Stāsts par to, ka Latgales ļaudis ir vairāk Krievijas propagandas nozombēti, ka daļa no viņiem atbalstītu Latgales pievienošanu Krievijai, ir bieži dzirdēts, reizē pamatots un apšaubāms. Mediju lietojuma dati rāda, ka tiešām Latgalē vairāk skatās Krievijas vai Baltkrievijas TV kanālus, tur daļa iedzīvotāju nav atļāvusies iegādāties virzszemes bezmaksas digitālās TV vērošanai nepieciešamo aprīkojumu. Bet Latgalē klausās arī vietējos radio un lasa dažādus politiskos pēkus atbalstošās avīzes. Tomēr atkal un atkal izskan – Latgale ir problēma! Tāpat kā par Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju noskaņojumu, arī par latgaliešiem no teiktā ir nolasāms – mēs zinām, ko viņi domā!
Vai tas pārbaudīts? Vai zinām? Smaidu izraisīja aktuālās publikācijas par to, kā Saeimas Pilsonības, migrācijas un saliedētības komisijas deputāti tikās ar Latgales pašvaldību vadītājiem un kā „Neatkarīgā“ konstatēja, ka „miers Latgalē var būt mānīgs“. Teksts gan rāda ko citu, jo deputāti pārliecinājās – Latgales puses cilvēkus vairāk satrauc ekonomiskas problēmas, nekā ātra ielēkšana Krievijas apkampienos. Līdzīgs, lai gan vienpusīgs un tikai Saeimas deputātu teiktajā balstīts secinājums izdarīts Latgales reģionālās televīzijas sižetā par šo deputātu vizīti 23.janvārī. Tajā citēts deputāts Ingmārs Līdaka, kurš atsaucas uz socioloģisko pētījumu rezultātiem, ka ap 30% Latgales iedzīvotāju neiebilstu pret pievienošanos Krievijai.
Raksts un sižets parāda citu mediju un žurnālistu neizdarīto. Publiski dzirdami pārāk daudz spriedumu par Latgales ļaužu prātiem, pārāk maz jautājumu uzdots pašiem latgaliešiem. Arī politiķu vizītē skaidrojumus Saeimas politiķiem sniedz vietējās politikas pārstāvji. Vispārinājumi un apgalvojumi dominē, to ir pārāk maz, tie slikti pamatoti, nav faktu, kas teikto ilustrētu. Vēl viens garāmgājēju skatījums. Šis nav pārmetums satrauktiem un Latgales ļaužu noskaņojumā ieinteresētiem politiķiem.
Gandrīz vai vienīgais medijs, kas mēģinājis atbildēt uz jautājumu, ko īsti domā Latgales iedzīvotāji, ir Latgales Reģionālā televīzija. Šis sižets demonstrēts arī LTV1 reģionu ziņās, bet televīzijas portālā tam dots virsraskts „Zilupes iedzīvotāji ar vienu kāju Krievijā“. Sižeta saturs parāda, cik svarīgi ir uzdot jautājumus. Bet vērts klausīties arī atbildes.
Uz ielas satiktie cilvēki “tautas balss” režīmā izsaka visu, kas varētu mierināt un satraukt. Sižets gandrīz pilnībā izskan krievu valodā. Divas bezdarbnieces jūtas nevajadzīgas. Kāds garāmgājējs, žurnālistes pamudināts, saka, ka pievienošanās Krievijai ir reāla, jo “šeit ir nabadzība”. Cita dāma formulē: “Neiebilstam ne vienai, ne otrai valdībai, galvenais, lai dzīves līmenis paaugstinātos”. Televīzijā rādot, ka Krievijā cilvēki labāk dzīvo, viņa pamato domu “kur labāk, tā valsts vēlamāka”. Jauna māmiņa, intervēta uz ielas, konstatē, ka “valdība sāk atcerēties par Latgali”. Divi garāmgājēji saka, ka netic scenārijam “Latgale Krievijā”. Nākamais jautājums ir par attieksmi pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Jau redzētā sieviete saka, ka Putins “cenšas tautas labā, kā politiķis viņš man patīk”. “Putins ir labs,” trīs reizes atkārto sākumā rādītā bezdarbniece. To pašu saka Latgales pievienošanās Krievijai atbalstītājs, no Latvijas politiķiem viņš ciena tikai Nilu Ušakovu. Pēc šīm domu drumslām sižeta beigās ir žurnālistes secinājums: “Iedzīvotāji ir vīlušies valsts attieksmē, Krievijas tuvums viņiem liek reālāk apsvērt domu, kā būtu dzīvot zem cita valsts karoga”.
Uzteicot vēlmi jautāt iedzīvotāju domas, satriec izpildījums un secinājumu pamatotība. Nekur sižetā nav nojaušama intervēto ļaužu doma apsvērt dzīvi citā valstī. Labākajā gadījumā uz to uzvedina žurnālistes jautājumi. Pēc sākuma jautājumiem iztrūkst nākamie, kas skaidrotu pirmajā elpas vilcienā izteikto.
Uz ielas savāktās domu drupatas ir patukši apgalvojumi, nav nojaušams, ko cilvēki domā, kad slavē Putinu, kad tic vai netic Latgales iziešanai no Latvijas teritorijas.
Argumentu ir pārāk maz, lai vispār nopietni uztvertu šo izteikumus. Visticamākā izjūta – valdība par mums aizmirsusi, mums ir grūti. Tam būtu veltāms atsevišķs sižets, filma, rakstu vai raidījumu sērija. Lai saprastu – tā ērta iedzīvotāju poza vai tiešām valdībai būtu kas darāms. Kopumā – kā politiķu sarunas, tā vietējo žurnālistu pieeja iestrēgst tukšas un bezjēdzīgas “viedokļu žurnālistikas” robežās. Pēc minētajiem sižetiem un rakstiem uzzinām vien citātus, kuros katrs runātājs domā ko citu, bet mums nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka zinām, ko domā un kā jūtas Latgales iedzīvotāji. Baidos, ka Latgales ļaužu noskaņojums nav vienīgais jautājums, kas tiek prezentēts tik virspusīgā stilā. Bet vismaz vienu gadu – tas ir diezgan svarīgs jautājums.
