Pamazām krājas atbildes uz jautājumiem, “kā?” tas izdevās. No tām var saprast, kāpēc Krievijas televīzijas žurnālisti pieļāva savas profesijas degradēšanu, kāpēc viņi piedalījās un kāpēc daļa no TV darbiniekiem izvēlas meklēt citu darbu, bet citi turpina strādāt, pieņemot esošos apstākļus.
Krievijas interneta medijs colta.ru pirms dažām dienām ir publicējis četru Krievijas nacionālo kanālu darbinieku stāstus par to, kā izmainījās viņu darbs, kad Kremļa administrācija pilnībā pārņēma Krievijas televīzijas kanālu satura veidošanu. Colta.ru sevi sauc par vienīgo Krievijas sabiedrisko mediju, kas pastāv, pateicoties lasītāju, atbalstītāju un partneru ieguldījumam.
Minētais colta.ru raksts ir ļoti apjomīgs, personisku detaļu piepildīts. To vērts lasīt kopumā, pārlasot, saliekot kopā atsevišķus fragmentus ar informāciju, kas par propagandas veidošanu jau bija zināma.
Viena no galvenajām liecībām apstiprina, ka 2014.gada februārī iestājās “aukstā kara” ēra, kas nozīmēja daudz stingrāku, saskaņotu un līdz sīkākajai detaļai plānotu satura veidošanu ne tikai par notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos, bet pat melošanu par gaidāmajiem laika apstākļiem. Liekas pat mazliet smieklīgi, ka Krievijas TV kanāliem, lai kāpinātu spriedzi, lai iebiedētu, nācās stāstīt, ka “ziema būs auksta un barga”, lai gan tā bija silta. Melīgo laika ziņu mērķis bija pārliecināt skatītājus, ka no Krievijas gāzes atkarīgās Rietumu valstis cietīs un saņems pēc nopelniem.
Būtisks ir Krievijas žurnālista stāsts par to, kādi atslēgvārdi, atbilstoši notikumiem un politiskajām prioritātēm, lietoti stāstot par Ukrainu. Satura analīze jau pagājušā gada septembrī liecināja par pārmaiņām propagandas kanālu valodā, tagad žurnālists atklāj, ka Minskas pamiera sarunu laikā bija jāatsakās no iepriekš tik pierastajiem Ukrainas cīnītāju apzīmējumiem “fašisti”, “benderovieši”, “hunta”. Norādes bijušas precīzas līdz detaļām, ieskaitot, kurus cilvēkus aicināt uz studiju, kurus drīkst intervēt par konkrētiem jautājumiem. Šie stāsti padara precīzāku to nepārtraukti ņirbošo jaunumu straumi, kurā regulāri Krievijas TV ekrānos redzējām Latvijas pārstāvi Tatjanu Ždanoku.
Krievijas TV žurnālistu teiktais apliecina novēroto, ka dažādu Krievijas kanālu žurnālistiem vairs nebija iespējas pastāvīgi pieņemt lēmumus, konkurēt savā starpā, piedāvāt atšķirīgu vai ekskluzīvu saturu, jo bija jāsadarbojas, jāapmainās ar pieejamo informāciju, lai padarītu kopīgo vēstījumu vienveidīgu, masīvu. Tam palīdzēja prasmīga montāža, konkrētus cilvēkus padarot gluži vai par monstriem. Patiesību par notiekošo stāstīt bijis ļoti grūti, pat neiespējami.
Šajā kontekstā Latvijas krievu valodas mediju prakse nekritiski pārpublicēt un atsaukties uz Krievijas oficiālajiem avotiem izskatās kā apzināta un brīvprātīga piedalīšanās propagandas ietekmes paplašināšanā.
Sevišķi interesants ir šajā propagandas aizkulišu sērijā ir raksts par visnekaunīgākajiem un šausminošākajiem meliem par “krustā sisto puisīti” Jūlijas Čumakovas sižetā. Krievijas žurnālisti, nesaņemot atbildes no sižeta autores, izsekojuši viņas karjeras ceļam un izpētījuši Ukrainai veltīto sižetu saturu. Nekas sevišķs jau nenotika – kolēģu cienīta profesionāle aizrautīgi strādājusi un vienā no sižetiem par patiesu pieņēmusi kādas sievietes stāstu, ko veidoja viena no kara apstākļos radītajām “pilsētas leģendām”. Čumakova neko nenožēlo, viņa pat publiski izteikusi pateicību Pirmajam kanālam.
Bet citi Krievijas TV kanālu žurnālisti gan nožēlo izdarīto. Minētā raksta avots, bijušais Viskrievijas valsts radio un televīzijas kompānijas (VGTRK) darbinieks runā par kaunu, kas bijis jāpiedzīvo, tiekoties ar cilvēkiem uz ielas – viņi uzdod jautājumus, bet šos jautājumus nav iespējams iekļaut sižetā.
Šis cilvēks (viņa vārds nav minēts) piedāvā savu, tikai personiskajos novērojumos balstīto versiju par žurnālistu attieksmi pret notiekošo: 50% esot tādi kā viņš, kuri ļoti labi saprot, “kādos mēslos mēs vārāmies un kas notiek valstī”, 25% - strādā ar ticību, ar pārliecību, ka rīkojas pareizi, 25% - tādi, kam viss vienalga.
Žurnālisti lieliski saprot, ko dara, tikai bezprincipiālas žurnālistikas vilnis ir spēcīgāks.
Bet Staņislavs Feofanovs, NTV, REN TV, TVC producents, domājot par profesionālo darbību, vienmēr iedomājoties par savu mammu, kura jau ir Kiseļova un Mamontova galīgi nozombēta, bet žurnālists nespēj viņai melot.
Lūk, stāsti par to, kā tapa Krievijas propagandas spēks. Ja Latvijā pārpublicē citu Krievijas un ne tikai Krievijas mediju tekstus, arī šie colta.ru unikālie materiāli ir tā vērti, lai rastu vietu lielāko krievu un latviešu valodas mediju saturā. Ieskatīšanās rus.delfi.lv un rus.tvnet.lv, ves.lv un vesti.lv rāda, ka colta.ru nepieder pie minēto portālu regulāri izmantotiem avotiem.
