Anda Rožukalne: Mēs jūs tūlīt televizēsim*!

Sestdienas, 6.februāra, rīta LTV1 ziņu speciālizlaiduma saturā par pirmo sešu bēgļu ierašanos Muceniekos viss bija profesionāli, rūpīgi, daudzpusīgi. Atļaušos apšaubīt vienīgi lēmumu par to, ka bija vajadzīga tiešraide, ka nepieciešama tiešā pieslēgšanās preses brīfingam, ka jāveido 41 minūti garš speciālizlaidums pulksten 11 no rīta.

Ja kāds vēl nav redzējis mediju radītu notikumu bez īpaši nozīmīga notikuma tā pamatā, tad to var apskatīties šeit.

Kāpēc varēja iztikt bez tiešraides no Muceniekiem, bez nevajadzīgas televizēšanas? Kāpēc nebija nepieciešams tērēt resursus tik lielā mērā, ka daļu no reportāžas attēla veido divu lielisku LTV žurnālistu simpātiskie profili ar identiskiem mikrofoniem rokās, bet kadra vidū redzama Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane vai Valsts robežsardzes pārstāvis Mareks Hoņavko (piemēram, ieraksta 6.minūte).

Diskusijai gribu piedāvāt dažus argumentus, kāpēc TV tiešraide bija lieka kustība. Pat tad, ja ir viegli saprotams, ka sabiedriskā televīzija vēlas būt pirmā, vēlas visu pastāstīt pamatīgāk, jo bēgļu jautājums, neapšaubāmi, sabiedrībai ir nozīmīgs.

Pirmkārt, vai šis preses brīfings bija tik svarīgs notikums, kas jāredz tā norises laikā? Nē, nebija gan. Ne tas bija svarīgs, ne ietekmīgs, ne sniedza nozīmīgu un jaunu informāciju. Tiešraides laikā uzzinājām gandrīz to pašu, vismaz galveno, kas par sešiem bēgļiem bija zināms jau piektdienas vakarā.

Vai sešu cilvēku ierašanās Latvijā bija svarīga? Atbildīgām amatpersonām noteikti, jo bēgļu uzņemšana ir viņu darbs, bet visiem pārējiem iedzīvotājiem gan ne, jo šis notikums vispār neietekmēja mūsu ikdienu, mūsu iespējas izprast mainīgās aktualitātes. Tas bija mazāk nozīmīgs notikums, nekā pirms kāda laika aizturēto vjetnamiešu pāriešana pāri robežai vai 29 Irākas iedzīvotāju ierašanās Latvijā.

Sestdienas uzkopšana, ilgāka pagulēšana, lasīšana, nedēļas nogales izbraukums, ja gribat, nesteidzīgs brīvdienu rīta sekss, garas brokastis vai lielveikala apmeklējums šajā rītā bija svarīgāks par neplānotu TV ieslēgšanu Iekšlietu ministrijas rīkotā pasākuma atspoguļošanai.

Tas nebija ne premjera atkāpšanās brīfings (vienalga, ko iedomājāties: asaras rijošo Valdi Dombrovski pēc veikala "Maxima" sabrukšanas Zolitūdē vai īstos promiešanas iemeslus slēpjošo Laimdotu Straujumu), ne 11.novembra svecīšu nolikšanas reportāža. Tiešā pieslēgšanās kādā tiešsaistes kanālā varbūt būtu noderējusi bēgļu protestētāju mītiņa pie Brīvības pieminekļa parādīšanai, jo kas un kā tajā sestdien notika, ieskaitot rupju Latvijas Radio žurnālistes aizskārumu, pēc vakarā publicētajām ziņām netapa skaidrs.

Mucenieku tiešraides un speciālizlaiduma saturs bija kvalitatīvs. Tālākā sazvanīšanās ar pašvaldību amatpersonām palīdzēja ieraudzīt atšķirīgu skatu uz notiekošo, daudzus neatrisinātus jautājumus. Noderīgs bija arī izglītojošais konteksts vairākos sižetos. Bet...

Notikums (brīfings patvēruma meklētāju centrā) bija plānots ārpus redakcijām, tā bija Iekšlietu ministrijas komunikācijas speciālistu ideja, ka iepriekš publiskotā informācija vēlreiz jāatkārto no rīta Muceniekos, piedaloties atbildīgajām amatpersonām. Pārmērīgi centīga valsts institūciju soļu atspoguļošana šo institūciju diktēto notikumu robežās ir otrs lielais šādas tiešraides rīkošanas pretarguments.

Oficiālo amatpersonu darbības parādīšana kā žurnālistikas pieeja labi atklāta Jāņa Juzefoviča pētījumā 2012.gadā, kurā viens no secinājumiem bija, ka auditorijas “Panorāmu” uztver par “oficiālu” valsts ziņu avotu. Oficiālumu rada pārmērīga orientēšanās uz amatpersonu apkalpošanu (bet viņu darbs, protams, jāuzrauga), nevis stāvēšana skatītāju interešu kurpēs. Tiešraides saturs lika saprast, ka viss kārtībā: valdība neko neslēpj, viss notiek atklāti, katrs vārds tiek pārraidīts tā izteikšanas brīdī. Kritika par notiekošo, aizdomas, ka daļa bēgļu uzņemšanas un atlases informācijas tiek slēpta, neizskanēja un netika pārbaudīta.

Tiešraidē brīfings aizņēma nedaudz ilgāku laiku par stundas ceturksni. Informācijas bija ļoti maz, daudzas atbildes nācās atkārtot vai sākt ar vārdiem “kā jau iepriekš tika teikts”. Tas pastiprināja iespaidu, ka īsti nav ,ko stāstīt, tālāk gaidāma tikai parastā birokrātijas rutīna.

Treškārt, par sabiedriskā medija ietekmi. Tiešraides noteikti demonstrē medija muskuļus. Tās sniedz klātbūtnes efektu, piepilda cilvēkiem tik svarīgo vēlmi būt klāt vēsturiskos notikumos. Tās ir labākais veids, kā radīt kādu notikumu, kā to televizēt, ielikt televīzijai svarīgā formātā, padarot vēl ietekmīgāku, kaut ko izceļot un televizējot, kaut ko noklusējot. Šoreiz pārmērīgi nozīmīgs ar tiešraides palīdzību padarīts diezgan ikdienišķs notikums. Viss teiktais bija tikpat vērtīgs, ieraudzīts vēlāk portālos vai ziņu izlaidumos. Tikpat jocīgu tiešo pieslēgšanos pirms dažām dienām “Panorāma” pārraidīja no Stradiņa slimnīcas, kad informācija par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa veselības stāvokli, kas jau visu dienu bija lasāma ziņās, tika atkārtota ar tiešraides palīdzību.

Liekas rotaļas ar tiešraidēm, savu iespēju demonstrēšana nepadara ietekmīgāku sabiedrisko mediju. Tās mazina uzticību, jo liek domāt par pārspīlējumiem – kā saturā un notikumu atlasē, tā līdzekļu izmantojumā.

Vienīgais nozīmīgais attaisnojums, kāpēc notika tiešraide no Muceniekiem, - ja iepriekš nebija zināms, kāda informācija tiks sniegta. Ja izziņotais brīfings lika domāt, ka gaidāms būtisks pavērsiens, svarīga informācija, kas jāuzzina uzreiz. Tādā gadījumā pārspīlēja ministrijas komunikācijas veidotāji, jo viņi Muceniekos parādīja nevis tur konkrētajā brīdī notiekošo un svarīgo, bet gan to, ka valsts amatpersonas sestdienas rītā atbraukušas uz iestādi Pierīgā. Tādā gadījumā valsts komunikācijas profesionāļi kopā ar LTV mūs veiksmīgi televizēja, jo šis vārds nozīmē arī manipulāciju televīzijā. 

*Virsrakstā izmantots dziesmas un filmas nosaukuma "The revolution will not be televised" pārfrazējums.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti