Izveidoti vairāki interneta mediji, kuru satura kvalitāte, daudzveidība un redakcionālā politika ļauj tos saukt par pilnvērtīgiem nozīmīgas informācijas avotiem. Kultūrai veltīto domu vilnis, kuru uztur satori.lv, arterritory.com, fotokvartals.lv, kroders.lv un citi, rosināja 2013.gada beigās pētīt Latvijas jauno interneta kultūras mediju saturu un auditoriju (prezentācija Latvijas Kultūras akadēmijas konferencē). Tāpēc aktuālajā diskusijā par kultūras žurnālistiku, kurā piedalījos pēc LTV1 “100g kultūra” aicinājuma, un laikraksta “Latvijas Avīze” pielikuma “Kultūrzīmes” sarunai par kultūras periodiku, gribu pievienot divus tematus – kultūras mediju mērķi un lietotāji.
Lielākā daļa no kultūrai veltītajiem medijiem Latvijā (arī ārpus interneta) fiksē kultūras norisēs iesaistītu cilvēku vēlmi stāstīt par kultūras procesiem. Šos medijus dibina un veido mākslinieki, literāti, kritiķi, muzikologi, fotogrāfi... Ļoti atbalstāms mērķis, bet tas izskaidro problēmu -
kultūras mediji atpazīstami nelielā lokā! Tos piepilda vērtīga informācija un domas, bet trūkst resursu satura atjaunošanai, tajos reti vērojama viedokļu daudzveidība, lai gan ir labi saprotama nepieciešamība saglabāt, ar publikācijām piešķirt vērtību kultūrā strādājošo cilvēku darbam. Katru no medijiem veido neatlaidīgi cilvēki, kuri nereti iztiku nopelna citur.
Pat nosaukumi, vārdos “kvartāls”, “teritorija”, rāda norobežošanos. Kultūras periodika ir fragmentēta. Tikai daži, piemēram, reizēm satori.lv, “KDi” un “100g kultūras” cenšas uzrunāt sabiedrību, piedāvājot skatījumu no malas, daudzveidīgus vērtējumus, diskusijas. Tā, līdzās kultūras popularizēšanai, ir otra būtiskā kultūras žurnālistikas daļa.
Jaundibinātie kultūras mediji lēnām audzē auditoriju, pulcējot ieinteresētus cilvēkus, nostiprinot kultūras mediju nišas. Ak, vienlaikus samazinās kultūras medijos pavadītais laiks – tās ir dažas minūtes, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Piemēram, gada laikā satori.lv apmeklē vairāk nekā 180 000 unikālie apmeklētāji, kopā vairāk nekā 670 000 (2012.gada dati). Daudz. Bet arvien par maz, lai šis un citi kultūras mediji varētu pastāvēt bez finansiāla atbalsta – valsts sadalītas nodokļu naudas vai privātu līdzekļu formā.
Lielie mediji publicē kultūras notikumu afišu un popularizē personības, maz uzmanību pievēršot kultūras procesu analīzei, diskusijas rosināšanai. Kāpēc? Atbilde ir vienmēr viena un tā ir patiesa – plašākai auditorijai tas neinteresē. Ar piebildi, ja sabiedrības vajadzības mēs nolasām kā ikdienas patērētāja uzvedību - pirkšanu vai klikšķināšanu. Precīzāk būtu teikt – kultūras informācija nepalīdz pelnīt. Bet satura kvalitāte un reitingi sakrīt diezgan reti.
Latvijas un daudzu citu valstu kultūras periodiku vērtējot pēc tirgus likumiem, nevar atrisināt katrai sabiedrībai svarīgo vajadzību domāt par nozīmīgiem procesiem, par idejām, kas koncentrējas mākslinieku darbos.
Ja visu ļauj noteikt tirgum, agri vai vēlu tiek iegūts lētums šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Kultūras periodikas radīšana un saturs nav lēts. Tāpēc nav pamatota prasība likt kultūras medijiem sasniegt noteiktu auditoriju un definēt to kā vienu no nosacījumiem finansiālajam atbalstam. Kultūras procesa pierakstīšana, alternatīvu ideju piedāvāšana, nodrošinot to pieejamību, ir būtisks mērķis. Tas jāatbalsta, veidojot valsts kultūrpolitiku un kultūras periodikas politiku, nepārrēķinot naudā katru sasniegto auditorijas locekli.
Lai cik kvalitatīvi, atraktīvi, multimediāli un sociālajos tīklos komunicējoši būs Latvijas kultūras mediji, tie var nesasniegt masu auditoriju. Tie paliks savās nišās. Tomēr tie uzrunā nozīmīgas, domāšanai un ideju mutuļiem atvērtas cilvēku grupas.
Jo auditorijas attieksme ir problēma. Gadiem ilgajā kultūras informācijas pārrāvumā, kad kultūras mediji izdzīvoja vai gāja bojā marginālās nišās, ir zaudēta tradīcija sekot kultūras notikumiem, iedziļināties, diskutēt par mākslu, tās idejām, stiliem, tendencēm. Tā nav vērtība, kas noteikti ietilpst mūsdienīga cilvēka labas dzīves scenārijā. Šo attieksmi neviļus balstījusi arī kultūrpolitika. Maz naudas, maza uzmanība dod zīmi, ka kultūru vērts mīlēt kopumā un, piemēram, Dziesmu svētku kontekstā, bet tai ir maza vērtība.
Bet šo attieksmi var mainīt kultūras mediji un to svarīguma novērtēšana. Paši kultūras mediji varētu apvienot spēkus, censties sadarboties. Mediju lietotāji, aktīvi sekojot ikdienas ziņām un mediju ērmiem, rāda vēlmi atrast kvalitatīvu, domāšanu rosinošu un izglītojošu informāciju. Tas redzams interneta kultūras mediju auditorijas datos. Apmēram tā mēs mīlam kultūru! Pretrunīgi. Bet ar perspektīvu.
