Jau labu laiku meklēju informāciju par aktuālajiem notikumiem Ukrainā Latvijas populārākajos medijos un to atrodu arvien retāk. Gaidīju, ka vismaz neatkarības gadadiena, ar tās svarīgumu saistītā solidaritātes izjūta liks redaktoriem palielināt ziņu plūsmu.
Kāpēc informācijas trūkumu ievēroju? Šajos vasaras mēnešos ir viens no nemierīgākajiem periodiem karadarbībā Ukrainas austrumos. Regulāri notiek kaujas, iet bojā karavīri. Ukrainā nekas nav beidzies. Iespējams, ir vēl sliktāk nekā laikā, kad katru dienu lasījām vairākas ziņas par notikumiem Ukrainā. Vai mums tas jāzina? Vai jāuztraucas? Vai tas kaut ko nozīmē?
Ukraina ir gandrīz pazudusi no Latvijas mediju uzmanības. Nepārspīlēšu, jo daži jaunumi parādās. Ukrainas neatkarības jubileju portāls “Delfi” atzīmēja ar divām ziņām. Paldies par to un pelnīta uzslava, jo pārējie klusēja gan latviski, gan krievu valodā. Tāpat lielo avīžu interneta lapas bija aizņemtas ar Itālijā notikušo zemestrīci, Baidena vizītes atskaņām, Kardašjanu ģimenes locekļu plikumiem un tādiem niekiem, kā ātri atšfrēts pārpratums ar līdzīgām fotogrāfijām uz “Latvijas Avīzes” un “Ir” vākiem.
Par Ukrainas neatkarības jubileju gan pastarpināti atcerējās vesti.lv. Bet darīja to savā stilā, jo pasmējās, ka Latvijas prezidents ir ierakstījis Ukrainai veltītu apsveikumu ukraiņu valodā kirilicā savā twitter.com kontā. Dekoratīvi šausminoties, ka pār tādu pašu valsts valodas likuma “pārkāpumu” nesen sodīts Rīgas mērs, ves.lv piebilda, ka ir Ukrainā neatkarības diena.
Bet tā bija ziņa par Ušakovu, par Vējoni varbūt un pavisam noteikti par Valsts valodas centru, tā nebija par Ukrainas svētkiem. Tāpat kā ziņas par Angelas Merkeles vai Baraka Obamas Ukrainas situācijai veltītajiem vārdiem ir stāsts par pasaules ietekmīgākajām amatpersonām un G-20 sammitā gaidāmo.
Aktuālos notikumus Ukrainā reizēm piemin ārpolitikas speciālisti Latvijas Radio diskusijās, ziņas par kaujās bojāgājušo skaitu parādās portālos. Bet reti.
Ja palaižam garām Ukrainas neatkarības gadskārtu, tā ir lielākoties mediju satura veidotāju nevērība, aizņemtība, varbūt - muļķība.
Ja palaižam garām izpratni par karadarbību reģionā, tas nozīmē, ka neuzzinām ko ļoti svarīgu.
Ukrainas notikumiem veltīto ziņu trūkums nerāda tikai vienaldzību, provinciālu koncentrēšanās uz vietējiem notikumiem. Ukraina savā ziņā ir kļuvusi par informācijas rutīnu, pamazām apnīkot, izejot no ziņu modes, ja tā var teikt. Šajā valstī notiekošais tiek pieminēts pastarpināti, ar speciālistu vai politisku amatpersonu muti atgādinot, ka valstī viss nav kārtībā. Būtībā atkārtojot jau zināmo, bet klusējot par aktuālajām detaļām.
Ziņu veidotāju profesionālās rutīnas liek izmantot gatavās, viegli iegūstamās ziņas. Tās, ko ikdienas piedāvā labi apmaksāti un apzinīgi komunikācijas speciālisti. Tieši tāpēc mūsdienās svarīgākie izskatās tie notikumi, par kuriem skaļi, daudz, ieplānoti un profesionāli paziņo, tādi notikumi, lai cik maznozīmīgi, daudz izteiktāk kļūst par auditorijas pieredzes daļu.
Bet kara ziņas ir grūti pieejamas. Tās ir pretrunīgas, tās nepienāk regulāri, reizēm tās ir vienādas un no plika ziņu interesantuma viedokļa pat garlaicīgas. Tāpēc kara jaunumu ir maz vai nemaz, lai gan tās ir ziņas par reālo dzīvi, nevis par slavenību pozēšanu pie popzvaigznes koncerta vārtiem. Ukrainas gadījumā tās ir īstas ziņas par ilgu, smagu un neizskaidrotu karu netālu kaimiņos.
Arī starptautiskajos medijos Ukrainas kara ziņu nav daudz. Reportieri laikam aizbraukuši uz citiem karstajiem punktiem, piemēram, Sīrijā, Turcijā, Afganistānā. Regulāri par Ukrainas notikumiem stāsta “Deutsche Welle” krievu redakcija, piedāvājot arī analītiskus materiālus; diezgan daudz angļu valodā raksta “Euronews”. Uzklausot Porošenko satrauktos izteikumus par Putina politiku, nule kara ainu piesātinātus sižetus rādīja CNN. Ja Latvijas mediji gribētu, ja par to neaizmirstu, tad Ukrainas karu varētu izstāstīt bez lielām investīcijām.
Otrs Ukrainas aktuālo ziņu neesamības iemesls ir pielāgošanās auditorijai. Tā ir daudzveidīga, bet portālu saturā skaidri redzama orientācija uz divām lietotāju grupām. Vienā ietilpst cilvēki, kam interesē fakti un zināšanas, skaidrība par notiekošo. Otru grupu veido ziņu patērētāji, kam svarīgākas ir emocijas, pārdzīvojums. Aiz šī vārda var ielikt gan patiku, interesantumu, gan ātru praktiskumu, novēršanos no realitātes, iespēju īslaicīgi pasmieties vai izjust sašutumu. Šīs lietojuma īpatnības nosaka atbildi uz jautājumu, ko vēlas auditorija. Ja medija saturs ir pakļauts auditorijas vēlmēm, emocionālu impulsu vai reakciju raisīšanai, tad tā nav laba ziņa pašai auditorijai.
Kurš tad teiks, ka Ukrainas šausmu un nāves ziņas ir vēlamas, patīkamas? Arī es to neteikšu. Bet teikšu, ka ziņas nedrīkst būt tikai tādas, kādas gribas, ja vien nevēlamies pamazām zaudēt izpratni par reāliem un svarīgiem notikumiem, kas attiecas uz mums vairāk nekā kārtējā ekstrēmu selfiju sērija, ko ziņu redaktori izķeksē no “Instagram”.
Ukrainas ziņas ir nevēlamas no vienkāršu iegribu vadīta lietotāja viedokļa, bet vajadzīgas un svarīgas, ja mediji nevēlas savu auditoriju nogremdēt bezjēdzīgu informācijas atkritumu gūzmā. Ukrainas ziņām ir simboliska jēga arī tāpēc, ka Latvijā vairākos līmeņos sāpīgi uztvertu šādu vieglprātīgu intereses trūkumu no citu valstu medijiem, ja mūsu valstī notiktu kas tikpat izšķirošs, biedējošs, nāvīgi liktenīgs.
Karš nebeidzas, ja par to neziņo, diemžēl! Arī neatkarība nepāriet, ja piemirst to atzīmēt, par laimi. Bet mainās mediju darba jēga. Vai jau ir neatgriezeniski mainījusies?
