Par šādu dzīves sākumu droši vien gribētu sacensties daudzi. Pat tad, ja “nulles punkts” iestājās, valstij pārņemot viņa banku un vēl gadiem ilgi pierādot, ka dāsni subordinētā aizdevuma procentu maksājumi bankas bijušajiem akcionāriem nav atbilstoša “nulles punkta” daļa. Vēl vairāk ļaužu varētu sapņot par tik komfortablu interviju, kas bijušajam baņķierim, vairāku politisko spēku sponsoram un vienam no neatkarības laika visvisietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā tika piedāvāta jaunajā “Latvijas Avīzes” rubrikā “Pēcvārds”.
Nav slikta ideja – runāt ar reiz svarīgiem, bet pašlaik sabiedrības uzmanības ignorētiem cilvēkiem, ja mērķis ir: “Šo cilvēku pieredzē balstītie spriedumi, redzējums un vērtējumi var būt vērtīgi gan Latvijas attīstībai, gan savā reizē noderīgi mums katram pašam“, kā raksta LA.
Tāpēc nepiedalos spēlē, kas dienas gaitā izvērtās sociālajos portālos, strīdoties, vai Karginu vajag intervēt. Viņu var intervēt, ja vien saruna piepildīta ar jautājumiem, kas ir svarīgi lasītājiem, nevis Karginam. Ja nav šāda mērķa, ļoti šaubos, vai Kargina „redzējums“ varētu būt jebkam noderīgs, ieskaitot Latvijas attīstību. Intervija šajā ziņā nelika vilties priekšnojautās.
Intervijas un „Latvijas Avīzes“ jaunās rubrikas problēma nav bijušajā baņķierī, kurš, komiskā boksera pozā nofotografēts, mēģināja atbildēt uz jautājumiem.
Lielākā bēda ir žurnālistikas pieejā, kuru pēc šīs un reizēm arī citu līdzīgu interviju izlasīšanas pārāk skarbi būtu saukt par komplimentāru. Izmantojot analoģiju ar populāro epitetu par žurnālistiku kā sabiedrības interešu sargsuni, LA un Kargina „deja“ būtu saucama par "klēpja sunīša žurnālistiku".
Šoreiz spilgti parādīta lielas avīzes saturā, bet pietiekami izplatīta. Tāpēc intervija noder, lai pārstāvētu vairākas nozīmīgas žurnālistikas problēmas, protams, ne tikai Latvijai raksturīgas.
Pirmā problēma ir politikas pārmērīga individualizēšana, politikas procesu un problēmu parādīšana, galveno uzmanību pievēršot personībām, nevis idejām, rīcībām, faktiem.
Tā ir daļa no bīstamam vīrusam līdzīgās, tāpēc tik izplatītās „viedokļu žurnālistikas“, kas tiek barota ar izteikumiem, bet netiek stiprināta ar faktiem. Šo pieeju atbalsta izmisīga cīņa par reitingiem, jo personību stāsti ir vieglāk veidojami un vieglāk uztverami. Bet viedokļu uzklausīšana un fiksēšana, neuzdodot pārāk daudz precizējošu jautājumu, pieder pie formāta, kad žurnālists ir tikai „ķermenis, kas pārnēsā diktofonu“ (vai cita veida tehnisku ierīci), bet viņa profesionālā loma vai smadzenes nav izmantotas. Šī žurnālistika 21.gs. otrajā desmitgadē atmirst kā nevajadzīga, jo fiksēt kādu realitātes daļu bez domāšanas var jebkurš, arī pati tehniskā ierīce.
Otrā problēma ir „draudzēšanās stratēģija“ attiecībās ar informācijas avotiem, tuvināšanās ar tiem.
Tai līdzi nāk nespēja uzdot svarīgus jautājumus, smagākos gadījumos saukta par „klientismu“ jeb izturēšanās pret informācijas sniedzēju kā klientu un viņa atbilstoša aprūpēšana. Un intervētās personas klēpī ieritinās jauks, žurnālistam līdzīgs rotaļu sunītis.
Trešā problēma ir - saukšu to par, „universālā un nekompetentā eksperta sindromu“.
Tā izpaudās kā paļaušanās uz Kargina personības spēku un ļaušana viņam stāstīt, ko nu pats vēlas vismaz 85% no intervijas. Minētais sindroms savukārt ir daļa no ekspertu sērgas, kad žurnālisti, kas paši varētu analizēt, cenšas pareizo atbildi sadzirdēt no kāda eksperta mutes. Tad gadās, ka eksperts gan pasaka gaidīto, bet viņa spriedums ir tikpat pašsaprotams, kā saruna ar jebkuru jauku cilvēku sabiedriskā transporta pieturā.
Kargina gadījumā situācija ir vēl trakāka, jo viņš šajā intervijā pacelts līdz statusam „zina spriest par visu un mēs ieklausīsimies“.
Velti, jo intervija ir vismaz garlaicīga. Baņķieris nav ne Alvis Hermanis, ne Vaira Vīķe–Freiberga, kuri nav pārstājuši domāt. Kargins ir absolūti nekompetents gandrīz visos jautājumos par „Latvijas attīstību“, kas viņam tiek uzdoti. Pat es brīnījos, kāpēc viņam tiek jautāts par būvniecību, bet nekas par Latvijas jauno kinorežisoru paaudzi vai garšaugu diedzēšanu uz palodzes.
Nekompetentā eksperta statusu avīzes gadījumā var likvidēt ar īsināšanu, lasītāju jautrībai atstājot tikai Kargina aizvainoti agresīvo sākuma tirādi, kurā viņš sevi pasniedz kā upuri un vienlaikus uzsit sev uz pleca kā varonim, kurš sācis trešo dzīvi no paša iedomātā „nulles“ punkta.
Bet ko gan darīt ar nekompetentu žurnālistiku? Patiesībā, šķiet, ka Kargins gan LA redakcijā ievilināts, bet īstu iemeslu sarunai ar viņu grūti atrast.
Nav jēgas par nopietnu interviju uzskatīt LA jautājumus par termiņuzturēšanas atļaujām vai Kargina grāmatā pieminētajiem cilvēkiem. Viss pārējais ir par neko, jo svarīgie jautājumi par viņa darbību, par banku, par atbildību netiek uzdoti, argumenti izteikumiem un apgalvojumiem netiek prasīti, pārdomu konteksts ar faktiem nav pievienots.
Es nezinu, kāds mērķis ir jaunajai „Pēcvārda“ rubrikai. Bet varu ieteikt stilīgu ideju – nemest domu pie malas, bet mēģināt attīstīt Latvijā tā arī nepiedzimušo „vareno titānu“ grēksūdzes formātu. Ja nav pašrefleksijas par izdarīto un neizdarīto, ja nav savas darbības izvērtējuma (arī žurnālistikā), tad saruna par „Latvijas attīsstību“ iznāk kā Karginam – muldēšana par Eiropas Savienības fondiem kā no izputējušu partiju programmu bukleta.
Pagaidām ir ļoti žēl, ka stiprai avīzei kopā ar Karginu iznākusi nevarīga un nesvarīga žurnālistika. Klēpja sunīši ir jauki, bet ātri apnīk. Izlasiet, sapratīsiet!
