Anda Rožukalne: Mūķeņu un bēgļu sekss, slikts stils un maldinoši virsraksti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Viltus ziņas viegli atpazīt tikai tad, ja kāds jau tās fiksējis. Ir vienkārši domāt, ka, atšifrējot nozagts.com un vēl dažus, viltus informācijas plūsma atmaskota. Dažas viltus ziņu pazīmes – slikts stils un maldinoši virsraksti - liek domāt, ka daļa no atbildības par nepatiesu informāciju Latvijā būtu jāuzņemas profesionāliem medijiem.

Ar mūķeņu un bēgļu seksu viss skaidrs! Virsraksts “Klosterī Itālijā vasarā izmitināti 5 bēgļi: pēc pusgada 9 mūķenes ir stāvoklī“ bija pagājušās nedēļas dezinformācijas ziņa Latvijā,

lai gan tai līdzīga vai tā pati jau pāris reizes pagājušajā gadā apriņķojusi globusu.

Latvijas tiešsaistes vidē pirms dažām dienām tā bija publicēta arī vietnēs, kas saistītas ar profesionāļiem un grib izskatīties pēc nopietniem medijiem. Pirmais to publicēja focus.lv (pēc pāris dienām to gan vairs nevar atrast), sekoja bb.vesti.lv un daugavpilszinas.lv ar atsauci uz focus.lv un piebildi, ka ziņa var būt nepatiesa.

Šāda pieredze palīdz arī Latvijā veidot to vietņu sarakstu, uz kuru publicēto nevajadzētu paļauties. Melisa Cimdars no Merimaksa koledžas Masačūsetsā šādu sarakstu sāka veidot jau pagājušā rudenī, pievienojot arī viltus informācijas atpazīšanai noderīgus padomus. No Cimdara garā saraksta, kurā ir gan baumu, gan pseidozinātnes vietnes, gan joku taisītāji un ziņu sniedzēji, kas vēlas izraisīt jūsu dusmas, un tie, kuru informāciju izteikti ietekmē politiskie uzskati, gribu izcelt sliktu stilu, vienpusību un virsrakstus, kas palīdz ģenerēt klikšķus. Šo pazīmi, kad informācija kopumā ir korekta un varētu būt patiesa, bet virsraksti paredzēti uzmanības piesaistei, tāpēc ir vismaz vienpusīgi, min arī citi autori, kuri piedāvā viltus informācijas atpazīšanas paņēmienus.

Sveicināti virsrakstu laikmetā!

Neesmu ne pirmā, ne vienīgā, kura sen pamanījusi, ka uzticēties daļai no lielāku vai mazāku portālu virsrakstiem nevar – pārspīlējumi, neatbilstība ziņas saturam, nevajadzīga sensacionalizēšana un dramatizēšana ir ikdienas rutīna.

Vai tā jāsaglabā arī laikā, kad jebkuram medijam vajadzētu pārskatīt savus informācijas sniegšanas paņēmienus, lai tos nevarētu iekļaut dezinformāciju atbalstošās vietnēs?

Lūk, piemēri, ko viegli atrast populāros medijos pavisam parastās ziņās par ikdienišķiem tematiem:

Pilnīgs pārspīlējums nra.lv laika prognozes ziņā: “Sinoptiķi nāk klajā ar satraucošām ziņām par gaidāmo laiku”. Ziņas avots ir meterologa Jāņa Traļļa ieraksts tviterī, tekstā nav nekā satraucoša, jo tas informē par ziemai raksturīgu gaisa temperatūru. Šajā ziņā vēl vienā pārkopētā ierakstā viņš atsaucas uz citu meteorologu prognozēm, bet tekstā nav nekāda pamata viena cilvēka tviterierakstu multiplicēt līdz daudzskaitlim “sinoptiķi”, ne arī pierakstīt laika prognozētājam vai viņa kolēģiem satraukumu.

Izsaukuma zīmes, uzmanību piesaistoši izsaucieni, vērtējuma izteikšana - tās ir ne sevišķi korektu virsrakstu pazīme. Lūk, šajā skaties.lv virsrakstā “Vareni! Aktieris Mels Gibsons devīto (!) reizi kļuvis par tēvu” apskatāmas tās visas, turklāt ar divām izsaukuma zīmēm.

Klikšķus savākt palīdz arī lielo burtu lietošana, lūk vēl viens piemērs: “INTERNETA HITS: oprtimistiskais oposums”.

Satraucoši vārdi, tādi kā “šaušalīgi”, “šausmīgi”, “šokējoši” un citi līdzīgi, arī pieder klikšķu mednieku ikdienas paņēmieniem.

Krietna deva pārspīlējuma ir arī šajā virsrakstā “Haoss lielveikalos: importa gurķiem cena kilogramā, bet Latvijā audzētajiem - par vienu gurķi!”. Stāsts ir par to, ka, pēc piegādātāja norādītā, dārzeņiem dažādi tiek minēta to cena – vieniem par kilogramu, otriem – par gabalu. Bet ziņas virsraksts ļauj padusmoties gan par it kā netaisnību, gan par pašu virsrakstu, netrūkst ne satraukumu raisošā vārda, ne izdomāta konflikta, ne izsaukuma zīmes.

Ja izlasīts saturs, skaidrs, arī šajā virsrakstā “Žurnāla "Der Spiegel" vāks ar Trampa karikatūru izraisa milzīgu skandālu“, lietojot vārdus “milzīgs” un “skandāls”, ir pamatīgi pārspīlēts.

Nav teikts, ka būtu kādi aizliegti vārdi vai pieturas zīmes. Runa ir par to, vai saturs atbilst, vai tas palīdz tuvoties patiesībai un kādā nopietnā situācijā, kad būs īsts skandāls, haoss, šausmas un briesmas, mēs ātri spēsim atšķirt, ka tas nav vienkārši kļikšķu vācēju triks.

Vai mediju stils mainīsies?

Kāpēc profesionālu mediju portālu virsraksti neatbilst vienkāršiem žurnālistikas pamatprincipiem? Kāpēc tie nav skaidri, precīzi, neitrāli, ātri ļaujot saprast ziņā teikto, ticēt, uzticēties?

Viens no iemesliem ir lielā kombinēšana: lai piesaistītu visus iespējamos lasītājus, nepieciešams likt kopā precīzu, patiesu un pamatotu informāciju un pārspīlētu, dramatizētu, daļēji patiesu, balstītu neuzticamos avotos, nereti - nepārbaudītos sociālo mediju ierakstos.

Tas ir interesanti, tas var satraukt, uz to visu var klikšķināt, bet to nevar saukt par patiesu un profesionālu ziņu stilu.

Tas noved arī pie situācijas, ka atkarībā no ziņas, ko šobrīd lasāt, nav iespējams atšķirt baumu un dzelteno ziņu publicētājus no nopietniem un profesionāliem ziņu sniedzējiem.

Pēc stila un daļas satura vienādi izskatās tie, kuru tekstiem redaktori nav klāt stāvējuši, jo kopēšanai tas nav vajadzīgs, ar medijiem, kuri spēj formulēt savus profesionālos principus un tiem seko.

Klikšķu medību paņēmienus avīžu un citu mediju tiešsaistes portāli ir iemācījušies no ziņu portāliem. Tie pirmie Latvijā guva panākumus interneta auditorijas piesaistīšanā. Viņu darbs lika domāt, ka klikšķus ģenerējošie virsraksti ir īstā interneta mediju panākumu atslēga. Vai šī pārliecība mainījusies?

Pēdējo gadu laikā, lai auditoriju nezaudētu, lai konkurētu ar citiem informācijas pārkopētājiem, nieku pārspīlētājiem un klikšķu medītājiem, portāli cenšas palielināt gan oriģinālā satura apjomu, gan pārskata savu ziņu pasniegšanas stilu, palielina konteksta apjomu ziņās, uzlabo virsrakstus, nesamazinot klikšķinātāju skaitu. Agrākie stereotipi par lielo ziņu portālu stilu ir pārskatāmi, lai gan tajos joprojām līdzās labi veidotām ziņām atradīsit gan dīvaiņu vēstis, kas atgādina pliekanu dzeltenās preses klasiku, gan izklaides niekus un apšaubāmu “pareģu” padomus.

Viļņas Universitātes pētnieces Aukses Balčitienes Baltijas mediju sistēmu pētījumi liecina, ka pēc neatkarības atgūšanas daudziem Latvijas medijiem satura veidošanā, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, bijusi raksturīga sekošana pirmkārt auditorijas vēlmēm, lai kādas tās būtu, nevis mediju darba profesionālo principu ievērošana. Vai tas mainīsies?

Kā lasītāji mēs par to varēsim spriest pavisam drīz, ja vien uzmanīgi ieskatīsimies, kuri tiešsaistes mediji uzlabo profesionālo līmeni un kuri satura pasniegšanas stilā joprojām tuvi viltus ziņu ražotājiem.

Dezinformācijas laikā un apstākļos, kad vismaz daļa auditorijas vairs negrib justies kā impulsu vadīti klikšķu piegādātāji, arī virsraksti un ziņu pasniegšanas stils ļauj atšķirt maldinātājus no tiem medijiem, kuri ne tikai deklaratīvi, bet arī savā saturā seko profesionāliem principiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti