Atceros, ka toreizējās koordinātēs mana skraidīšana izskatījās tā: Ļeņina ielas un Revolūcijas ielas stūris, pēc tam F. Engelsa iela, Sarkanarmijas iela un K. Marksa iela. No pirmskara radiniekiem sen biju uzzinājis, ka Ļeņina iela īstenībā ir Brīvības iela, Marksa iela ir Ģertrūdes iela, bet Revolūcijas iela – Matīsa iela, tāpat kā tirgus, kas tajā atrodas. Pārējos nosaukumus toreiz vēl nācās mēģināt atcerēties. Tagad tā ir ar ielu padomju laika nosaukumiem – un laimīgā kārtā visu atcerēties vairs neizdodas, nākas meklēt gūglē.
Toreiz manā, kā tagad teiktu, burbulī jautājums “atbalstīt vai neatbalstīt” neradās. Bez ģimenes burbulis sastāvēja no tāda paša kā es nepiebeigtiem pushipijiem un čomiem no Rīgas rokkluba. Kā arī draugiem studentiem un vecākajiem kolēģiem – tehniskiem cilvēkiem no akadēmiskā zinātniski pētnieciskā institūta. (Pavisam nesen es, kurš it kā jau ir pieradis ne par ko nebrīnīties, uzzināju, cik daudziem maniem darbabiedriem, kursabiedriem un pudeles biedriem bija aģentu kartītes mājā uz Ļeņina un Engelsa ielas stūra.)
Jā, ne visi atbalstīja bez ierunām. Taču, jā, atbalstīja visi. Padomija bija neapšaubāmi piegriezusies. Ar to kaut kas bija jādara.
Pati jautājuma nostādne – ka tu vari kaut ko izdarīt ar sistēmu, ne tikai sistēma ar tevi - vēl pāris gadus pirms tam bija neiedomājama. Gorbačova laika sākumā tika atļauts doties iekšējā emigrācijā vai aizbraukt īstā emigrācijā. Pirmajā gadījumā vairs neaiztika, otrajā – jau izlaida ārā. Viss.
Līdz Baltijas ceļam runāt ar sistēmu kā līdzīgam ar līdzīgu jau bija kļuvis par nepieciešamību. Pēc Baltijas ceļa kļuva skaidrs – ar sistēmu nevajag runāt vispār.
Ar to nav par ko runāt.
