Anda Rožukalne: «Kaut kas brutāls», piemērots 23.februāra svinībām

Kā tu gatavojies svinēt 23.februāri - tā šodien ļoti gribas jautāt visām draudzenēm un kolēģēm. Ko tu darīsi, lai bojfrends ir apmierināts? Šos tvīksmes pilnos jautājumus rosināja jau kopš brīvdienām rus.delfi.lv pieejamais recepšu raksts “Gatavojam vīriešu ēdienus 23.februārim: šefpavāru padomi.

Raksts ir ļoti izzinošs un iedvesmojošs. Tajā piedāvātas sešas receptes, protams, visu iesaka pavāri vīrieši. Vīrišķības nots tiek strinkšķināta no sirds, solot iedrošināt pagatavot kaut ko “pa īstam brutālu”. Pat nepaskaidrojot izbrīnītajai lasītājai, kāpēc šī diena un priekpilnais gatavošanās padomu birums mazliet atgādina vienpusīgu Valentīna dienas vai īpašas dzimšanas dienas stresu, tiek uzsvērts, ka nu laiks gatavot vīrietim piemērotu ēdienu! Saņemies gan, lai gan iepriekš, tu lieliskā pavāre, kuru apbrīno pat bijusī vīramāte, neķēries klāt “vīriešu” ēdieniem!

Nu laiks informēt, ka raksts pārkopēts no vietnes "Woman Journal", bet receptes nāk no Maskavas restorānu šefpavāru krājumiem.

Receptēm nav nekādas vainas, tomēr šim rakstam pievērsu uzmanību ne jau tāpēc, ka gribu priecāties par tajā piedāvāto mājsaimnieces iekšējās drāmas risinājumu – pārvarēt kompleksu pret “vīriešu” ēdienu gatavošanu un celt priekšā viņam čurkstošu Vegasas steiku, asinsdesu ar lēcām vai uzbeku plovu.

Raksts liecina, ka Krievijas armijas diena, padomju laikā svinēta kā alternatīva vīriešu un vīrišķības diena, savā izkropļotajā nozīmē un bez jebkāda mūsdienu konteksta netiek piemirsta arī neatkarīga, profesionāla, ietekmīga medija saturā.

Bet šī diena kā ģimeņu, pāru, darba kolektīvu svētki ir piemirsta citu mediju saturā, liecina mani meklējumi portālu, dažādu Latvijā krieviski iznākošu laikrakstu vietnēs.

Protams, ka par šo dienu jāraksta. Vajadzētu rakstīt par to, ko tā nozīmē mūsdienās, kā tā tiek atzīmēta, ja vispār kāds to atzīmē. Tāpat kā par Helovīna svētkiem un citiem līdzīgiem, vērts skaidrot cilvēkiem, kāpēc tā ir svinēta un kā mainījusies šīs dienas nozīme. Tad īsti vietā būtu stāsts par to, ka armijai un tās romantizēšanai ir ļoti nozīmīga vieta Krievijas populārajā kultūrā. Tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc kaimiņvalsts kinomākslā ir tik daudz kara un armijas dzīvei, arī agrākās milicijas, tagadējās policijas ikdienai veltītu filmu un seriālu. Tos piedāvā TV kanāli, un skatītāju netrūkst arī Latvijā. Kara idealizēšana, karošanai kā vīrišķīgas un jēgpilnas, labi nodzīvotas dzīves daļai veltītas arī dziesmas un citi kultūras produkti. Karš - tā ir varonība, armija ir vīrišķības skola, tas viss jāslavina un jāapbrīno, liecina  arī 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa nākošo cilvēku skatieni. Tāpat Krievijas armijas panākumu apdziedāšana labi noder dažu Latvijas politikas aktīvistu darbībā - politisko vēstījumu noformēšanai. Armijas dienas kontekstā un citur vīrietis, kurš savu dzīvi uz kādu laiku ir saistījis ar armiju, iegūst īpašu vērtību, viņš ir apbrīnojams, kvēli mīlams, apkalpojams. Šim vīrietim arī nepieciešams pagatavot “ko brutālu”, viņa vīrišķīgā šarma cienīgu.

Krievijā tas viss palīdz stiprināt patriotismu un veidot attieksmi pret aktuālajiem konfliktiem, tos nekritiski uztvert un jūsmīgi atbalstīt. Ukraina un šausmas tās Austrumu daļā armijas apbrīnošanas kontekstā ir viens no piemēriem, kāpēc Krievijas militārisms bauda tik lielu iedzīvotāju atbalstu.

Praktiskie pavārmākslas padomi lika satrūkties arī tāpēc, ka ik dienas mēs redzam ziņas par Krievijas armijas manevriem. Tikko visi apsprieda BBC filmā izteiktos pieņēmumus par kaimiņvalsts iespējamo agresiju, filmā tika pieminēta arī “nekontrolēta ieroču piegāde” Latgalei.

23.februāris nav slēpjams un piemirstams. Bet šai dienai ir vēsturisks un aktuāls konteksts.

Ziņas formā tādu pievieno portāls ves.lv, kurš šodien publicē ziņu, ka Porošenko Ukrainā atcēlis šīs dienas svinības.

Bet "Delfi" sieviešu sadaļas krievu versijā kroplīgā, Krievijas militāro doktrīnu (humāna armija, kura vīrišķīgi aizstāvas pret citām agresīvām valstīm) atbalstošais šīs dienas tulkojums piedzīvo pilnvērtīgu realizāciju.

No mana viedokļa tas ir ļoti labs, būtībā īsti “brutāls” piemērs. Šis "Delfi" raksts man palīdzēs atbildēt uz regulārajiem jautājumiem par to, kā atšķiras Latvijas mediju saturs latviski un krieviski. Tas ir ļoti labs piemērs arī tiem, kas interesējas, kā izpaužas Krievijas politikai izdevīgi vēstījumi neatkarīgu mediju saturā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti