Pēc dažām dienām, jau 17.februārī, pienāks termiņš Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) izsludinātajam iepirkumam (Iepirkuma identifikācijas Nr: VDEAVK 2013/5-ESF), kura nopietna sadaļa paredzēta diemžēl kārtējam pasākumam mediju vides kropļošanai un auditorijas mānīšanai. Mērķi un galvenā tēma ir ļoti svarīga: veicināt esošo un potenciālo personu ar invaliditāti, viņu ģimenes locekļu un invaliditātes noteikšanas procesos iesaistīto speciālistu, kā arī visas sabiedrības informētību par pilnveidoto invaliditātes noteikšanas sistēmu.
Paredzēta nopietna kampaņa, tās maksimālā līgumcena 135 236,71 EUR. Iepirkums tiks finansēts no ES fonda projekta „Darbspēju vērtēšanas sistēmas pilnveidošana”, šo projektu 85% apjomā finansē no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem, 15% - no Latvijas valsts budžeta.
Paredzētais darba uzdevums „Informēšanas pasākumu nodrošināšana” nav izpildāms bez pirktās žurnālistikas izmantošanas. Tas paredz sākumā minēto raidījumu veidošanu pēc skaidri definētiem principiem: „draudzīgā un aicinošā veidā jāatspoguļo veiksmes stāsti par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, mērķu un sapņu īstenošanu, kā arī darba devēju ieinteresētību un pretimnākšanu, nodrošinot skaidru sasaisti ar pilnveidoto invaliditātes noteikšanas sistēmu”.
Turklāt „Preses publikācijas jāpublicē sērijā, lai būtu skaidri saskatāma to sasaiste ar pilnveidoto invaliditātes noteikšanas sistēmu. Preses publikācijām jāizvēlas preses izdevums, kura kopējā auditorija ir vismaz 70 000 lasītāju, 6 (sešas) publikācijas jānodrošina latviešu valodā, 4 (četras) – krievu”.
Tātad šis jau būs kārtējais gadījums, kad iepirkuma uzvarētājs ar naudu dosies uz mediju uzņēmumiem piedāvāt iepirkt vietu un saturu, uz producentu grupām – piedāvāt to ražot. Būsim nu godīgi, raidījumu vadītāji gatavos šos pirktos raidījumus, žurnālisti uzdos iepirkumā prasītos jautājumus, atstrādājot vajadzīgo „noskaņu”.
Aizmirstiet par brīvi radītu saturu, redakcionālo neatkarību, sabiedrības tiesībām zināt ne tikai „veiksmes stāstus”, kas ir ļoti vajadzīgi, bet ar problēmu saistītās pretrunas. Mēs saņemsim maksātāja (no ES un valsts budžeta) naudas ietekmētu saturu, lai gan kvalitatīvi mediji varētu profesionāli un daudzpusīgi atspoguļot šos svarīgos jautājumus. Sponsorēts saturs būtu kompromiss. Bet tādā gadījumā naudas devējs nedrīkst ietekmēt saturu un konkursa uzvarētājs nedrīkst prasīt „draudzīgo un aicinošo veidu”.
Ko darīt visa minētā vietā? Izeja ir viegla, lai gan satura pārdošanas piedāvājums ir daļa no daudzu mediju biznesa modeļa. Pārtraukt šādu praksi! Nemaksāt par žurnālistiku, jo tas nedod labumu nevienam. Žurnālistika degradējas. Sabiedrisko attiecību profesionāļu darbs pārvēršas parasta pirkšanas un pārdošanas darījuma nokārtošanā, viņu bizness cieš.
Lai gan reizēm mediju organizācijas gatavas „pirktās žurnālistikas” projektiem, jo tām ļoti vajag naudu, samazinās satura kvalitāte, auditorijas uzticība, pirktais saturs pamazām aizdzen projām skatītājus, klausītājus un lasītājus. Tiem, kuri domā, ka man nerūp mediju biznesa intereses, gribu iebilst – man tās rūp, jo tiem nedaudzajiem, kas kvalitātes un profesionālas pašcieņas vārdā atsakās no žurnālistu darba pārdošanas, nākas strādāt negodīguma pilnā tirgū, kurā visiem nav vienādi apstākļi. Konvenciālie mediji nav vienīgais auditorijas saniegšanas kanāls, tāpēc nav pamatoti iebildumi, ka bez pirktas žurnālistikas nevar sasniegt sabiedrību.
Sabiedrība neiegūs izpratni par konkrētā projekta svarīgo jautājumu, jo pirktā žurnālistika lielākajā daļā gadījumu ir vismaz nekvalitatīva, tieši tāpēc, ka vienkāršoti pirkta. Šī un līdzīgu projektu mērķi netiek sasniegti. Tā ir veltīga naudas tērēšana. Vērsties pie maksātājiem un aicināt lieki nešķiest naudu – tāda bija viena no idejām, kad, sabiedrisko attiecību profesionāļu rosināta, 2013.gada rudenī Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) savā konferencē runāja par nopietnu mediju vides veselības problēmu – pārsvarā neidentificētu pirkto saturu. Visi zināja, par ko ir stāsts. Varbūt šī konkursa nolikumu var mainīt? Varbūt var neizsludināt līdzīgus iepirkumus?
Pirkta žurnālistika ir tas pats, kas pirkta mīlestība,
LŽA konferences dienā kāds bija precīzi ierakstījis tviterī. Konferences sagatavošanas periodā minētais, bet neieviestais sauklis „Nepērc žurnālistu!” būtu jāsauc biežāk un skaļāk!
