Šī nav pirmā reize, kad centos salīdzināt krievu un latviešu mediju saturu svētku laikā, mēģinot atbildēt uz jautājumu – kam mediju skatījumā vajadzīgi šie svētki? Bet šī ir pirmā reize, kad salīdzinājums ir tik garlaicīgs.
Tā laba ziņa, jo Lāčplēša dienas svētkiem veltītais saturs ziņu portālos un krievu mediju interneta lappusēs līdzīgā apjomā tiek piedāvāts visiem, neatkarīgi no lasītāja valodas.
Vēl pirms pāris gadiem bija ļoti skaidrs iedalījums: latviešu mediji novembra svētkus atspoguļoja bagātīgi un emocionāli, krievu valodā lasošajai auditorijai tika dažas īsas ziņas. Šī ievērojamā atšķirība liecināja, ka, pēc redaktoru domām, vismaz interneta portālu lasītājiem krievu valodā šie svētki ne pārāk interesē, bet ir vērts paziņot, ka tie eksistē. Šogad situācija populārākajos ziņu portālos atšķiras no iepriekšējos konstatētās – rus.delfi.lv, rus.tvnet.lv, rus.apollo.tvnet.lv, arī mixnews.lv atkārtojas vienādas ziņas, pasākumu foto mapes, amatpersonu uzrunas, svecīšu bildes… Agrākais formālisms – tikai īss paziņojums un laika ziņas Lāčplēša dienā – raksturo interneta vietnes saturu ves.lv, dziļa vienaldzība pret svētkiem - populārākās krievu avīzes „MK-Latvija” vietnē mklat.lv.
Bet, ieskatoties pamatīgāk, vērojamas dažas svarīgas īpatnības. Mklat.lv no rus.delfi.lv pārpublicējis žurnālista Vladimira Dorofejeva rakstu „Kāpēc 11.novembris man nav svētku diena?”. Tas, pieminot cieņu pret šodienas Latvijas armiju, piesātināts ar vēsturiskām pārdomām un interpretācijām, kuru vienīgais mērķis ir pateikt, ka tālā uzvara pār Bermonta karaspēku ir bijusi bezjēdzīga, jo pēc tās Latvija no attīstītas valsts kļuvusi par nabadzīgu, atpalikušu zemi.
Lai strīdas vēsturnieki par slejā minētajiem faktiem, bet vēstījums ir pilnīgi vienāds ar citiem, kas tiek izmantoti Krievijas propagandā un operē ar „vēsturiskām patiesībām”, cenšoties pateikt, ka Latvijai labi bijis tikai Krievijas paspārnē.
Šo specifisko „vēstures pārrakstīšanas” rāmējumu kā populāru Krievijas mediju praksi detalizēti aprakstījis Mārtiņš Kaprāns savā pētījumā „Vecs vīns vecā ādas maisā: Latvijas ierāmēšana Krievijas medijos” (publicēts A.Kudora rediģētajā pētījumu krājumā „Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors", LU Akadēmiskais apgāds, 2014).
Līdzīga pieeja, tikai amatieriski izmantota, rodama rus.delfi.lv rubrikas „Delfi Reportieris” publikācijā; tās ir emocionālas pārdomas par karavīru parādi pie Brīvības pieminekļa. Varētu pasmīnēt par armijai veltīto patosu, ja vien informācijas atlasē nebūtu vērojama viena īpatnība un viena kļūda. Virsrakstā izcelts, ka 11.novembra parāde „nevar iztikt bez Krievijas armijniekiem”. Lai nu tā arī būtu, bet raksts, šķiet, tapis, lai sajūsminātos par Krievijas armiju, un tā noslēgumā skaidri un gaiši autors, kas atpazīstams vien ar lietotājvārdu „aleksanderplat”, saviem lasītājiem ziņo sekojošo: „Simboliski, ka pirmajās rindās gāja bruņoto spēku pārstāvji no Krievijas – no valsts, kura pirmā atzina Latvijas Republikas neatkarību. Pēc tam – NATO valstu pārstāvji”. Nu ja, jūs jau pamanījāt vēsturisku kļūdu, jo neatkarīgo Latviju pirmā atzina Islande. Ja tas piemirsies, pārbaudiet.
Bet daudzo ziņu plūsmā krievu mediju portālos viena tendence ir nemainīga – te vārdu un pieeju sabiedrībai gūst margināli politiķi, radikālu uzskatu pārstāvji, kuru teiktais, publicēts bez konteksta un citiem viedokļiem, nav ne labāks, ne sliktāks par Krievijas propagandas plūsmu.
Lūk, šajās dienās Vladimira Lindermana sleja ir mixnews.lv – par Baltijas derusifikāciju, ves.lv publicē viņa domas par gejiem. „MK-Latvija” portālā varam lasīt radikālā politiķa, „Nepārstāvēto parlamenta” pārstāvja Aleksandra Gapoņenko pārdomas par jauno valdību. Un viņš parādās avīzē, kas pārsvarā veltīta sadzīviskiem jautājumiem.
To visu lasot, rodas pretrunīgas pārdomas. Lai jau būtu šo radikālo uzskatu pārstāvju viedokļi, bet kāpēc tik maz vai nemaz citu domu, citu sabiedrības grupu pārstāvju uzskatu?
Vai tomēr publicitātes iespēju regulāra piedāvāšana nav tikai politikas aktīvistu neatlaidības rezultāts, bet redakcionālā politika. Tā pati atpazīstamā kombinēšana: salikt kopā neitrālas un profesionālas ziņas ar personāžiem, kuru politisko karjeru var glābt tikai regulāra un ne pārāk pamatota parādīšanās populāros medijos kombinācijā ar vienpusīgu viedokļu kultivēšanu un atšķirīgu domu pārstāvju izslēgšanu?
Nesen pieredzējušai krievu žurnālistei jautāju, kāpēc krievu mediju saturā nav ieraugāma Latvijas krievvalodīgā sabiedrība? Ko domā cilvēki, kas ir mūsu kolēģi darbā, ar kuriem dzīvojam kaimiņos, ar kuriem Latvija ir kopīga? Atbildē dzirdēju, ka problēmu nav, visiem patīk dzīve Latvijā.
Bet krievu mediju diskusiju tradīcija ir ļoti vienpusīga – tur Latvijas kritika pārsvarā tiek izteikta ar radikālu uzskatu pārstāvju piedalīšanos, visbiežāk nekonstruktīva, nereti – naidīga, tie par savu pienākumu uzskata atbalstīt kādu politiķi vai partiju, tai rūpīgi kalpojot.
Tieši tāpēc daļa no krievu mediju satura tik ļoti līdzinās Krievijas propagandas pagarinājumam un paplašinājumam. Tas nemainās. Tāpēc kaimiņvalsts melu propaganda ietekmē vairāk nekā spētu pati par sevi. Tā nav laba vēsts patriotisma nedēļā.
