Turpinot mediju gada notikumu un prognožu rakstu sēriju, nevaru apiet vēl vienu svarīgu šāgada jautājumu – kas notiek ar Latvijas krievu mediju saturu?
Optimismu par krievu mediju drīzo mošanos raisīja rūgtu atziņu piepildītā publikācija. Tajā tik daudz skaudru domu par to, kā Krievijas mediji sagrozījuši Radio Baltkom informāciju par Raimonda Paula intervijā teikto. Cieņa pret komponistu un vilšanās Krievijas kolēģos, precīzs vērtējums – viņiem netrūkst preses brīvības, bet gan sirdsapziņas.
Likās, ja acis atvērušās, beidzot kaut kas mainīsies!
Pagaidīju nedēļu kopš minētās publikācijas. Lasīju vēlreiz un vēlreiz dažādu Latvijas krievvalodīgajai auditorijai adresētu mediju saturu un secināju – nekas nav mainījies. Minētie pārmetumi bijuši tikai apvainošanās, nevis iemesls lēmumam – mainīt satura veidošanas profesionālās stratēģijas.
Niansēs, protams, krievu avīzes un portāli atšķiras, bet kopējā prakse ir līdzīga. Blakus visur esošajām ziņām par Latvijas notikumiem, praktiskajai, kultūras, izklaides un sporta informācijai krievu valodā rakstošie Latvijas mediji iekļauj tādas ziņas, kas akcentē trīs tematus: vienpusīga krievu skolu mācību valodas (vai citu t.s. krievvalodīgo tematu) jautājuma aktualizēšana; ES ekonomisko sankciju kritika un Kremļa kontrolēto mediju propagandas nekritiska atkārtošana.
Šie temati varētu būt mediju saturā, ja vien vien tiktu profesionāli pasniegti.
Bet krievu valodā rakstošajiem Latvijas medijiem ir lielas problēmas ar prasmi novērtēt informācijas avotus.
Radikāli politiķi tiek regulāri laisti pie vārda, piešķirot viņu marginālajam statusam papildu svaru. Iepriekš esošu nostāju atbalstošas vienpusīgas ziņas tiek izceltas un izceltas. “Vēlamajam viedoklim” pretēji skatījumi izslēgti vai notušēti ar informācijas atlases palīdzību. “Krievu intereses” pārstāvošas ziņas reti satur faktus, tos aizvieto spilgti, bet slikti argumentēti viedokļi, kas netiek salīdzināti ar citiem.
Prokremlisko mediju apšaubāmā informācija tiek pārpublicēta kā balta patiesība, nepārbaudot tās izcelsmi un neskaidrojot, kas ir ziņu sniedzējs. Minētās pieejas tiek arī kombinētas.
Lūk, MK-Latvija raksta par ES ekonomisko sankciju slikto galu, izmantojot no informācijas kvalitātes viedokļa neuzticamo Krievijas portālu dni.ru. Mixnews.lv citē prokremlisko ziņu aģentūru “Novosti”, kas raksta par ES uzsākto “krievu lāča” kaitināšanu.
Portāls ves.lv pārpublicējis rus.tvnet.lv ziņu, kurā uzņēmējs Arnolds Babris uzturēšanās atļauju atcelšanu sauc par “etnisko diskrimināciju”. Nekomentēšu terminoloģijas problēmas tekstā, bet piebildīšu, ka latviešu tvnet.lv to nevarēju atrast.
Nepārsteidz “Vesti Segodnja”, kuri ilggadīgo partijas “Līdztiesība” biedru, PCTVL aktīvistu, Latvijas Krievu savienības dibinātāju Aleksandru Giļmanu sauc par savu žurnālistu. Viņš atstāsta savas sarunas ar bijušo izglītības un zinātnes ministri par krievu skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Rakstā vairākkārt minēts vārds “mēs”, liekot domāt, ka viņš uzstājas vismaz sava politiskā spēka, ja ne visu Latvijas krievvalodīgo vārdā. Šai avīzei politiķu uzdošana par žurnālistiem ir pierasta, tajā gadiem strādāja deputāts Nikolajs Kabanovs. Nav nekas jauns arī krievu medijos izplatītā amatieru padarīšana par mediju darbiniekiem. Giļmans Latvijas Krievu savienības mājas lapā akcentē, ka viņa darbības virzieni ir municipālā politika un žurnālistika, bet izglītības diplomu saņēmis kā inženieris elektriķis. Tieši tā izpaužas politiskais paralēlisms Latvijas mediju vidē.
Varētu domāt, ka profesionāla avotu novērtēšana ir nezināšanas, steigas, pārslodzes sekas.
Nevajadzētu par zemu novērtēt krievu mediju redaktorus un žurnālistus, viņi nav muļķi. Manipulatīvās mediju satura veidošanas pieejas tiek realizētas pārliecinoši un ilgstoši.
Tās padzinušas no krievu medijiem daļu no tiem profesionāļiem, kas vēlas nodarboties ar žurnālistiku, tos, kuri teikuši, ka darba tirgus krievu žurnālistikā Latvijā gandrīz nepastāv. Daļa no viņiem vietu nesen atraduši jaunajos projektos LTV7. Tā ir pozitīva zīme.
Diemžēl Latvijas krievu mediju kvalitāte izskatās sevišķi slikti tieši šogad, kad visi mediji pozicionējās attiecībā pret būtiskiem notikumiem un procesiem: Ukrainas konflikta atspoguļojumu, Krievijas propagandas vērtējumu un Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem attīstības un drošības jautājumiem. Šī situācija lika pārvērtēt, ko patiesībā nozīmē profesionālas žurnālistikas eksistencei nozīmīgie principi: plurālisms un neitralitāte, mediju brīvība un žurnālistu autonomija, avotu daudzveidība un atbildīgums pret sabiedrību. Šie principi gan ik pa laikam tiek pieminēti, pamatojot savu darbību, bet krievu mediju gadījumā nav īsti izprasti un tāpēc uz daļu no tiem nav attiecināmi.
Drošā prognoze: krievu komercmediji nemainīsies, jo turpinās pierasto praksi, ko uzskata par pareizāko, savai (zūdošajai!) auditorijai piemērotāko. Vienīgā pārliecinošā alternatīva krievvalodīgajiem iedzīvotājiem būs sabiedrisko mediju kanāli LR4 un LTV7.
To ietekme nepieaugs, kamēr starp Latvijas sabiedrisko mediju kanāliem nebūs spēcīgs, saturiski daudzveidīgs un pieejams TV kanāls krievu valodā.
Nedrošā prognoze: kāds no krievu valodā rakstošajiem komercmedijiem ne tikai sāks pārliecinoši piedāvāt profesionālu, daudzpusīgu informāciju, bet arī skaļi runāt par to, ka krievu mediju auditorijai jābūt ļoti uzmanīgai, domājot, ka tā tiek atbildīgi un profesionāli informēta.
