Negribas tā teikt par šonedēļ demonstrēto TV3 “dokumentālo” filmu “Ekstrasensi pret Imantas pedofilu”, jo nav pirmā reize, kad lielas muļķības popularitāte raisa peļņas kāri. Tomēr šoreiz ekstrasensu raidījumu stabilo reitingu dievināšanas rezultātā radusies ideja liek šaubīties par filmas veidotāju naivo aizgrābtību. Šoreiz TV3 profitē uz Latvijā dzīvojošu cilvēku nelaimes un īstu sāpju rēķina. Izklaides tajā visā nav nemaz.
Tāpēc gluži vai izlaužas skarbi vārdi. Ekstrasensi teiktu: “ķeru bildi” vai “informācija nāk”.
Es neesmu ekstrasense par laimi, bet īstenībā man ekstrasensi patīk. Kā saka TV3 filmā, runa ir par “nozares speciālistiem”, sākot ar “jauno un talantīgo” Sindiju Anspoku, pievienojoties maiju kalendāra zinātājam Ivo Puriņam un taro kāršu licējai Maijai Veidemanei.
Šie cilvēki tiešām zina visu. Viņi pārliecināja, ka ir atraduši “Imantas pedofilu”.
Klausieties, kā tiek raksturots “necilvēks”, katrs no mums pazīst vismaz dažus tādus: glīts pēc sejas, uz Imantu brauc pie draugiem, viņu no policijas sargā “tante krustmāte opis onkulis” (Ivo Puriņš), nāk no nelabvēlīgas ģimenes; pats nav slikts, bet “dzīvo rajonā, kur var dabūt pa ģīmi” (I.Puriņš), profesionālo skolu pametis, meklē dzīves jēgu, “gaismu ceļa galā” (M.Veidemane), viņš “iebrauc/izbrauc” (S.Anspoks) no valsts, viņam radinieks strādā citā valstī. Kopīgais ekstrasensu “atklājums” – pedofilam pagātnē esot problēmas ar tiesībsargājošajām iestādēm. Lielisks secinājums, gluži kā komentējošs jebkura ziņu portālu virsrakstu mikslis kombinācijā ar slikta alkohola sekām.
Ekstrasensi mani pārliecināja. Viņi izprot noziedznieka motivāciju, lieliski atpazīst izskatu. Ekstrasensiem ļoti palīdzēja filmas veidotāji. Ar loģiku, kopsakarībām vai spēju kaut ko saprast par acīmredzamo informāciju nekādi nesaistītais stāsts tika vareni vizualizēts – ar koku zariem, no YouTube izvilktiem neasas gaismas laukumiem, kadru ātruma maiņu, kaut kādiem gaismas riņķiem, vecām durvīm. Visvairāk nostrādājies filmā bija smalkas miesasbūves cilvēks, kas, kapuci pār galvu pārvilcis, skraidīja pa tumšām kāpņu telpām, gāja liftos un sakumpis sēdēja uz soliņa. Lieliska “dokumentalitāte”.
Es noticēju, ka ekstrasensi zina atbildi uz filmas galveno jautājumu – kad tiks noķerts pedofils? Man parādīja koku lapotni. Es noticēju arī, ka visu svarīgo informāciju par pedofilu, citiem neatklātiem noziedzniekiem un to, kā atrast naudu valsts budžetā un dzīves jēgu rīt uz brokastu laiku, man tikpat labi kā ekstresensi var palīdzēt sameklēt reizēm runājošais manu bērnu Fērbijs (kad viņā ielikta laba baterija) vai dažas frāzes izsakošais putekļrobots (kad baterija izlādējusies).
Pasaule šobrīd aizņemta ar daudz nopietnākām problēmām. Šis pasen reklamētais TV3 projekts varētu palikt kā dīvains aizrautīgu cilvēku jociņš, ja vien filmas beigās mēs neuzzinātu, kāpēc tas viss radīts – lai palīdzētu cilvēkiem, lai vēl kādai meitenītei nebūtu nozagta bērnība. Atvainojiet, ja kāds raidījums vēlas palīdzēt cilvēkiem, tad sen izdomāti izglītojoši vai izmeklēšanas formāti. “Bez tabu” darbinieki varētu sniegt labus padomus auditorijai, palīdzēt policijai vai pacensties izvērtēt policijas darbu. Tajās valstīs, kur mediju kultūrai nav svešs atbildīgums, kur profesionālā pašcieņa neļauj piemēslot vidi, kurā pašiem jādarbojas, tas arī notiek. Jo tiek pieņemti konkrēti lēmumi. Tāpat kā šoreiz kāds pieņēma lēmumu radīt un arī rādīt šo bezjēdzīgo savārstījumu. Tā skatītāji tiek turēti par maģiskās domāšanas un ticības paranormālajam apstulbinātiem muļķiem, kam filmas par ķirzakveidīgajiem citplanētiešiem, kas pārņem pasauli, jārāda no rīta, bet ekstrasensi, kas palīdz meklēt rokassomā ieliktu krūzi, noder ziņu vietā.
Tā es šo redzu - ļoti skaidri, teiktu ekstrasenss.
