Anda Rožukalne: Brīvība izvēlēties informācijas avotus ir viedokļu daudzveidības pamats

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kara pirmais mēnesis. Speciālizlaidumi, papildu ziņu izlaidumi, pārplānoti raidījumi, īpašas informatīvi analītiskas programmas. Ziņas, mūzika un vakara pasaciņa ukraiņu valodā. Simt  divdesmit deviņas papildu satura stundas Latvijas Radio.  Paralēli Latvijas Televīzijā bijuši 56 ziņu izlaidumi, trīs īpaši informatīvi analītiskie raidījumi, nakts ziņas brīvdienās, reportāža “Brīvības tilts”, divi diskusijas “Kas notiek Latvijā?” speciālizlaidumi. LTV7 saturā bijuši 68 ziņu izlaidumi, 22 analītiskie raidījumi “TČK”, īpaši izcelts saturs un darbs garās maiņās portālā LSM. Milzu auditorija sekoja koncerta pie Kongresu nama tiešraidei, gājienam pie Brīvības pieminekļa, labdarības koncertam Mežaparkā un koncerta pārraidei no Varšavas. Tā ir vien daļa no sabiedrisko mediju darba pirmajā kara mēnesī.

Skatos uz šiem skaitļiem dienā, kad saņemu neskaitāmus jautājumus, ko sabiedrisko mediju neatkarībai nozīmē aizsardzības ministra vēstule Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) un Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), kurā, izsakot neapmierinātību par žurnālista Leonīda Ragozina uzaicināšanu sniegt interviju raidījumā “TČK”, secināts, ka nav pamata sabiedrisko mediju finansējuma pieaugumam līdz 2027. gadam.

Līdzās jau citām atbildēm, ko sniedzis SEPLP un Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna, redzu, ka ministra vēstulē skarti ļoti svarīgi sabiedrisko mediju pastāvēšanas jautājumi. Domāju, kā šajā diskusijā iekļaut analīzi par tādiem nozīmīgiem sabiedrisko mediju darba vērtēšanas kritērijiem kā profesionālie principi un satura kvalitāte. No minētā, manuprāt, svarīgi atgādināt demokrātiskas valsts sabiedrisko mediju darbam visbūtiskākos – informācijas avotu daudzveidība un plurālisms.

Tas iespējams, ja sabiedriskie mediji var strādāt redakcionāli neatkarīgi, kā to arī paredz LTV Rīcības un ētikas kodekss, kurā teikts, ka “LTV redakcionālos lēmumus neietekmē un nevar ietekmēt ne valsts amatpersonu, ne trešo personu intereses”.

Ko nozīmē plurālisms?

Plurālismu var definēt dažādi, taču parasti to saista ar izvairīšanos no monopola vai pārmērīgas komercializācijas ietekmes mediju darbā. Šoreiz vēlos aktualizēt jautājumu par saturu jeb iekšējo (Peruško, 2010; Klimkiewicz, 2010) plurālismu.

Kā mēs varam zināt, vai sabiedriskie mediji atbildīgi izturas pret auditorijas tiesībām iegūt dažādu informāciju, iepazīt daudzveidīgus uzskatus un to kritisku izvērtējumu, lai veidotu savu skatījumu?

Viens no galvenajiem kritērijiem ir informācijas avotu daudzveidība, dažādu sociālo grupu interešu atspoguļojums un to pārstāvniecība saturā.

Satura plurālisma izpratnei ir svarīgi ieraudzīt ideju dažādību, ko daudzos žanros un formātos piedāvā neatkarīgi redaktori un producenti. Redakcionālā neatkarība, kas reizēm tiek pārmesta, ir liela privilēģija, bet bez tās nav iespējams brīvi strādāt un sniegt patiesu informāciju. Bez tās nav pamata prasīt atbildīgumu. 

Dažādi skatījumi un vēstījumi, kas izskan dažādos informācijas avotos par karu, piedaloties dalībniekiem ar atšķirīgu iepriekšējo pieredzi un kontekstu, tika apspriesti arī “TČK” raidījumā 29. martā. Tāpēc iebildīšu un nepiekritīšu, ka ministram netīkama informācijas avota parādīšanās ēterā uzreiz apdraud valsts drošību. To daudz vairāk apdraud pārliecība, ka valsts būs drošībā, ja žurnālisti baidīsies tikt apsaukti un apklusināti, kad vien kādam šķitīs neskaidri, netīkami, nepopulāri vai nepieņemami žurnālistu izvēlētie informācijas avoti un to “nepareizie”, kaitinošie viedokļi.

Daudzveidīga informācija, ko piedāvā dažādi avoti, sabiedrības iespēja uzticēties un sekot sabiedrisko mediju informācijai valsts drošībai būs daudz noderīgāki.

Doma, ka sabiedrībai ir skaļi un pārliecinoši jāpiedāvā viena skatījuma buķete, jāierobežo atšķirīgas perspektīvas un jāpanāk sava viedokļa dominēšana raksturo t.s. komunikācijas publicitātes modeli (McQuail, Deuze, 2020). Bet to parasti izmanto reklāmas un cita veida ietekmētas, vienpusīgas komunikācijas, arī politiskās komunikācijas veidošanai, tāpēc to nevajadzētu jaukt ar sabiedriskā medija darbības principiem, kam izvirzīti pavisam citi – kopējā sabiedriskā labuma – mērķi.

Informācijas avotu atlase ir nopietns darbs

Par informācijas avotiem. Profesionāli žurnālisti vienmēr zina, kāpēc izmanto konkrētus informācijas avotus, kāpēc vieni ilgi jāpierunā un citi jāmeklē, lai izdotos daudzveidīga diskusija, objektīva ziņa. Informācijas avota novērtēšana, tā atbilstības izsvēršana ir viens no galvenajiem profesionālu žurnālistu darba pienākumiem. To nav iespējams pilnvērtīgi īstenot, ja netiek trenēta prasme ieklausīties atšķirīgajā, noskaidrot nesaprotamo, pieņemt dažādību. Ne visiem saviem t.s. cilvēciskajiem avotiem (jo ir vēl citi, piemēram, dažādi dokumenti, novērojuma rezultāts utt.) žurnālisti piekrīt vai tos apbrīno, ne visi ir patīkami saziņā un viegli pieejami, bet šie avoti tiek uzrunāti un uzklausīti, jo profesionāli veidots stāsts bez to līdzdalības nebūtu pilnvērtīgs.

Žurnālisti aicina izteikties arī tādus cilvēkus, kuru mērķi, kad radusies iespēja publiski izteikties, nav skaidri vai arī ir pretēji medija un pat sabiedrības interesēm. Tas uzreiz nenozīmē, ka žurnālisti vairs neaizstāv demokrātiskas valsts vērtības. Tādos gadījumos jārisina tipiska žurnālistikas ētikas dilemma – radīt vienpusīgu un profesionāli apšaubāmu vēstījumu vai iekļaut saturā tādu viedokli, kas ir provocējošs, kas izraisīs iebildumus, noskaņos pret mediju, kas to pārraida, tikpat asi kā pret viedokļa izteicēju. 

Bet tieši tā darbojas profesionāli mediji arī kara apstākļos, jo sabiedrības interesēs ir ieraudzīt iespējami pilnu ainu, nevis radīt mākslīgu klusumu kādā no iesaistītajām pusēm.

Vienmēr būs pārmetumi, nesen diskusijā stāstīja ilggadējais BBC Ārzemju ziņu vadītājs Endrjū Rojs, kā piemēru minot, ka britu sabiedriskais medijs intervēja arī Sīrijas prezidentu Bašāru al Asadu, kas atbildīgs par cilvēktiesību pārkāpumiem, ķīmisko ieroču izmantošanu, tūkstošiem civiliedzīvotāju nogalināšanu.


Ja noskatās visu “TČK” raidījumu, kara atbalsts raidījumā, kas raisījis iebildumus, neizskan. Jā, tajā tiek minēti un precīzi apzīmēti daži Krievijas puses vēstījumi. Tiek apspriesta šausmīgā kara norise, okupantu uzvedība, zvērības un nežēlība, žurnālistu nogalināšana, kara realitāte, kas tiek slēpta vai attaisnota Krievijas kara propagandas vēstījumos. Ja par tiem vai ko citu mazākumtautību auditorijai Latvijas sabiedrisko mediju žurnālisti nedrīkstēs stāstīt, tad jau iznāk, ka mazākumtautību auditorija saņems tikpat vienpusīgu saturu, kāds pieejams tagad slēgtajos, Krievijas valdības kontrolētajos TV kanālos, kuru pieslēgšanu kā labāku alternatīvu apsver ministrs.

Nevajag manipulēt ar runām par neatkarīga finansējuma liegšanu

Vairāku gadu garumā notikušās izmaiņas Latvijas mediju politikā ir palīdzējušas palielināt sabiedrisko mediju neatkarību, bet viens jautājums – no politiskajiem lēmumiem neatkarīgs finansējums – nav atrisināts. Tāpēc ministra ātrais secinājums, ka “nepareiza” avota izmantojums neatbilst demokrātiskas valsts pamatvērtībām, ka sabiedriskie mediji uzreiz jāsoda ar izteikumiem, kas rada turpmāku nedrošību par iespējām darīt savu darbu sabiedrības labā, izskatās pēc sitiena sirds apvidū. Tas ir vienkārši netaisnīgi. To var skatīt arī kā vēl vienu piemēru politiskajai ietekmei uz sabiedriskajiem medijiem, ko mēra Eiropas Mediju plurālisma monitors, kurā mediju politiskā neatkarība Latvijā vairākus gadus novērtēta vidēja riska līmenī.

Ministra izteikumi ir raksturīgi populistiskai komunikācijai, kurā bieži izmantota emocionāla profesionālu mediju darba interpretēšana kā pretēja sabiedrības interesēm un žurnālistu padarīšana par “vienkāršās tautas” ienaidniekiem.  Publiski pārmetumi un sodīšana par darbu, nevis argumentēta un konstruktīva saruna, ja ministra rīcībā ir sabiedrisko mediju profesionāļiem svarīga informācija, palielina t.s. naidīgo mediju efektu (skat. piemēram Weeks et al., 2019) jeb tādu mediju uztveri, kas attīstās, ja, pastāvot kādiem noturīgiem iepriekšējiem uzskatiem, medijos tiek atspoguļoti pretēji viedokļi. Tādā gadījumā mediji, kuri piedāvā saturu, kam nepiekrīt kāda grupa, tiek uzskatīti par neobjektīviem.

Pārāk ilgi prasības pret sabiedriskajiem medijiem bijušas augstākas par to iespējām tās izpildīt. 

Pārāk vienkārši nepatika pret kādu satura elementu vai pieļautu kļūdu pārvēršas varas attiecību noskaidrošanā un visa darba noniecināšanā.

Šaubos, vai viens intervijas avots, raidījuma viesis, kura izteikumos turklāt nav saskatāmas propagandas izplatīšanas pazīmes, ir pelnījis tikt tik ļoti izcelts, uz visa tā milzīgā darba apjoma, simtu, iespējams, pat tūkstošu citu intervēto fona.


Atsauces:
Klimkiewicz, B. (2010). Structural Media Pluralism. International Journal of Communication 4, 906–913.
McQuail, D., Deuze, M. (2020). McQuail's Media and Mass Communication Theory. 7th Edition. London : Sage.
Peruško, Z. (2010). The link That Matters: Media Concentration and Diversity of Content in B. Klimkiewicz, B. (ed.) Media Freedom and Pluralism, pp. 261-273. Central European University Press.
Weeks, B.E., Kim D.H., Hahn, L.B., Diehl, T.H. & Kwak, N. (2019). Hostile Media Perceptions in the Age of Social Media: Following Politicians, Emotions, and Perceptions of Media Bias. Journal of Broadcasting & Electronic Media, 63:3, 374-392, DOI: 10.1080/08838151.2019.1653069

Papildu avoti:
Eiropas Mediju plurālisma monitora dati: https://cmpf.eui.eu/mpm2020-results/
Eiropas Komisijas politika mediju plurālisma jomā: https://digital-strategy.ec.europa.eu/en/policies/media-freedom
 
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti