Anda Rožukalne: Dzīve pēc... atmaskojuma. Vai ir žurnālistika pēc viltus ziņām?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

 “Re:Baltica” pētījums par Latvijas viltus ziņu ražotājiem ir vietā un laikā. Bet, manuprāt, drosmīgākais un asākais, raksturojot nekvalitatīvas informācijas popularitāti, pagājušajā nedēļā izrādījās Romas pāvests Francisks. Izmantojot latīņu valodas vārdus, viņš runāja par koprofilijas slimību, kura veicina skandālu un dīvainību ziņu izplatību. “Un tā kā cilvēkiem ir tencence sirgt ar koprofāgiju, tas var nodarīt lielu kaitējumu”, piebilda pāvests.

Muļķīgu ziņu klikšķinātājiem patīk vienkārša un tieša valoda. Tātad Romas pāvests Francisks salīdzināja sliktas kvalitātes mediju saturu ar slimīgu interesi par fekālijām, bet šādas informācijas lietošanu ar ekskrementu ēšanu.

Klozetpods galvas vietā un virsrakstā “Mēslu bizness” bija arī “RE:Baltica” pētījuma par viltus ziņām publikācijai žurnālā “Ir”.

 Ko tālāk? Cik lieli ir mēsli Latvijā? Vai kaut kas mainīsies, kad pateikts, ka daļa sociālo mediju lietotāju bez domāšanas izplata melus, nodrošinot apšaubāmas kvalitātes un izcelsmes tiešasaistes vietnēm vienkāršas pelņas iespējas?

Skatoties komentārus pie “RE:Baltica” pētījuma video, kurš piepildīja sociālo mediju rosību ceturtdien un piektdien, radās daži novērojumi.

Labā ziņa – “Re:Baltica” izdevies sasniegt to sociālo mediju lietotāju daļu, kas ir viltus ziņu aizrautīgi pārsūtītāji. Vēl viena ziņa – viņi ir dusmīgi. Kā tas izpaužas? Noliegumā, aizdomās, apsūdzībās. Video ir slikts un Inga Spriņģe neko nav atklājusi, jo ir tikpat savtīga kā viltus ziņu ražotāji. Ja nav pieminēti visi, kas gadiem ilgi sagādājuši vilšanos portālu lasītājiem ar pārspīlētioem virsrakstiem un tulkotām ziņām, tad “RE:Baltica” pētījums nekam neder, domā video komentētāji facebook.com. Pat aizrunājās līdz interneta troļļu cienīgiem secinājumiem, ka šādi žurnālistu pētījumi ierobežo vārda brīvību – bingo par loģikas pērli!

Būtībā viltus ziņu saturs atspoguļo vairāk nekā desmit gadu laikā attīstīto interneta komentāru kultūru – tu vari anonīmi interpretēt visu, kā vien vēlies: sagrozīt, apsaukāt, apmelot, un - kāds noticēs, piekritīs, atbalstīs, izlietos savām vajadzībām interneta kloākas labumus.

Muļķību straume jau vairākus gadus lēnām laužas virpusē no vietnēm, kurās Krievijas un Amerikas baumu portālu tulkotie padomi “dzīves mākslā” un joki atšķaidīti ar pašsacerētiem murgiem par  vietējās politikas notikumiem. 

Meli nav tikai par valdību vai deputātiem, tā pati dieviete.lv publicē klajas muļķības par veselību un tās uzlabošanu.

Bet kas ir analītiskajā daļā? “RE:Baltica” direktore Sanita Jemberga, kas Latvijas Radio raidījumā “Aktuālais jautājums” skaidroja pētījumā atklāto, sacīja, ka neko nepārmet vietņu turētājiem, tiem it kā veiklajiem uzņēmējiem, kas ar melīgu informāciju ķēra sociālo mediju lietotāju sarūgtinājumu, dusmas, interesi un citas emocijas. Portālu veidotāji taču mēģināja nopelnīt, veidoja “trafiku”, audzēja auditoriju.

Saprotu, ka Sanita Jemberga negribēja publiski uzbrukt tiem, kuru biznesa modelis nu bija atklāts Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra publikācijās. Bet šiem uzņēmējiem ir gan ko pārmest. Viņi maldina, melo, manipulē, izmanto cilvēku nogurumu, neuzmanību, lētticību, automātiskumu informācijas lietojumā, nepamatotu uzticēšanos, vēlamā uzdošanu par patiesu. Vai mēs pieņemtu šādu atrunu – ka tik izdodas nopelnīt – no jeburas citas jomas uzņmēja? No kafejnīcas, kur pa ēdienu rāpo mušas, no celtnieka, kura dēļ nav droša vēl kāda ēka, no sabiedriskā transporta vadītāja, baņķiera, ātro kredītu izsniegšanas kantora? Mēs to nepieņemam no sportistiem, kas lieto dopingu!

Kāpēc citās jomās šādu uzņēmējdarbību sauc par krāpniecību vai vismaz par negodīgu komercpraksi, kas aizskar patērētāju tiesības?

Viltus ziņu izplatītāji ir tiešsaistes parazīti, kas iedzīvojas un citu rēķina, arī izmantojot muļķību. Daļa atbildības jāuzņemas neuzmanīgiem un nedomājošiem lietotājiem, bet ir arī citas iesaistītās puses.

Tāpēc šoreiz gribas atgādināt no publiskos diskusiju vides sen pazudušo kritēriju mediju darbības vērtējumam – sociālā atbildība. Peļņa nav vienīgais attaisnojums medija pastāvēšanai. Nav vērts gaidīt, kad google.com un facebook.com sakārtos savu saimniecību un spēs šķirot viltus informāciju. Tas prasīs laiku un garas diskusijas.

Kamēr to gaidām, Latvijā beidzot ir jāizveido grozījumi likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, definējot tiešsaaistes medijus, to pienākumus, kritērijus, atbildību, darbības caurskatāmību, ētikas principus.

Piedāvājot tiešsaistes informācijas sniedzējiem, lieliem un maziem, skaidrus darbības noteikumus. Te ir labs paraugs, kā to darīt.

Visi pārējie tiešsaistē lai dzīvo, bet lai neizliekas par nopietniem medijiem, kas piedāvā ziņas un žurnālistiku.

Protams, zinu, ka gaidāma jauna mediju likuma tapšanu. Pārāk sen gaidīta, jo linkā atrodamo kritēriju sistēmu, kas palīdz ikvienam (gan radītājam, īpašniekam, lietotājam) atšķirt interneta mediju no citiem informācijas sniedzējiem, prezentēju  Saeimas deputātiem 2012.gadā. Arī viņi var kaut ko darīt viltus ziņu straumes piebremzēšanā.

Ko var darīt citi, kamēr plānojam mediju pratības programmas Latvijā? Reklāmdevējiem būtu savs vārds sakāms, apliecinot, ka viņi saprot, ko nozīmē godīgs bizness un korporatīvā sociālā atbildība. Lūk, BMW un citi Vācijas reklāmdevēji nolēmuši atsaukt savas reklāmas, ko bija plānots ievietot galēji labējos uzskatus pārstāvošajā portālā ''Breibart'', ko mēdz saukt arī par Trampa „Pravdu“. Vācijas uzņmējiem domā sekot „Kellogg’s“ Amerikas Savienotajās Valstīs.

Bet Latvijā tā vēl nav. „Re:Baltica“ pētījumā minētajās vietnēs joprojām atrodamas Latvijas reklāmas tirgū dominējošo uzņēmu reklāmas – automobiļi, ātrie kredīti, bezrecepšu medikamenti. Viltus ziņu bizness ir atmaskots, bet turpina pelnīt.

Reklāmdevēji, kas vēlas būt moderni un atbildīgi, var ietekmēt šo jomu, pateikt, vai viņi piekrīt, ka pircējus māna, vai vēlas, ka viņu preču un pakalpojumu reklāmas ir izvietotas viltus ziņu vietnēs?

Vai žurnālistika no tā zaudē vai iegūst? Citās valstīs cilvēki, kas vēlas orientēties informācijas mudžeklī, sāk arvien biežāk meklēt kvalitatīvus, uzticamus medijus. Piekrīt maksāt par labu žurnālistiku. Žurnālistikas pētījumu centrs „Nieman Journalism Lab“ sācis publikāciju sēriju ar saukli „Laba žurnālistika maksā naudu“.

Pētnieciskā žurnālistika kļuvusi par informācijas „jauno melno“, ja drīkst izmantot modes biznesā pierasto apzīmējumu kvalitātei, aktualitātei, vērtībai. Svarīgi ir to saglabāt, attīstīt, jo laba žurnālistika ir vienīgā, kas spēj cīnīties pret kopupciju, negodīgu politiku, nejēdzībām. Viltus ziņas, lai cik pelnošas, to nekad nevarēs!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti