Sadaļas Sadaļas

Anda Rožukalne: Man, tev, visiem ir video kameras. Filmējam!

Mani šodien nofilmēja vairākas reizes. Bankā, veikalā, uz ielas, darbā. Bez piedomāšanas es to nebūtu pamanījusi. Saeimā mani pagājušajā nedēļā caur padusi nofilmēja deputāts ar kameru. Es viņu arī. Pierasta lieta, bet attēls nebija nekur liekams!

Tas bija kas cits nekā novērošanas kameras vietās, kur tās ir un kur nav vajadzīgas. Personiskās audio-video ieraksta ierīces ir rokās gandrīz katram. Varētu domāt, ka mēs tās esam jau „uzģērbuši”, jo tās ir kā daļa no mūsu ķermeņa, lai gan īsti vēl nav saucamas par valkājamām video kamerām. Neesmu ievērojusi, vai kādam no sastaptajiem jau šodien ir tādas ir – kameras kā pulkstenis, kā piespraude, kā poga, kā brilles.

Tikmēr nākamā valkājamo video kameru paaudze jau tuvojas.

Kamēr lasām un klausāmies emocijas ap filmēt/nefilmēt jautājumu Saeimā un citur, apmēram piecus gadus par personisko video un valkājamo video kameru izmantošanu dažādās valstīs turpinās tehnoloģiju pārzinātāju, juristu, mediķu, kā arī citu speciālistu strīdi. Šo diskusiju centrā ir ētikas jautājumi.

Jaunā parādība – iespēja nepārtraukti un precīzi fiksēt notiekošo - liek pārskatīt ētikas normas, sevišķi tās, kas attiecas uz privātumu, anonimitāti, drošību, apzinātu piekrišanu, ka kāds jūs filmē. Tam visam ir sakars arī ar brīvības izjūtu – pastāvīga iespēja būt novērotam samazina brīvību. Pat uzturoties publiskā vidē, cilvēkiem ir vēlme izvairīties no identificēšanas. Šie jautājumi ir svarīgi, jo

mēs nevaram apturēt, ka mūs filmē, bet visbiežāk to pat nenojaušam. Tāpēc indivīda godaprātam ir ļoti liela nozīme.

Diskusijā par līdzcilvēku filmēšanu viens no atslēgas vārdiem ir līdzvērtīgums, cieņa un rēķināšanās ar citiem cilvēkiem. Ja es filmēju, tad otrs zina, ka to daru, vēl labāk, ja piekrīt. Vēl labāk, ja otra cilvēka video kamera, īpaši strīdīgos gadījumos, arī ir ieslēgta.

Daži autori ir radikāli noskaņoti, saka, ka šī situācija ir murgs no ētikas viedokļa, jo uzskata, ka personisko video attēlu savienošana ar seju atpazīšanas programmatūru var radīt problēmas – valdības to var izmantot ļaunprātīgi, vajājot cilvēkus, otrkārt mums jārēķinās, ka būs grūti izvairīties no personalizētām reklāmām. Nepārtraukta mijiedarbība ar viedtālruņiem un to iespējām fiksēt notiekošo var attālināt cilvēkus no produktīvas, laimīgas un autentiskas dzīve, raksta Deivids Banks, kurš domā - šo iekārtu padarīšana par vēl neredzamākām, neievērojamākām var radīt neprognozējamas sekas. Viņš pārliecināts, ka ikdienā lietojamās kameras būtu jāuzlūko kritiskāk, ierobežojot to spējas filmēt un fotografēt, panākot, ka tās spēj fiksēt lietas, nevis cilvēkus. Kā piemēru diskusijai Banks min, ka

neviens neprotestē pret GoPro kameru vai fitnesa rezultātu fiksējošo ierīču lietošanu, jo tās ieraksta paša cilvēka redzēto, pārdzīvoto, viņa ekstrēmo sasniegumu pieredzi, neviens taču nelietojot GoPro, kad iet uz bāru.

Kāds pētījums liecina, ka tikai 9% no cilvēkiem ir tendēti aktīvi lietot valkājamas kameras, bet ierīču ražotāji, visticamāk, tās centīsies padarīt modernas, ērtākas, ekonomiskākas.

Pastāvīgai videofilmēšanai ir savas labās puses: tā palīdz pārbaudīt dažādu dienestu darbu un arī paši dienesti uzvedas atbildīgāk. Kameras bezkaislīgi fiksē notikumus, tāpēc videoliecības var izmantot tiesā kā pierādījumu. Bet problēma ir materiālu izmantojums – vai tie uzreiz tiek novietoti drošās vietās, cik ilgi glabājami, kam pieejami un kāpēc rādāmi. Tas ir aktuāls normatīvo aktu jautājums.

Pastāvīgi, ar video uzņemta informācija ir ļoti nozīmīga veselības stāvokļa fiksēšanai, ar dažādām kaitēm sirgstošu cilvēku uzraudzīšanai, to arvien vairāk izmanto arī dažādos pētījumos. Nemaz nerunājot par izklaidi.

Vienlaikus nepārtraukta cilvēka fiksēšana ierobežo mūsu iespējas pašiem noteikt savas publiskās un privātās dzīves robežas, novedot pie tā saucamā „konteksta sabrukuma”, kad mēs īsti nespējas izprast iegūtās informācijas un datu nozīmi (Carolyn Marvin, Your smart phones are hot pockets to us: Context collapse in a mobilized age. Mobile Media & Communication. 2013, 1:153). Šī prakses raisa jaunus un jaunus jautājumus. Tas ir nākamais līmenis pēc jau zināmajiem datu noplūdes skandāliem, jo attiecas uz gandrīz katru dzīves mirkli un uz katru no mums.

Tas viss notiek tagad un mums līdzās. Veidojas jaunas sociālās normas, bet privātums, lai gan joprojām pastāv kā mūsu katra tiesība, sastopams arvien retākās vietās. Ko domājat jūs?

 

Vairāk informācijas šajos pētījumos un rakstos:

Raksti par valkājamās elektronikas ētiskajām dilemmām:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt