Anda Rožukalne: Kāpēc oligarhu cieši apskauto mediju žurnālistiem nevajadzētu atkal norīt krupi?

Diskusijā ap žurnālā “Ir” publicēto oligarhu sarunu trešo daļu “Preses kastrēšana” trūkst būtiska dalībnieka – tajās pieminēto un “oligarhu cieši apskauto” mediju pārstāvju. Bijušo un esošo.

Ja mēs ar izpratni un patiesu interesi Rīgā daudzkārt uzklausām no Maskavas atbēgušo, tur vajāto redaktori, “Meduza” dibinātāju Gaļinu Timčenko, ja jūtam līdzi profesionāli vajātiem Turcijas žurnālistiem, kāpēc nevarētu dalīties liecībās par to, kā vietējie ietekmīgie politiķi varēja un kāpēc tomēr nevarēja profesionāli pilnībā pazemot Latvijas žurnālistus? Ja mēs varam saprast, ka citiem bija jāizdara sarežģītas izvēles, ja protam uzklausīt, kā citi mediju pārstāvji atzīst savas kļūdas, nepieciešamību pakļauties un runā par robežu, pēc kuras to vairs nespēj, tad mums šāda iespēja jādod Latvijas žurnālistiem.

Kamēr privāts un cieņpilns atbalsts Latvijas Televīzijas ziņu dienesta vadītājai tiek izteikts kāda kolēģa "Facebook" kontā, kamēr šādas tādas sarunu detaļas tiek apspriestas “Twitter” tērzētavas līmenī un jokots, ka “Ir” tiek drukāts oligarhiem piederošā tipogrāfijā, žurnālistu pakļāvēji un pazemotāji savu panākuši.

Kas īsti panākts? Plātīšanās, kā mēs nopirksim mediju, kurš gadiem kritizē, sakārtosim to, kas neklausa, apvienosim un piespiedīsim mūs klausīt, atlaidīsim visus, kas traucē, organizēsim, ka būsim pirmajās lappusēs un TV ziņu dienas kārtībā, it kā parāda, cik Latvijas žurnālisti ir neuzticami un negodīgi, cik mediji melīgi un ļauj iegūt politisku ietekmi tiem, kas to nav pelnījuši.

Bet tā nav. Nav tikai tā. Nav tik vienkārši. Ne jau visi. Ne jau visu laiku.

Ne velti oligarhu slepeni un atklāti sagrābtajos medijos tika ielikti un no viena medija vai cita darba otrā pārlikti pakalpīgi izpildītāji, kam tika dāvināti amati un ietekme dotā uzdevuma robežās.

Ne velti oligarhu sarunās un arī viņu reāli pieņemtajos lēmumos cilvēki ir sadalīti paklausīgajos un kaitīgajos, noderīgos un patriecamos.

Atbilstoši vērtējumam mainījās cilvēku profesionālā dzīve – kāds ieguva amatu, kāds tika degradēts, pārcelts, atlaists, nekad nepieņemts darbā. Tā tas notika un notiek ne tikai “Rīdzenes” sarunās aizņemto ļaužu kontrolētos medijos, protams.

Tikmēr redakciju darbinieki, kas visu lieliski saprata, raudāja par notiekošo un smējās par jaunajiem priekšniekiem “Dienā”, kam vajadzēja ierādīt, “kas te notiek”. Bieži mainīgie, normālu žurnālistu profesionālie pazemotāji, ko sauca par jaunajiem redaktoriem vai valdes locekļiem, bija kaitinoši, viņi meloja darbiniekiem, bet nevienam, varbūt izņemot viņus pašus, redakcijā nelikās, ka šie cilvēki ir spējīgi attīstīt modernu mediju.

“Dienā” daudz kas mainījies, tā jau sen nav sapņu darba vieta Latvijas labākajiem mediju profesionāļiem. Bet tajā joprojām strādā cilvēki, kuru darbu oligarhu ietekme nav spējusi mainīt.

Tāpēc esmu ļoti pateicīga Guntim Bojāram, kas pētījuma vajadzībām 2013.gadā piekrita izstāstīt par to, kas notika laikā, kad viņš strādāja oligarhu pārņemtajā “Dienā”. Saruna, kas Guntim nebija ne viegla, ne komplimentāra, ir par shēmošanu, par emocijām un norītu krupi, tā lasāma šeit.

Netaisos nevienu piespiest vai pierunāt uz atklātību. Es sapratu tad un saprotu tagad tos, kas neko negrib teikt un grib turpināt darīt savu darbu. Bet daudzi ir mainījuši darba vietas, daļa aizgājusi no mediju vides pavisam. Ir žurnālisti un redaktori, kas zina daudzas detaļas un varētu tās izstāstīt, nekaitējot ne sev, ne citiem.

Jo laiks ir pagājis. LNT vairs sen nepieder Andrejam Ēķim, kurš sapina kopā biznesa intereses un sadarbību ar politiķiem. Arī “Rīdzenes” sarunās minētais par Latvijas Televīziju ļoti skaidri attiecas uz tās agrāko vadītāju darba pieejām. Kāpēc lai citu vietā aizdomās par politisku ietekmējamību turētu profesionāļus, kuri gadiem ilgi ikdienā centās un cenšas nodrošināt reālu redakcionālo neatkarību un žurnālistu autonomiju?

Tieši tāpēc ir nepieciešamas vēl kādas sarunas. Sarunas, kurās cilvēki izstāsta, kas īsti notika un kā notiek pašlaik. Šoreiz nepietiek ar to vien, ka oligarhu sarunu analizētāja, žurnāliste Indra Sprance saliek kopā sarunās minēto un sarunu varoņu reālos darījumus, lēmumus. Klāt jāliek arī mediju profesionāļu versija par notiekošo viņu darba vietās.

Pilnīgi noteikti ir nepieciešami sarunās pieminēto mediju vadītāju skaidri paziņojumi par viņu redakcionālajām vērtībām, par to, kā ir vai nav iespējama darbinieku neatkarības un profesionālo principu ietekmēšana. Sevišķi atklāti ir jārunā sabiedrisko mediju vadītājiem. Kā gan citādi Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas radio (LR) varēs pamatot auditorijai, ka sabiedrības nauda jāinvestē abu mediju izaugsmē?

Atklāta saruna palīdzētu Latvijas iedzīvotājiem saprast, kāpēc mūsu valsts mediju vidē ir ieilgušas problēmas – zema profesionālā atbildība, izteikta politikas ietekme, klientisms kā mediju sistēmas raksturlielums...

Pašlaik klusēšana ir iestāšanās to rupekļu pozīcijā, kuru sarunas dzirdamas “Rīdzenes” ierakstos.

Klusēšana ļauj atkal un atkal izbaudīt to šķietamo varenību, kura lika sarunu dalībniekiem apgalvot, ka mediji un to profesionāļi varētu būt viegli pakļaujami. Bet oligarhiem taču tik daudz kas neizdevās, tāpēc jau bija nemitīgi jālamājas un jāshēmo tolaik, tāpēc tik smieklīgi jātaisnojas un jāslapstās tagad!

Ja par šiem notikumiem to dalībniekiem un amatpersonām, kas atbildīgas par izmeklēšanu, par ietekmi, par lēmumiem tiek uzdoti jautājumi un gaidīti skaidrojumi, žurnālistiem nevajadzētu klusēt.

Ir ļoti grūti jūs, kolēģi, aizstāvēt, saprast, ja neko nesakāt!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti