Anda Rožukalne: Jūlijs ekrānos

Jūlijs atklāja... Jūlijs runāja... Jūlijs palielījās... Piedraudēja... un mazliet uzd...sa...
Nedēļa, pilna ar Jūliju Krūmiņu, dažādu mediju ekrānos daudz jauna neatklāja par miljonu biznesa un politikas attiecībām Latvijā. Šī nedēļa lika domāt, kā vēl izpaudīsies viedokļu un citātu žurnālistikas sekas Latvijas mediju vidē?

 

Sekojot informācijai, kuras saturu vadīja Jūlija Krūmiņa atklāsmes un noplūdes (divas intervijas slimnīcā un ziņas sekotājas, kurās uz gultā teikto reaģēja skarbāk pieminētie cilvēki), atcerējos septembra vidū ASV laikraksta "The Atlantic" rakstu. Tas analizēja, kā amerikāņu žurnālisti un mediji izmaina profesionālo praksi priekšplānā likt viedokļus, izteikumus, citātus, pašiem neitrāli paliekot pa vidu starp pretējām pusēm, kuras izsaka skaļus paziņojumus.

Šis raksts ilustrē žurnālistikas pieeju maiņu pirms ASV prezidenta vēlēšanām, uzsverot, ka daudz lielāka jēga par citēšanu jeb "viņš teica/viņa teica" žurnālistiku ir teiktā analīzei un faktu pārbaudei Trampa un Klintones debatēs.

Ja mediji kā izsalkuši tver katru vārdu, neiedziļinoties teiktajā, tad priekšrocības iegūst skaļākais kliedzējs, lai ko viņš sacītu.

Mani šajā un citos līdzīgos rakstos pārsteidz ne jau sen apzinātās viedokļu žurnālistikas lamatas, bet spēja atzīt, ka tā tālāk vairs strādāt nav iespējams. Mani ļoti ietekmēja pašrefleksija un reāli padarītais, izmainot gan informācijas pasniegšanas paņēmienus, gan mediju satura struktūru.

Nepiederu pie tiem, kuri domā, ka Latvijas televīzijas raidījumā “Viens pret vienu” nevajadzēja parādīties intervijai ar apsūdzēto miljonāru. Otrajai slimnīcā ierakstītajai sarunai bija jēga kaut vai tāpēc, ka Gundara Rēdera vadītajā intervijā  bija redzama atšķirība starp profesionālu žurnālistiku un Andra Kiviča darbošanos televīzijas raidījumu vadītāja lomā "RīgaTV24" kanālā.

Lai gan abu interviju saturs daļēji sakrita, Gundars Rēders uzdeva svarīgus jautājumus, liekot Krūmiņam skaidrot gan uzreiz teikto, gan cenšoties izzināt nozīmīgu informāciju. Sēdēšana līdzās sirmgalvja slimības gultai, protams, ierobežo žurnālista iespējas vadīt asu, dinamisku un trāpīgu interviju. Tas nebija vienkārši, jo Jūlijs Krūmiņš, nākot klajā ar dažādiem paziņojumiem neapšaubāmi piepildīja sev zināmus un ļoti svarīgus mērķus. Vai tie bija publiski brīdinājumi, vēlēšanās sevi attaisnot, sauciens pēc izpratnes, viss kopā? Jūlijs Krūmiņš veiksmīgi izmantoja medijus, savukārt mediji izmantoja viņa gatavību šļakstīt atklāsmes, kamēr citi vēl domā, slēpjas vai neatceras, kas īsti notiek Jūrmalā.

Kāpēc LTV intervija bija labāka? Andra Kiviča sarunā Jūlijs Krūmiņš sniedz liecību, bet Kivičs pie viņa nāca kā pie īsā apcietinājuma nokaitināta upura, kurš var dot sabiedrībai tik daudz vērtīga – pastāstīt, kā nopelnīt daudz naudas, sniegt padomus, kā iegūt Rīgas skaistākās sievietes, pa vidu drusku palamājot tos, kuri traucē biznesam, un paslavējot tos, kuri ir Krūmiņa naudas un morālā atbalsta vērti. Ar Kiviča palīdzību Krūmiņam tika dots kanāls teikt jebko, un vecā, slinkā “viedokļu žurnālistika”, daiļi uzposusies, apkampusies ar neprofesionalitāti un greznota ar lētticību, dejoja pa galdu pārliecībā, ka skatītājiem to arī vajag, ka tie sadalīsies Krūmiņa piekritējos un apbrīnotājos, neko daudz neuztraucoties par sarunas mērķiem un satura patiesumu.

Gundars Rēders centās jautāt un jautāja par Krūmiņa darbību, turējās  pie faktiem un paša Krūmiņa izteikumiem. Bet es vienalga intervijas laikā atcerējos par amerikāņu žurnālistikas izmaiņām un centieniem attālināties no “viņš teica/viņa teica” prakses.

Tā kā LTV intervija parādījās otrdienā, tā bija ierakstīta, domāju, kāpēc sarunas laikā titros neredzu iepriekšējās dienas un pašlaik notiekošās sarunas faktu pārbaudi?

Tieši tas ir viens no veidiem, kā skaļus paziņojumus padarīt vērtīgus, ja tie ir patiesi un uztvert vēsāku prātu, ja tie ir pārspīlēti, maldinoši, melīgi. Protams, pārbaudīt, vai gar Krūmiņa Siguldas īpašumiem klīst vilki un lāči, kā viņš sūdzējās, izvērtēt, kā viņam veicies ar skaistāko sieviešu iekarošanu, būtu lieks darbs.

Domāju par ko citu: kāpēc nav sniegts Jūlija Krūmiņa darbības konteksts, raksturota viņa uzņēmējdarbība agrāk un pašlaik. Viņš, vietējo slavenību preses savulaik rūpīgi apkalpots, nav plaši zināms kā biznesa un politikas skaidrotājs, drīzāk pats radījis pārliecinošu miglas mākoni ap savu izņēmējdarbību. Kur bija “Viens pret vienu” spožās komandas veidotās faktu kastes, kur infografikas, kur vienkāršs atgādinājums par mediju arhīvos jau publicēto? Tā visa gandrīz nebija, ja nu ieskanējās dažos jautājumos. “Viens pret vienu” interviju, kuru formāts šobrīd izplūdis un pārvērties par sarunu ar jebko un par jebko, vēsturē ir bijuši visai pārliecinoši mēģinājumi sniegt sarunas kontekstu, pretstatīt, atgādināt.

Krūmiņš bija ekrānos veselu nedēļu, un tajos iekļuva arī tie viņa atklāsmju varoņi, kuri turpināja tādā pašā "viņš teica/viņa teica" garā - noliedzot, izvairoties, apsūdzot murgos... Faktu un dziļākas izpratnes par Krūmiņa biznesu tajā visā gandrīz nebija, līdz ceturtdien iznāca žurnāls "Ir", kur Indrai Sprancei bija izdevies savākt faktus, ieraudzīt "Jaunās Jūrmalgeitas" kopsakarības.

Tā bija mediju nedēļa, kurā kārtējais skandāls ātri norimās “viņš teica/viņa teica” ierobežotībā. Amerikāņu žurnālistikā pārmaiņas – faktu pārbaudes komandas, ziņu analīzes apjoma palielināšana, komentāru lappušu pārcelšana un nereaģēšana uz katra ietekmīga cilvēka vārdu caureju – arī nesākās uzreiz.

Bija vajadzīga pašrefleksija, drosme, varbūt arī tas izmisīgais satraukums, kas raksturo šāgada prezidenta vēlēšanu gaitu.

Bet Latvijā šogad lielākais viena cilvēka rokās esošas informācijas noplūdes skandāls notiek un turpinās kā parasti.  Katra no iesaistītajām pusēm – informācija nopludinātājs, ar to konfrontētie un mediji – neko nav mainījuši.

8 komentāri
.).
kkaadi sunja murgi.
Kŗemilek
Vai pareizi sapratu, amerikāņu žurnālistika tagad ir paraugs? Kad ASV prezidenta izvēli izšķir šaubīgs e-pasta serveris un 20 gadus veci izteikumi par sievietēm, nevis ārpolitikas un ekonomiskā programma?
Galva uz pleciem
Žēl gan, ka mediju eksperte nepamanīja, ka Kivičs nemaz nav žurnālists.. Viņam citi uzdevumi, cits formāts un citas sarunas. Viņš neapstrīd un neapšauba. Tāpēc viņa sarunās viesis ir tāds, kāds viņš ir. Un tieši to ir ineresanti vērot. Protams, ja galva uz pleciem;)
zz
Kāpēc cienījamā Rožukalne neko nesaka par Krūmiņa izaicinošo izturēšanos ekrāna priekšā, es domāju pīpēšanu, rupju vārdu lietošanu u. c. Vai tad tiešām man TV ekrānā būtu jāskatās uz Krūmiņa pretīgo ģīmi ar cigāru zobos?
vienmēr
vienmēr ir iespēja neskatīties to, kas nepatīk
Jas
"..faktu pārbaudes komandas, ziņu analīzes apjoma palielināšana, komentāru lappušu pārcelšana un nereaģēšana..". Mediju resursi, dārgā... Vai kāds medijs, izņemot IR, šobrīd var atļauties ko tādu? Proti, nedēļu vai pat ilgāk nodarboties ar viena jautājuma risināšanu? Un, ja tas viss aizved purvā. Dirsā darbs un materiāls.
nu nu
man kā reizi likās, ka Rēders nevienu būtisku jautājumu neuzdeva, Kivičs ir Kivičs, tur cits formāts
Monikers
kas nu kuram šķiet būtisks, acīmredzot... tev un Rēderam Rēders ļoti izmanīgi lika Krūmiņam atzīties veselā rindā likuma pārkāpumu. -
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti