Anda Rožukalne: Kāpēc es nevaru atbildēt uz Aleksandra Giļmana jautājumiem?

Aicinu piedalīties kolektīvajā intervijā! Saņēmu šādu vēstuli no politiķa Aleksandra Giļmana. Tāda esot izsūtīta vēl 15 cilvēkiem, “kuru profesija ir izteikt viedokļus un kuri pazistāmi ar nebanālo poziciju“.  Vēstulē ir daudzi apgalvojumi un desmit jautājumi. Uz tiem nav iespējams atbildēt tā, lai atbildes nevarētu izmantot, kā un kur vien vajadzīgs īsā un ilgākā laikā.

Tāpēc izlēmu nevis atbildēt, bet publiski dalīties savās pārdomās, ko, manuprāt, nozīmē šāds privāti adresēts uzaicinājums.

Saņemot jautājumus, varētu domāt, ka sūtītājs nav agrākais PCTVL politiķis. Tomēr saturs ļoti sakrīt ar Giļmana kunga jaunāko tematu - viņš meties aizstāvēt Maksimu Koptelovu, kurš mediju uzmanības lokā nesen nonācis, jo ir tiesāts par parakstu vākšanu, aicinot Latviju pievienot Krievijai. Lūk, Giļmana publikācija “Delfi” sadaļā ''Versijas'':. Raksts  ir enerģijas piepildīts, tas lieliski noderētu vai visu loģikas kļūdu piemēriem, sākot ar Koptelova „varoņdarba“ salīdzināšanu ar Lidijas Doroņinas ciešanām padomju lēģeros.

Šī raksta saturs un vairākkārt pieminētais „totalitārisms“ kopā ar Latvijas vārdu mani iedrošināja domāt, ka raksta un vēstules autors ir viens un tas pats cilvēks.

Kāpēc tomēr neatbildēju? Pirmkārt, tāpēc, ka man ir cita profesija, mans darbs nav izteikt viedokļus ikreiz, kad kāds pajautā. Otrkārt, tāpēc, ka Giļmana kungs nav ne  žurnālists, ne kādas diskusijas vadītājs, ne pētnieks, lai gan vesti.lv viņš publicē dažādu žanru darbus, ieskaitot intervijas, piemēram te par Koptelovu un te vēlreiz ar to pašu juristu un par Koptelovu.

E-pasta vēstulē vispār nav minēts iemesls, kāpēc iecerēta „kolektīvā intervija“ un kā atbildes tiks izmantotas.

Neatbildēju, jo jautājumu saturs parāda, ka atbildes nav īstais mērķis, drīzāk ir vēlme iesaistīt, piesaistīt, iegūt uzmanību, ievilkt sarunā, kurā tiek izteikti apgalvojumi, nevis jautājumi. Tā marginālas idejas un to paudēji cenšas iegūt plašāku atpazīstamību.

Neatbildēju, nevarēju atbildēt, jo Aleksandra Giļmana parakstītajā vēstulē īstu jautājumu nav.

Ko jūs atbildētu uz šo rinkopu kā jautājumu? Citāts no e-pasta vēstules:

„Man ir recepte totalitāriskas apziņas apkarošanai, lūdzu Jūsu komentāru.

Četrus gadu atpakaļ latviešiem kļuva par šoku, ka gandrīz visi cittautieši nobalsoja par krievu valodas valsts statusu. Šodien ir saprātne, ka praktisko seku tām balsojumam nevarēja būt, jo vienīgas valsts valodas atbalstītāju ir absolūtais vairākums. Tagad tās referendums tiek uztvērts, ka dabiska pluralisma izpausme, kurai nav nozīmes attiecībām citos jautājūmos.

Piedavāju spērt nākošo soli: pieņemt, ka zināmā, varbūt, lielākā krieviski runājošo daļa tiecās pie Latvijas apvienošanos ar Krieviju. Tā nav nodevība, bet normāla valsts iedzīvotāju vēlme redzēt  savas zemes optimālo no viņu skatpunkta attistību. Reālo iespēju izpildīt šo vēlmi tik un tā nav. Var meģināt mainīt cilvēku pārliecību, bet nevar viņus piespiest domāt pretēji savām interesēm.

Lielbritānija, Spanija, Kanada laimīgi dzīvo apzinoties, ka liela daļa to pilsoņu atbilstoši Skotijā, Katalanijā un Kvebekā savu zemju nākotni redz  pavisam citādi, nekā vairākums. Kāpēc Latvija nevar sekot tām gudram piemēram?”

Ko varētu atbildēt uz šādu jautājumu: “Drošības policija gadiem ilgi vājāja citādi domājošos, ierosinot pret viniem absurda lietas, kur acīmrezami nav nozieguma sastava (pret Lindermanu un kompāniju par Latgales autonomijas ierosinājumu, pret mani par atmiņām par Sibirijas izsūtījumu, pret Dmitriju Prokopenko, kas vācis humānu palīdzību Donbasam, - par it kā atrasto viņam remonta nodotā datorā pornogrāfiju), kratīšanās atņem datorus, liedzot cilvēkiem iespēju strādāt, izvirza absurda absūdzīdas (Krievijas nacboliem, kuri pārkapa pāri militaras daļas žogam – terorismā), ieteic Igaunijas un Lietuvas kolēģiem iekļaut rezīma oponentus „melnajos sarakstos”, kas liedz viniem iespēju pat tranzītā ceļot caur tām zemēm. Kāpēc tās neģelības neizsauc sabiedrībā riebīgumu pret drošībniekiem, kādu savulaik izsauca analoģiskas čekistu darbības?”.

Un vēl viens zīmīgs jautājums: “Vai var cerēt, ka latvieši pārvarēs totalitārisma vilinājumu? Kādus pamatus optimismam Jūs redziet?”

Šiem un citiem vēstulē ietvertajiem jautājumiem ir viena kopīga īpašība. Tie ir t.s. pielādētie, piepildītie jautājumi, kuros jau ietvertas vajadzīgās atbildes. Tos izsenis izmanto, lai apmulsinātu, lai radītu situāciju, kad atbildētājs nekad nevar atbildēt pēc būtības, vispirms nenoraidot lielāko daļu vai visu jautājumu. Tāpat kā atbildot uz hrestomātisko piepildīto jautājumu: “Vai jūs regulāri sitāt sievu, pirms viņu nogalinājāt?”, jo jautājums apgalvo, ka nogalinājāt.

Protams, man nav nekādu iebildumu, ja Aleksandrs Giļmans publiski diskutē par to, kas viņu satrauc, piedāvājot jebkādu notikumu, likumu, jēdzienu, vēstures un jebkā cita interpretāciju.

Varbūt izskatīšos aizdomīga, bet mēģināšu piedāvāt savas versijas, kas notiktu, ja es atbildētu uz Giļmana e-pastu. Ja atbildes nepatiktu, un tās pavisam noteikti nepatiktu, tajās teiktais tiktu publiski citēts, teikto savienojot ar daudz ko citu. Tas viss noderētu šādu politiķu atbalstošu mediju publikācijām. Piemēram, nesen atklātais sputniknews.lv jau ar šo vienpusīgo publikāciju piedalās Giļmana kunga “cīņā”. Visticamāk, kaut kas no atbildēm mani piemeklētu kā intensīvi uzbrukumi sociālajos medijos. Tādus no dīvainiem kontiem piedzīvoju vienmēr, kad esmu izteikusies par krievvalodīgajiem medijiem, to kvalitāti, darbības perspektīvām, iedarbību uz auditoriju.

Ja atbildes patiktu, kas maz iespējams, tās tiktu pasniegtas kā atbalsts iepriekš izteiktajai pozīcijai, to stiprinot, padarot to ietekmīgu un plašāku nekā iepriekš. Tā būtu iesaistīšanās spēlē, kuras autors, noteikumi un uzvarētājs nav zināms.

Bet ir vēl viens, patiesībā divi ļoti nopietni iemesli, kāpēc pievērst uzmanību šādi sagatavotai “kolektīvajai intervijai”. Tas ir veids kā konkrēti politiķi, izliekoties pa intervētājiem, diskreditē mediju saturu, žurnālistikas uzdevumus, publiskās diskusijas daudzveidību. Paši konstruē savu viedokli, paši intervē, paši interpretē un rada saturu. Tā tiek panākta neuzticība izteiktajiem viedokļiem un to izteicējiem, ievelkot komunikācijā, kurā darbojas noderīgie – vienmēr piemērota un vienmēr nepiemērota viedokļa izteicēji. Fakti, precizitāte šādā sarunā ir nebūtiska, tiek izmantoti apgalvojumi, kuru patiesumu neviens nepārbauda.

Otrs nopietnais iemesls ir būtisku demokrātijas terminu interpretācija, padarot tos bezjēdzīgus. Piemēram, šis jautājums, ar tajā ietverto vispārinošo viedokli: “Strasbūras cilvēktiesību tiesa vairākkārt nolema, ka politiskos debātos pieļaujami nepopulārie un pat vairākumu šokējošie viedokli, ja tie nesatur aicinājumus vardarbībai un demokratisko procedūru pārkapumiem. Jo īpaši tāds spriedums nospriests lietā par aicinājumiem Kurdistana neatkārībai no Turcijas, kaut arī tur iet nevis mistiskais hibrīdkarš, bet reālas partizāņu darbības.

Tomēr Latvijā tiesa piesprieda Maksimam Koptelovam pusgadu cietumsoda par petīciju par pilnīgi demokrātisko parakstu vākšanu par Latvijas pievienošanās Krievijai. Vai Jūs piekrītat, ka sprieduma stāšanās spēkā gadījumā viņš kļūs par politiski ieslodzīto? Ar ko viņa liktenis principialiāli atšķirās no latviešu patriotu likteniem, kurus padomju laikā ietupināja par aicinājumiem Latvijas neatkārībai?''

Šeit respektablas institūcijas skatījums, patriotu idejas, demokrātiskas un totalitāras valsts (PSRS) darbības vienādošana, neizmantojot precīzas detaļas, tiek attiecinātas uz piedāvāto aktuālo situāciju, mierīgi sajaucot tiesības izteikt viedokli ar darbību. Lielisks manipulatīvas argumentācijas piemērs.

Aleksandrs Giļmans, kurš sevi portālā vesti.lv sauc par publicistu un cilvēktiesību aizstāvi, ir līdzīgs provokatoram Greiemam Filipsam, kurš, izkliedzot apvainojumus, gatavoja “neatkarīgu” reportāžu par gājienu pie Brīvības pieminekļa16.martā.

Tāda ir mana, ceru, nepavisam ne banālā pozīcija.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti