Ideja par kvotās balstītu sistēmu, kā sadalīt pa Vidusjūru ieradušos patvēruma meklētājus starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lielā mērā ir kā kuģi, kurus šie cilvēki izmanto, lai dotos no Ziemeļāfrikas uz Dienvideiropu. Šādi priekšlikumi nekad nenogrimst uz visiem laikiem: par spīti tam, ka vienu dienu tos torpedē dažas ES dalībvalstis, tie atkal uzpeld virspusē nākamajā rītā ar nedaudz citādiem karogiem.
Ir skaidrs, kāpēc tā: neviens politiķis, kurš nopietni uztver Rietumu humānās vērtības, nevar vienaldzīgi sēdēt pie televizora, skatoties, kā noslīkst cilvēku simti. Bet viņam arī ir jāizdomā, kā “aizstāvēt” savu zemi no šiem cilvēkiem, pilnībā nezaudējot savu labo slavu. Tas arī ir iemesls Latvijas, Igaunijas un Čehijas retorikai, atbalstot “brīvprātīgās” kvotas, it kā visi citi varētu uzņemt bēgļus, pirms ir iespēja viņus uz turieni nosūtīt.
Ir acīmredzams, ka tiks izveidota kaut kāda veida sadales sistēma, un tīra loģika mums teic, ka tās pamatā būs kvotas, netiešas vai precīzi noteiktas.
Pēdējais variants ir vēlamāks: vienmēr ir labāk skaidri zināt, kurš ko un kam ir parādā, pretējā gadījumā vēl viena grieķu stila jucekļa risks kļūst bīstami augsts.
Turklāt šāds skaidri definēts mehānisms piedāvā dažas iespējas to izmantot patiešām inovatīvi un radoši. Jau ir bijušas dažas interesantas idejas, kā, piemēram, izveidot Eiropas mēroga bēgļu kvotu biržu, daudzējādā ziņā līdzīgu ogļskābās gāzes izmešu tirgum.
Lai gan pirmajā brīdī tas var šķist kaut kas līdzīgs vergu tirgum, būtiskā atšķirība būtu tā, ka šādā biržā iegādāta “prece” savam īpašniekam nedotu tiesības kaut ko darīt, bet gan tiesības nedarīt neko. Nedaudz precīzāka regulējuma izstrāde pat varētu atvērt šo tirgu arī valstīm, kuras nav ES dalībnieces.
Sakot bez aplinkiem – ja eiropieši ir gatavi maksāt par to, lai nosūtītu bīstamos atkritumus pārstrādei uz ārzemēm (vai arī lai izgāztu tos kādā nomaļā vietā), viņus varētu viegli pierunāt samaksāt nedaudz vairāk, lai pagrieztu migrantu plūsmu projām no viņu krastiem.
Turklāt šāda pieeja radītu pievienoto vērtību, novirzot eiro uz nabadzīgākām zemēm un padarot globālo bagātības sadalījumu vienlīdzīgāku.
Un šajā kontekstā priekšlikums, kuru nesen izvirzīja Latvijas eirodeputāti Artis Pabriks un Krišjānis Kariņš, būtu jāuztver nopietni. Abi eirodeputāti ierosināja samazināt jebkādu iespējamo kvotu Latvijai vēsturisku iemeslu dēļ, norādot uz Latvijā dzīvojošajiem pēcpadomju nepilsoņiem – kuri atrodas valstī, bet nav integrēti.
Tomēr kvota ir skaitlis, kas tā vai citādi ir precīzi jāaprēķina, – vēlams, izmantojot vienkāršu vienādojumu. Eirokrātu iepriekš apsvērtā sistēma ņemtu vērā uzņēmējvalsts ekonomiskās attīstības līmeni: jo zemāks tajā ir IKP uz vienu iedzīvotāju, jo vairāk cilvēku tiek atmīnusots no kvotas. Matemātikā to sauc par redukcijas faktoru. Faktiski Kariņš un Pabriks ierosina iekļaut otro redukcija faktoru kvotas vienādojumā, lai gan viņiem vēl ir jāierosina pilnīgā aprēķina formula.
Tomēr nepilsoņu iekļaušanai vajadzētu būt diezgan vienkāršai: jāuzskata tos visus par imigrantiem pretstatā “minoritātes” izcelsmes pilsoņiem, kuri neiekļaujas parametros (neatkarīgi no tā, kas ir teikts Satversmes preambulā).
Tomēr Pabrika kungs ir gājis vēl tālāk, piebilstot, ka daži naturalizēti pilsoņi “joprojām ir migranti pirmajā vai otrajā paaudzē”. Tā ir atslēga, kuras svarīgumu pats Pabriks, iespējams, pat nenojauš.
Sākot no šī brīža, tālāk jau ir tīra vienkāršā matemātika: ja viens nepilsonis vai naturalizēts pilsonis ir vienāds ar vienu migrantu, tad otrās paaudzes pilsonis ir uzskatāms par pusmigrantu, trešās paaudzes - par ceturtdaļmigrantu u.t.t. Pat šķietami neatrisināmi uzdevumi attiecībā uz to, kā tieši rodas “latviešu” bērni, krustojoties pilsoņiem un nepilsoņiem, varētu tikt atrisināti, izmantojot šo praktisko pieeju.
Tās pārlieku jūtīgās dvēseles, kuras šādā metodē varētu saost kaut ko no Nirnbergas likumiem, būtu jānomierina atsauce uz Izraēlas Atgriešanās likumu. Iespējams, būtu arī vērts grozīt Latvijas naturalizācijas likumu, kurš pašlaik joprojām noteic, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi neatkarīgi no tā, kā viņi ieguvuši pilsonību.
Tas ir viegli izdarāms, kā to atkal apliecina preambulas pievienošana Satversmei.
Tiklīdz šis nelielais šķērslis būs likvidēts, nepilsoņiem un viņu pēctečiem būs iespējams kļūt par vienu no vērtīgākajām Latvijā ražotajām eksportprecēm. Tas savukārt palīdzēs izplatīt lielāku labklājību un, galu galā, saskaņu visā valstī.
