Pirmkārt, vēlos izteikt pateicību daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri man atrakstīja, paužot atbalstu vai interesējoties par situāciju Baltkrievijā. Mani ļoti saviļņoja lielais ļaužu skaits, kuri 12. augustā atnāca uz mītiņu pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā. Jūsu uzmanība ir ļoti svarīga, un es to "pārsūtu" uz savu dzimteni tautiešiem. Daudzi šejienes paziņas man vaicā – kas notiek? Divos vārdos atbildēt nesanāks. Sanāks četros: vara pieteikusi karu tautai.
Vēlēšanu rezultātu masveida falsifikācija nevienam nebija pārsteigums. Tas noticis arī agrāk, patiesībā jau apmēram gadus divdesmit. Taču šoreiz pārspēti jebkādi nekaunības rekordi. Daudzi no tiem, kuri piedalījās rezultātu falsificēšanā, jau paspējuši izstāstīt par to, kā tas notiek. Pat viņi nespēja slēpt patiesību – par spīti draudiem un kaunam.
Vēl viena atšķirība šoreiz – varas reakcija uz sabiedrības protestiem un sašutumu. Tajā pašā laikā, kamēr transportam slēgtajā Tērbatas ielā siltos vasaras vakarus piepildīja vīns un sirsnīgas sarunas starp ģimenēm ar bērniem, Minskā un citās Baltkrievijas pilsētās tika spīdzināti cilvēki, kuri pirms tam bija izgājuši ielās miermīlīgi protestēt. Es cenšos būt ļoti uzmanīgs, izvēloties vārdus, taču viss liecina par to, ka bojā gājušo skaits ir lielāks par publiski paziņotajiem cipariem. Par to mēs, iespējams, jau drīzumā uzzināsim. Apmēram 50 cilvēki ir pasludināti par pazudušiem bez vēsts, un pagaidām nevienam nav izdevies viņus atrast.
Jā, es zinu, ka arī divi Latvijas pilsoņi tika aizturēti un piekauti. Viņu liecības jūs varat izlasīt nu jau arī latviešu valodā. Bet es gribētu piesaukt vēl trīs liecības par notikumiem Minskā no šī gada 9. līdz 13. augustam. Visi zemāk lasāmie citāti ir ņemti no cienījamiem medijiem, kuri pacentās atrast un pierunāt cilvēkus dalīties ar pārdzīvoto, par spīti bailēm un piedzīvotajam pazemojumam, ko gribas aizmirst pēc iespējas ātrāk.
Timurs (16 gadi). Grasījās ar draugu braukt uz vasarnīcu makšķerēt un pazuda. Pie drauga viņš neesot parādījies, ģimene sāka meklēt dēlu. 13. augustā viņa mātei piezvanīja no skolas un paziņoja, ka Timurs esot slimnīcā.
"Mēs paguvām vakar ar Timuru aprunāties – vārds "milicija" izsauca viņam panikas lēkmi, viņam ar gumijas nūju mēģināja iespiest acis," atklāj pusaudža māte.
Stāsta Artjoms, Timura brālis: "Viņu piekāva aizturēšanas laikā, pēc tam transportā un vēl vairākas reizes pa ceļam apstājās un atkal sita. Slimnīcā viņš nonāca 13. augustā. Viņam situši ar elektrošokeri pa papēžiem un teikuši: "Tu tūlīt dziedāsi OMONa himnu!" Viņš atteicies, un tad viņam atliekuši galvu, iebāzuši tajā koka nūju un iedzinuši dziļi rīklē. Timurs saka, ka viņam vēl paveicies – vīrietim, kurš arī tur atradies, koku iegrūduši taisnajā zarnā, bet četrpadsmitgadīgam puisim sists pa kājstarpi."
Aleksejs (14 gadi). 11. augusta vakarā nepārnāca mājās pēc nodarbībām pie privātskolotāja. Trijos naktī mātei piezvanījuši no milicijas un pateikuši, ka Aleksejs atrodas iecirknī, kaut gan iepriekš viņai ar vīru apgalvots, ka dēla tur nav.
"Ar viņu izrīkojās kā ar pieaugušu vīrieti," māte stāsta. "Turēja iecirknī sešas stundas. Viņš gulēja plikām pēdām uz grīdas, urīnā un netīrumos. Ar seju pret zemi. Kopā ar viņu tur bija 16 un 17 gadus veci puikas. Rokas viņiem bija jātur aiz pakauša. Tiem, kuri rokas nolaida, miliči leca uz pirkstiem. Visu to pavadīja lamāšanās, kliegšana." Aleksejs pastāstījis mātei, ka pagrabā viņam situši ar steku pa nierēm. Lai nepaliktu pēdas, sists caur žurnālu. "Pusaudžiem pie deniņiem lika klāt ieroci un pārlādēja to, tika izdarīts psiholoģisks spiediens. Es pat nevaru visu izstāstīt, jo tās ir tādas šausmas. Tādām lietām vienkārši vispār nevajadzētu pastāvēt dabā, saprotat?" stāsta Alekseja māte.
Alīna (20 gadi). 9. augusta naktī ar draugiem brauca no Minskas centra. Protesta akcijās nepiedalījās, bet tika aizturēta.
"Mūs aizveda uz izolatoru. Pie ieejas stāvēja vīrietis, viņš atkārtoja: "Kuces, kustieties ātrāk!!"
Es jautāju: "Kāpēc jūs ar mums tā runājat?" Viņš saķēra mani aiz kakla un iegrūda sienā, sakot: "Kuces, pētiet grīdu! Zināsiet, kur iet, kur staigāt!" Mūs, 13 meitenes, ievietoja kamerā, kas paredzēta četriem. Caur logu redzējām, kā ņirgājas par puišiem. Viņi tupēja gandrīz puspliki uz ceļiem, dibeniem gaisā, rokām aiz muguras. Ja kāds pakustējās, tad tika sists ar nūju. Vienai no mūsu meitenēm sākās mēnešreizes. "Iedodiet, lūdzu, tualetes papīru!" viņa palūdza. "Ar savu krekliņu apslaukies!" viņai atbildēja. Rezultātā viņa vienkārši vilka nost apakšveļu, mazgāja to un staigāja, kamēr tā atkal notraipījās. Tagad es gribu tikai aizbraukt prom no šīs valsts, paņemt līdzi visus radus un tuviniekus, lai nebūtu šeit jāpaliek."
Jā. Manā dzimtajā Baltkrievijā spīdzina bērnus, sievietes, vīriešus un sirmgalvjus. Notikušā mērogi nav pilnībā zināmi, taču jau tagad runā par tūkstošiem aizturēto un simtiem cilvēku, kuri tikuši pazemoti un sakropļoti. Slimnīcās joprojām ir ļaudis ar ievainojumiem, ko radījušas gumijas lodes un trokšņu granātas, ar vairākkārtējiem lūzumiem, ko radījusi dauzīšana ar stekiem. Neņemot vērā protestu masu mērogu un darbinieku streikus, nekas vēl nav beidzies. Žurnālisti šodien ziņo par jauniem aizturētajiem.
Es piekrītu Mārim Zanderam, ka baltkrievu sabiedrībai nepieciešams atbalsts. Un jautājums jau tagad ir ārkārtēji steidzams. Es atceros, kā 2006. gadā, pēc kārtējās Baltkrievijas prezidenta ievēlēšanas un tai sekojošajiem protestiem un represijām, ārlietu ministrs Artis Pabriks vērsās ar vēstuli pie Latvijas universitāšu rektoriem, lūdzot izskatīt iespēju uzņemt studijās tos Baltkrievijas studentus, kuriem politisko uzskatu dēļ liegta iespēja studēt savā valstī. Zināt, ar ko tas beidzās? Ar atbildi, ka studenti no Baltkrievijas neprotot latviešu valodu un tāpēc nevarot mācīties Latvijā. LU fonds piekrita piešķirt tikai vienu stipendiju, bet RTU paziņoja, ka studenti no Baltkrievijas var pieteikties "saskaņā ar vispārējiem nosacījumiem". Tomēr gribu atgādināt arī par reālas palīdzības piemēru, kad 2006. gada jūnijā, pirms iestāšanās Šengenas zonā, Latvija atcēla iebraukšanas vīzas maksu Baltkrievijas pilsoņiem.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šobrīd ir nācis klajā ar paziņojumu, ka Latvija ir gatava uzņemt bēgļus no Baltkrievijas, savukārt iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens izteicis piedāvājumu baltkrievu uzņēmumiem pārcelties uz Latviju. Tomēr pagaidām tie ir tikai vārdi. Tādi paši vārdi, kādi izskanēja 2006. gadā. Bez reāliem, likumdošanā ietvertiem atbalsta mehānismiem (sevišķi ņemot vērā Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestos robežu šķērsošanas ierobežojumus) tiem vispār nav nekādas vērtības. Tajā pašā laikā Polija jau sākusi uzņemt pirmos bēgļus no Baltkrievijas ar humanitārajām vīzām. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, pēdējo desmit gadu laikā neviens patvēruma lūgums no Baltkrievijas Latvijā nav ticis apmierināts. Tikai viens bēglis no Baltkrievijas tomēr saņēmis šo statusu, pirms tam pārsūdzot atteikumu tiesā.
18. augustā Saeima pieņēma paziņojumu par Baltkrievijā notikušajām vēlēšanām, aicinot tās noturēt atkārtoti, saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem. Taču pietiks runāt, jāķeras pie darbiem. Es neesmu Latvijas pilsonis, un man nav tiesību kaut ko pieprasīt no valsts varas. Toties jūs gan esat, un jums ir šīs tiesības. Tautai, kas jau daudzus gadsimtus ir miermīlīgs Latvijas kaimiņš, notikusi nelaime. Baltkrieviem nepieciešama palīdzība un atbalsts. Jūs pat nevarat iedomāties, cik smagi man ir lasīt jaunumus un ziņas no turienes draugiem. Naktī saņēmu vēstuli no kāda pazīstama baltkrievu rakstnieka: "Galvenais – ticiet un neļaujiet ticībai izsīkt, citādi mūs te vienkārši izšaus." Lūdzu, neļaujiet ticībai izsīkt! Izsakieties, izdariet spiedienu uz latviešu politiķiem, ziedojiet palīdzības vākšanas kampaņām!
Un pēdējais – 13. augusta vakarā es izlasīju "Medūzas" rakstu, kurā tika aprakstīta Alekseja, iepriekš minētā 14 gadus jaunā puiša, aizturēšana, spīdzināšana un pazemošana. Mani šausmināja viss, ko izlasīju. Spilgtu iespaidu atstāja viņa mātes teiktais: "Man ir svarīgi, lai pēc visa notikušā manam dēlam nerastos atriebības alkas. Es gribu, lai viņš saprot, kas ir ļaunums, ka tādu pieredzi viņš guva, bet tagad nepieciešams no tās iziet ar cieņu un būvēt savu turpmāko nākotni ar iztaisnotu muguru." Tajā pašā naktī es šim puisim uzrakstīju vēstuli. Adresāts to saņēma, un tā viņu uzmundrināja. Pēc dažām dienām izrādījās, ka līdzīgu aizturēšanas stāstu ir dučiem, un dažus es jau iepriekš minēju. Es ilgi šaubījos, vai mūsu saraksti vajadzētu publicēt, jo vēstules tomēr ir tāds intīms žanrs, taču apstākļi ir neparasti un esmu drošs, ka adresāts sapratīs, tādēļ tomēr nolēmu to publicēt:
"Sveiks, Aleksej!
Mani sauc Aleksejs Muraško, un es nodarbojos ar grāmatu dizainu. Es jau daudzus gadus dzīvoju Rīgā, taču esmu dzimis un audzis Baltkrievijā, kur šobrīd dzīvo Tu. Es pieņemu, ka Tavs īstais vārds ir cits, un saprotu iemeslus, kāpēc nav norādīts īstais. Tādi laiki, tādi apstākļi. Es izlasīju medijos par Tavu aizturēšanu un uzrakstīju šo vēstuli, palūdzot puišiem no "Medūzas" to nodot, un viņi sazinājās ar Tavu mammu.
Pirmkārt, gribu pateikt, ka apbrīnoju Tavu izturību. Man pat bail iztēloties, kā es justos Tavā vietā. Ikviens, kas nokļuvis vardarbības zobratos, var ātri salūzt, taču nevis sava vājuma dēļ, bet gan tāpēc, ka spēku samērs nav vienlīdzīgs. Tomēr Tu izturēji.
Un jā, par bailēm nav jākaunas. Bailes un piesardzība allaž bijuši izdzīvošanai nepieciešami mehānismi ekstremālās situācijās. Taču, nekontrolējot bailes, tās var pārvērsties par indi, kas cilvēku izēd no iekšpuses. Bailes baro naidu, kas ir vēl indīgāks. Taču domāju, ka Tu neļausi bailēm sevi saindēt, ja reiz biji spējīgs iziet cauri tām šausmām un nesalūzt. Ir svarīgi atcerēties, ka ir ļaudis, kuri kā Harija Potera grāmatu varoņi barojas no citu bailēm un stiprinās no tām. Nevajadzētu dāvāt viņiem šādu iespēju. Vienīgi Tev ir jāpieder kontrolei pār savām bailēm.
Ļaunums ir īsts, bet cilvēkos mīt arī gaišais. Un mēs zinām, ka tas uzvarēs tumsu. Arī Baltkrievijā. Tu jautāsi – bet kādēļ vispār jānotiek visām šīm netaisnībām? Tādēļ, ka starp mums dzīvo ļoti dažādi cilvēki. 1997. gadā, pabeidzot vidusskolu, nolēmu iestāties Juridiskajā fakultātē. Jau tad es nodarbojos ar dizaina lietām, taču vecāki uzstāja, ka man jāiegūst augstākā izglītība. Manu studiju specializācija bija krimināltiesības, šo studiju absolventi parasti kļūst par izmeklētājiem, prokuroriem, tiesnešiem un citu tiesiskumu sargājošo iestāžu darbiniekiem.
Pret mācīšanos izturējos bezrūpīgi, taču specialitāte man patika un uz brīdi pat iezagās doma turpināt strādāt šajā jomā. Līdz brīdim, kad izgāju praksi un ieraudzīju, kā patiesībā darbojas sistēma. Es apmeklēju gan tiesas, gan cietumu un mēnesi strādāju kopā ar izmeklētāju. Un tad sapratu, ka tā ir ļoti tumša vide, kurai es nespēju palīdzēt. Ļaudis tajā ļoti ātri pazaudē sevi, kaut kāda daļa kļūst ļauni, kaut kāda daļa nodzeras. Tas bija laiks, kad tiesības sargājošo iestāžu darbiniekus jau sāka izmantot atšķirīgi domājošo Baltkrievijas iedzīvotāju apspiešanai, vārda un izpausmes brīvības ierobežošanai. Un pēdējos universitātes kursos mums jau sāka uzmanīgi skaidrot, kā "pareizi" balsot vēlēšanās. Pēc izlaiduma es ne brīdi neesmu strādājis šajā nozarē.
Taču ne visi tā rīkojas. Kāds paliek sistēmā, jo ir vājš. Kāds tajā paliek tāpēc, ka viņa raksturs pieļauj iespēju pretoties. Kāds tur rod iespējas realizēt savas sadistiskās tieksmes vienkārši tāpēc, ka tā ir iekārtota tiesības sargājošā struktūra jau gandrīz gadsimtu. Tu droši vien zini vēsturi un saproti, ko tieši es domāju. Tomēr, par spīti visam, pat tur mēdz atrasties godīgi cilvēki, kuriem ir ļoti sāpīgi vērot notiekošo. Diemžēl viņu nav daudz. Taču pēdējās dienās mēs arvien vairāk par viņiem uzzinām.
Ceļš uz brīvību allaž ir ilgs un smags. Jebkurš tumšais laiks agri vai vēlu beidzas, un patiesība nāk gaismā. Daudzus no nežēlīgajiem cilvēkiem, ar kuriem Tev nācās saskarties, dzīve jau ir sodījusi ar vientulību, depresiju, alkoholismu. Kādam nākotnē būs jāuzņemas atbildība par saviem noziegumiem tiesas priekšā. Vai, kas vēl briesmīgāk, vēstures tiesas priekšā. Un viņu bērni, uzzinājuši par savu vecāku rīcību, kaunēsies un norobežosies no viņiem. Mēs zinām daudzus šādus gadījumus no vēstures.
Tev ir absolūti brīnišķīgi vecāki, kas ir darījuši visu iespējamo un neiespējamo, lai Tevi atrastu un atbrīvotu. Tici man – tas ir daudz!
Tev ar viņiem ir neticami paveicies. Piedzīvot aizturēšanu, vardarbību un pazemošanu es nevaru novēlēt vispār nevienam. Bet ar Tevi tas jau notika. Tagad, tik agrā vecumā. Dažreiz tā gadās, ka bērniem nākas pieaugt ātrāk un pret savu gribu. Apstākļi viņiem liek negaidīti palūkoties uz pasauli no pavisam cita skatpunkta. Taču es ticu, ka ar tik foršu vecāku palīdzību Tev izdosies pārvarēt notikušo un palīdzēt tikt tam pāri viņiem, jo arī vecākiem ir ļoti grūti. Pasveicini viņus no manis!
Atmiņas par pārdzīvoto var atgriezties, bet galvenais ir nekrist izmisumā. Vesela dzīve ir Tavā priekšā, tā būs pilna ar iespējām, prieka brīžiem, veiksmēm un, kas ir pats svarīgākais, – ar tuviem cilvēkiem. Maz kas var konkurēt ar to. Savukārt es atcerēšos, ka Baltkrievijā dzīvo kāds 14 gadus jauns puisis, kas nesalūza un kļuva par manu varoni 2020. gada 13. augustā.
Turies, sargi sevi un tuviniekus un saņem manus vissirsnīgākos novēlējumus no Rīgas,
Aleksejs"
Vēstule pārpublicēta no portāla satori.lv un to no krievu valodas tulkojusi Santa Hirša un Aksels Hiršs.
