Aldis Girgensons
Dzimis: 1968. gada 4. septembrī
- Bijušais hokejists. Spēlējis kopā ar Artūru Irbi, Hariju Vītoliņu, Normundu Sējēju, Aināru Hehtu u.c.
- Spēlējis Rīgas “RASMS”
- Tagad strādā celtniecības nozarē un paralēli nodarbojas ar jauniešu hokeja attīstību – tostarp komplektē jauniešu komandas “Select” turnīriem
- 2019.-2022.gadā strādājis par galveno treneri Āzijas hokeja līgas komandā “East Hokkaido Cranes”
- Tēvs visaugstāk NHL draftētajam latviešu hokejistam Zemgum Girgensonam (2012. gads #14)
Ne bez veiksmes, bet divtūkstošo gadu sākumā Aldis nodibināja kontaktus ar starptautiska jaunieša hokeja turnīra organizētājiem. Tas palīdzējis tos sarīkot arī mūsu krastos un vēlāk jau pašam kļūt par prestižā "Select" jauniešu turnīra vēstnieku Latvijā, kurš uz vietas gan veidoja komandas dalībai šajā projektā, gan kopumā pārraudzīja tā organizatorisko pusi.
Plānoti vai nē, bet dalība šajā turnīrā bija milzu atspēriens Zemgum, lai viņu pamanītu arī otrpus okeānam.
Vairāk nekā desmit gadu laikā daudziem Latvijas perspektīvākajiem hokejistiem dalība šajos turnīros bijusi ļoti vērtīgā.
Pandēmija, gluži kā daudzas citas lietas, arī šo projektu nedaudz apturēja. Tomēr Aldis nezaudē cerību, ka izdosies atjaunot agrāk iesākto – tik ļoti vērtīgo darbu.
"["Select turnīri"] – bija atstrādāta sistēma. Izveidojām četru gadu ciklu, kur pēdējais turnīrs piecpadsmit gadus veciem hokejistiem ir ASV. Pēdējos piecos gados – pirms pandēmijas – bija turnīri ASV ar [NHL] skautu, universitāšu pārstāvju dalību. Absolūti visaugstākajā līmenī. Augstāka līmeņa pasaulē nav. Vismaz nebija. Ja šobrīd turnīrs atgriezīsies pilnā apritē, tad mēs spēsim to atgriezt [ar Latvijas dalību]. Šajos turnīros ir spēlējuši [Konors] Makdeivids, [Filips] Forsbergs, [Rasmuss] Ristolainens – arī Zemgus u.c. Principā savācās pasaules tops," pauž Aldis.
Izejot cauri visiem attīstības līmeņiem Latvijas hokeja saimniecībā, Aldis atminas, ka 15 gadu vecumā, kad Zemgus devās uz ASV, lai tur pilnveidotos un turpinātu savas gaitas hokejā, tas šķita kā loģisks solis, ko vēl vairāk paspilgtināja paša Zemgus uzņēmība doties pāri okeānam.
"Latvijas hokejā neredz vienotu sistēmu. Neizskatās, ka tuvākajā laikā tā varētu parādīties. Katrs strādā kā viņš grib. Manuprāt, pat vienas hokeja skolas iekšienē nav vienota principa, pēc kā viņi strādā. Kamēr federācijai nebūs iespēju, un viņas nav, finansēt klubus – tikmēr federācija nevarēs uzstādīt savus noteikumus," tā Aldis par Latvijas hokeja kopbildi.
"Piecpadsmit gadu robeža ir tā, kad jāsāk skatīties. Oļegs Sorokins pareizi teica, ja šis jaunietis savos 15 vai 16 gados savus vienaudžus ir pāraudzis un viņam šeit vairs nenotiek attīstība, tad viņam jāmeklē vieta, kur var spēlēt jau spriedzes apstākļos. Citādi viņam izaugsmes nebūs. Jāskatās individuāli. Turklāt jāskatās ne tikai hokeja prasmes. Tu vari būt labs spēlētājs, bet tu neesi gatavs lekt nākamajā līmenī, kas sevī ietver dzīvošanu viesģimenē. Tur tu būsi atrauts no savas ģimenes. Te vairāk spēlē lomu psiholoģiskā noturība, ne tik daudz spēlētprasme. Šis aspekts atsauksies tālāk jau laukumā. Ja tev ir grūtības sadzīviski, tad tev būs grūtības arī hokejā," Aldis ieskicē būtiskākos atslēgas posmus, kas jāņem vērā, vēl pirms jaunie censoņi un viņu vecāki apsver domu par pārcelšanos prom no Latvijas.
Tieši mentālā puse, kas Zemgu tik ļoti izcēla uz pārējo vienaudžu fona, arī ļāva viņam spert tik drošus un secīgus soļus. Pateicoties savam sniegumam junioru līmenī, 2012. gadā Zemgu izraudzījās NHL draftā ar augsto 14. numuru. Nevienu citu latviešu hokejistu tik augstu NHL komandas nebija izraudzījušās jauno hokejistu izvēles ceremonijā. Par to Aldis un Girgensonu ģimene ir pelnījusi visaugstāko atzinību. Iespējams, tā ir vien Girgensoniem raksturīgā maniere – ļaut citiem to asti pacelt, bet, jautājot Aldim, kad viņam radās pārliecība, ka Zemgus varētu spēlēt NHL – viņš, ilgi nedomājot, atbildēja – drafta dienā. Pasmejoties, ka tik ilgi nācās gūt pārliecību par dēla spējām izsisties līdz hokeja Mekai, laiks paskrēja vēja ātrumā, un pienākusi jau desmitā sezona, kopš Zemgus mugurā velk Bufalo "Sabres" kreklu. Pavadīt vienā klubā tik ilgi – turklāt, kad komandas kopējais sniegums nav ļāvis pacīnīties par lorda Stenlija dāvāto kausu, – ir apbrīnas vērts.
Kas ļāvis Zemgum kļūt par Bufalo komandas neatņemamu sastāvdaļu? "Ir stabilitāte un prognozējamība, ko no viņa var sagaidīt. [Tostarp] cilvēciskums un attieksme pret saviem kolēģiem, un runa nav tikai par spēlētājiem, bet kopumā kluba sistēmā. Ja viņu tik ilgi ir paturējuši, tad noteikti tam ir kāds komandas iekšienē balstīts iemesls," ar tēvišķu pārliecību pauž Aldis.
Cits stāsts ir Latvijas valstsvienība. Zemgus ir pieredzējis vien četrus hokeja pavasara trakumus un vienu ellīgi jaudīgu olimpisko pieredzi. Protams, nemaz pat nedomāju apgalvot, ka Zemgus vairās no izlases. Biežākais iemesls, kas liedzis viņam uzvilkt valstsvienības kreklu ir traumu radītie šķēršļi. "Tiklīdz ir iespēja – viņš brauc! Ja nav traumas vai kādi citi ģimenes apstākļi – viņš ir gatavs braukt. Cerams, viņš pavasarī būs [uz pasaules čempionātu Rīgā]. Visam tam apkārt ir daudz un dažādi faktori, kas var ietekmēt [viņa atbraukšanu]. Visiem ir skaidrs, ja viņš brauc, tad viņš brauc spēlēt uz visiem 100%," uzsver Aldis.
Lai arī kā vēlētos redzēt Zemgu pavasarī Rīgas čempionātā, bet labāk tomēr novēlēsim, lai beidzot izdodas pārkāpt neveiksmes slieksnim, kas biežāk, nekā vajadzētu, ir vajājis Bufalo komandu un nav ļāvis jau 11 gadus sasniegt NHL Stenlija kausa izcīņu.
Tikmēr Aldis turpina attīstīt jauniešu hokeja projektus. Ar cerību, ka viens no tiem pārskatāmā nākotnē būs arī atgriešanās "Select" turnīru apritē. Tomēr tuvākais plāns ir gada nogalē apciemot Zemgu, kur jau Aldi un viņa sievu gaida divi mazbērni.
Pilns podkāsta ieraksts
