie pretinieki, kurā netiek dots nekāds vērtējums līdzšinējai darbībai un piedāvātajām idejām. Tiesa, sižetā pieminēta “Reģionu alianses” dalībnieku iepriekšējā pieredze. Tādu pašu pieeju pārstāv TV3 ziņas, kurās arī izmantots pilnmēness iedvesmotais “Reģionu alianses” jaunbiedra Mārtiņa Bondara citāts par partijas nesto gaismu tuneļa galā. LNT ziņu sižets pēc satura atkārto pārējo kanālu piedāvājumu. Plašāku analīzi LNT veltījis Valda Dombrovska izredzēm augstajā amatā. Vienkāršākais profesionālais princips pievienot vēl kaut vai vienu, kaut vai vēlētāju vai politikā zinoša eksperta skatījumu šo ziņu saturā nav ieraugāms. Bez skaidrojuma taču partiju aktivitātes nav nekas sevišķs, vien kārtējā sapulce. Par to vispār varētu nestāstīt.
Kāpēc tikai tagad par to rakstu? Šis nav aizkavējies viedoklis, gaidīju, kad Ukrainas traģisko notikumu un olimpisko spēļu intensitātes nogurdinātie ziņu žurnālisti varēs atgriezties pie pašmāju ziņām un sākt skaidrot aktuālo politikā. Sen pagātnē žurnālista atspoguļotāja loma.
Gandrīz vienīgā iespēja pierādīt profesionālas žurnālistikas jēgu ir analītiska, skaidrojoša žurnālistika.
Gaidīju jaunāko politisko notikumu skaidrojumu, un sagaidīju sestdienas, 22.februāra “Panorāmas” īso paziņojumu, ka rudens vēlēšanās kopā grasās startēt Šlesera partija “Vienoti Latvijai” un “Saskaņas centrs”, savu sarakstu augšgalā liekot politikā pieredzējušus cilvēkus, Ivaru Godmani ieskaitot. Varens notikums un vēl viena ziņa bez konteksta, bez šī pavērsiena skaidrojuma no iesaistīto puses, bez šāda soļa kompetenta vērtējuma, bez konteksta.
Lai gan tomēr bija izņēmums. Nedēļas vidū “Panorāmas” žurnāliste Madara Līcīte veidoja sižetu par partiju jaunradīšanas lēkmēm, intervējot politologu Ivaru Ījabu un sociologu Arni Kaktiņu. Šī bija cita tēma – vispārīgs stāsts par jauno partiju dibināšanas mērķiem, nevis skaidrojums par politikas smagsvaru aktuālajām kustībām. Notikumus izprast palīdzēja arī “1:1” intervija ar Ingunu Sudrabu par viņas politiskajām idejām.
No vienas puses, esam pieraduši pie informācijas tūlītējības un ātruma, ziņu portāli pilni ar viena avota un viena viedokļa ziņām. Bet vienpusīgās ziņas var papildināt, turpināt. Notikumi nestāv uz vietas. Pārsteidz, ka sabiedriskās TV, komerctelevīziju ziņu pieeju vērtējot, var spēlēt spēlīti “atrodi trīs atšķirības”, turklāt kopīgā pazīme ir vienpusīgums.
Politiķu nozīmīgās sanāksmes tomēr nav Dziesmu svētku gājiens vai olimpiešu sagaidīšana, kad galvenais ir klātbūtnes efekts, noskaņojums, kopīgo emociju izdzīvošana.
Ja vien nedomājam, ka minētie vienpusīgie partiju sapulču stāsti sagatavo mūs vēlēšanu laika ziņām par vēlētāju izvēli – impulsīvu, nekompetentu, grūti izskaidrojamu...
