Partijas solīja atbalstīt
Administratīvi teritoriālajai jeb vienkārši sakot – pašvaldību reformai – ir vairāki slāņi, un tas šo procesu padara daudz sarežģītāku, nekā pirmajā mirklī šķiet. Pašreizējā diskusijā akcents tiek likts uz pašvaldību skaita samazināšanu, par pamatu ņemot vērā konkrētā vietā dzīvojošo cilvēku daudzumu. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Jaunās valdības deklarācijā ierakstīto darbu saraksts ir daudz pamatīgāks.
Tāpēc arī gribētos, lai diskusijas jau tagad būtu ne tikai par pašvaldību lielumu un daudzumu, bet par daudz nopietnākām lietām,
piemēram, kādi pakalpojumi pašvaldībām ir jāsniedz un kā nodrošināt, lai tie visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu vienlīdz kvalitatīvi neatkarīgi no vietas, kur šie cilvēki dzīvo. Un, protams, – kas par to visu maksās un cik daudz.
Bet – par visu pēc kārtas. Tātad, vēl pirms 13. Saeimas vēlēšanām, vasaras beigās Latvijas Radio partiju līderiem uzdeva jautājumu – vai būtu nepieciešama jauna pašvaldību reforma?
To, ka pašvaldību skaits būtu jāsamazina vismaz trīs reizes, pirms vēlēšanām atklāti, ierakstot to savā īsajā priekšvēlēšanu programmā, paziņoja tikai viens tagad pie varas esošais politiskais spēks – "Attīstībai/Par!". Pārējie bija rezervētāki. To, ka pašvaldību skaits būtu jāsamazina, intervijā Latvijas Radio atzina "KPV.LV" un Nacionālā apvienība. Diplomātiski savos izteikumos bija Jaunā konservatīvā partija un "Jaunā Vienotība", norādot, ka ne jau pašvaldību lielums ir galvenais.
Jāatgādina, ka jau iepriekšējā valdība atzina – problēmas ir. Ņemot vērā 2018. gada datus, teju katrā trešajā novadā nav likumā noteiktā minimālā iedzīvotāju skaita – 4000. Tāpat divās republikas nozīmes pilsētās – Jēkabpilī un Valmierā – arī trūkst likumā noteiktā minimuma, proti, tur iedzīvotāju skaits nesasniedz 25 000. Turklāt gandrīz pusei no novadiem nav spēcīga attīstības centra. Var secināt, ka vienkārši likums netiek pildīts. Toreiz valdība mudināja pašvaldības apvienoties brīvprātīgi. Lieki piebilst, ka nekādas kardinālas pārmaiņas tā arī neviens nesagaidīja.
Gribu arī minēt, ka par krasu pašvaldību skaita samazināšanu iestājās arī pašreizējais lielākais Saeimas opozicionārs – "Saskaņa". Un tikai Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) uzskatīja, ka šim jautājumam nav jābūt nākamās Saeimas un valdības prioritātei un pašvaldībām ir jāapvienojas brīvprātīgi.
Pie varas nākot jaunajai valdībai Krišjāņa Kariņa vadībā, pašvaldību reforma noteikta kā prioritāte.
Ja partijas ir gatavas pildīt ne tikai tagad parakstīto valdības deklarāciju, bet arī savus priekšvēlēšanu solījumus, tad praktiski šo reformu vajadzētu atbalstīt pārliecinošam Saeimas vairākumam, jo nāk klāt arī "Saskaņa". Taču ticēt šādai veiksmei varētu tikai pārliecināts optimists.
Šajā gadījumā gribas teikt, ka "velns slēpjas detaļās" un tieši detaļas var kļūt par pamatīgu strīdus ābolu gan politiķu diskusijās, gan arī sarunās ar pašvaldību vadītājiem.
Tiesa, līdz ar ZZS nonākšanu opozīcijā pašvaldību ietekme uz Saeimas un valdības lēmumiem ir mazinājusies. To skaidri parādīja februāra vidū Saeimā otrajā lasījumā atbalstītie Konkurences likuma grozījumi, kas dod Konkurences padomei tiesības lemt par soda uzlikšanu arī valsts un pašvaldību iestādēm un to kapitālsabiedrībām, ja tās kropļo konkurenci. Iepriekš tas vienkārši Saeimā negāja cauri, lai arī ļoti daudzi uzņēmēji, īpaši no reģioniem, bija pauduši savu neapmierinātību ar vietvaru pārlieku iesaistīšanos uzņēmējdarbībā.
Cilvēku skaits saruks arī turpmāk
Ja var uzskatīt, ka teorētiski ir panākta politiskā vienošanās – pašvaldību reforma būs, tad par kritērijiem, pēc kuriem šo reformu veikt, pieļauju, būs lieli strīdi.
Jaunais ministrs Juris Pūce publiski ir uzsvēris, ka pašvaldības vajag apvienot, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu. Turklāt pašvaldībai esot jābūt arī ar pietiekamu ekonomisko bāzi, lai tā spētu ar pašu ieņēmumu palīdzību izpildīt savas funkcijas, lai būtu ekonomiskais pieaugums un pievilcība investoru acīs.
Tas, ka Latvijai vajag ekonomiski spēcīgas pašvaldības, kuras darbojas iedzīvotāju interesēs, bija skaidrs jau tālajā 1993. gadā, kad apstiprināja pašvaldību reformas koncepciju. Sekojošā reforma bija smaga un ilgstoša. Taču tās laikā izdevās pašvaldību skaitu samazināt piecas reizes. Par pašvaldību apvienošanos valdība maksāja naudu, un pieņemt lēmumu palīdzēja arī Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES), jo pēc tam mūsu valstī strauji sāka ieplūst ES līdzekļi un mazām pašvaldībām pie šīs naudas piekļūt bija neiespējami.
Kopš 2011. gada Latvijā ir 119 pašvaldības – deviņas republikas pilsētas un 110 novadi.
Vai, samazinot pašvaldību daudzumu – apvienojot tās ģeogrāfiski lielākās vienībās ar lielāku cilvēku skaitu, tās kļūs ekonomiski un finansiāli stiprākas?
Sasniegt nepieciešamo iedzīvotāju skaitu var visai viegli un ātri. Mazākos pievieno lielākajiem un lieta darīta. Taču – uz cik ilgu laiku ar to būs līdzēts?
Ir trīs galvenie jautājumi. Pirmais – pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Ekonomiskās emigrācijas vilnis sākās, kad pievienojāmies ES. Ar krietni lielāku spēku aizbraukšana no Latvijas atsākās ekonomiskās krīzes laikā jau pēc 2008. gada. Lai gan pašlaik aizbraukšanas temps ir lēnāks, joprojām no Latvijas vairāk cilvēku aizbrauc, nekā atbrauc. Tas nozīmē, ka novadi un pilsētas turpina tukšoties.
Turklāt jāņem vērā arī Latvijas iekšējās migrācijas plūsmas. Kopumā cilvēku piesaistē vismaz pagaidām ir uzvarējusi Rīga un Pierīga, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Galvaspilsētai pozitīvā bilance – starpība starp iebraukušajiem un aizbraukušajiem – pēdējo astoņu gadu laikā ir 13 000 iedzīvotāju, Pierīgai – 6 500. Visi pārējie reģioni cilvēkus ir zaudējuši.
Šie dati uzskatāmi apstiprina to, par ko runāts jau gadiem un kas nav nekāds noslēpums – Rīga un Pierīga ir viens milzīgs attīstības centrs. Turklāt – Rīgai un Pierīgai cilvēku joprojām trūkst. To apliecina ļoti zemais bezdarba līmenis un visaugstākais vidējais atalgojums valstī. Tas nozīmē, ka cilvēku aizbraukšana no reģioniem uz galvaspilsētu turpināsies. Domāju, ka situācija var mainīties tikai tad, kad citi novadi spēs nodrošināt līdzvērtīgus darba un dzīves apstākļus. Diemžēl daudziem tas tā arī var palikt neaizsniedzams sapnis.
Otrais – ja paturpinām par cilvēku skaitu novados un saistību ar ekonomisko aktivitāti, tad ļoti vērtīgi ir nedaudz ciniski palūkoties uz šo likumā noteikto 4 000 iedzīvotāju skaita robežu – cik no tiem vispār ir darbaspējīgā vecumā? Demogrāfiskā situācija Latvijā pasliktinās, un nekas neliecina, ka tā sāktu uzlaboties.
Patlaban ekonomiski aktīvie iedzīvotāji koncentrējas Rīgā un Pierīgā, savukārt vislielākais vecu cilvēku īpatsvars ir Latgalē, kur teju katrs ceturtais jau ir pensijā.
Šī statistika nepārprotami parāda, ka mehāniska novadu apvienošana var arī nedot būtiskas ekonomiskās izmaiņas.
Ja vien valsts nav gatava maksāt par to, ka cilvēki pārceļas uz reģioniem un dzīvo tur. Cerēt, ka uzņēmējs dosies uz vietu, kur nav cilvēku, kas strādā, un tur investēs, ir naivi. To arī uzskatāmi parāda investoru koncentrēšanās vietas – tās atkal ir Rīga un Pierīga.
Trešais – problēma nav tikai ar iedzīvotāju skaitu vien. Latvijā darbojas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds, kurā bagātākās Latvijas pašvaldības naudu iemaksā, savukārt – nabadzīgākās no fonda naudu saņem. Diemžēl situācija ir šāda – no šī fonda šogad atbalstu saņems sešas Latvijas lielās pilsētas un tikai trīs – Rīga, Jūrmala un Ventspils – ir finansiāli neatkarīgas. Tāpat no 110 novadiem tikai deviņi ir finansiāli neatkarīgi un tie visi ir Pierīgā. Visiem pārējiem Latvijas novadiem ir nepieciešams papildu atbalsts.
Vai apvienojot šos finansiāli atkarīgos novadus, tie pēkšņi varēs iztikt bez papildu naudas? Nedomāju gan. Kaut kādu ietaupījumu dos novada domes un pašvaldības darbinieku skaita samazināšana, bet vai tas būs tik nozīmīgs, lai jaunais novads sāktu dzīvot pārticībā? Šaubos.
Valdībai arī citas ieceres
Viss, ko augstāk minēju, liecina, ka pat vienkāršākā valdības iecere – raiti realizēt pašvaldību reformu, samazinot to skaitu, varētu arī nedot gaidīto rezultātu. Taču tā ir tikai daļa no jaunās valdības plānotajiem darbiem.
Valdība ir gatava īpašu uzmanību pievērst Rīgas un Pierīgas attiecībām un domāt par to kopēju attīstību.
Šī valdība ir apņēmusies izvērtēt arī otrā līmeņa jeb apriņķu ieviešanas nepieciešamību. Te gan jāpiebilst, ka par šo jautājumu diskutēja arī iepriekšējās pašvaldību reformas laikā, bet tā arī neguva atbalstu. Pagaidām reģionālās attīstības ministrija šim izvērtējumam nav ķērusies klāt.
Tāpat diskusijas būs arī par republikas pilsētu un novadu apvienošanu.
Turklāt, lasot valdības deklarāciju, ir skaidrs, ka ar pašvaldību apvienošanu pēc ekonomiskiem principiem varētu arī nekas nebeigties. Politiķi grib īstenot arī vietējo pašvaldību pārvaldības reformu. Runa ir ne tikai par pašvaldību referendumu likuma pieņemšanu, kuru iepriekšējā Saeima četru gadu garumā tā arī nespēja pieņemt. Pārmaiņas varot būt daudz plašākas.
Diskusija noteikti būšot arī par jaunu vietējo pašvaldību likumu, kur būs dažādi piedāvājumi, kā turpmāk realizēt vietējo varu.
Naudu atrast būs sarežģīti
Ir skaidrs, ka valdības ieceres ir daudz ambiciozākas nekā tagad sākusies diskusija. Ministrs Pūce saka, ka iešot soli pa solim.
Jaunie kritēriji, pēc kuriem pašvaldības tiks apvienotas, būšot zināmi maijā. Vasarā iedzīvotāji varēšot izteikt savu viedokli. Savukārt jau pēc gada – līdz 2020. gada 1. jūnijam – Saeimā ir jābūt pieņemtam jaunam administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam. Un – 2021. gadā tiks vēlētas jau jaunas, visdrīzāk, ar lielāku varu apveltītas pašvaldības.
Bet vai būs nauda un politisks spēks salauzt gadiem ierasto kārtību, pie kuras daudzi jau pieraduši?
Tieši naudas trūkums bieži vien ir arī reformas realizācijas klupšanas akmens. Diemžēl, iespējams, tas var izrādīties liktenīgs arī šajā gadījumā.
Lai uzsāktu jauno reformu, ir nepieciešami 800 000 eiro. Šogad pašā ministrijas budžetā ir atrasts pusmiljons, ko varēs pārdalīt par labu nepieciešamo pētījumu veikšanai un datu atjaunošanai, papildu darbinieku algošanai un iedzīvotāju informēšanai. Nākamgad varētu prasīt vēl 300 000.
Taču šīs izmaksas ir nelielas, salīdzinot ar summu, kas būs nepieciešama, lai reformu īstenotu. Reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce sarunā ar Latvijas Radio norādīja, ka aptuvenās izmaksas ir ap 1% no iekšzemes kopprodukta jeb ap 300 miljoniem eiro vairāku gadu laikā.
Šī summa nav ministrijā aprēķināta. Vienkārši tik daudz līdzīga reforma ir izmaksājusi Igaunijā. Ar šo līdzekļu palīdzību, investējot tos konkrētos vai nu infrastruktūras projektos, vai arī novadā dzīvojošo cilvēku apmācībā, valdībai vajadzētu stimulēt pašvaldības apvienoties. Līdzīgi jau notika pirms vairākiem gadiem, kad iepriekšējās pašvaldības reformas laikā arī tās saņēma naudu investīcijām.
Juris Pūce atzīst, ka šo jautājumu nav apspriedis valdībā ar citiem ministriem. Tiesa, viņš uzsver, ka šos līdzekļus nevar atņemt citām nozarēm. Taču - kur ņemt, arī pagaidām nav atbildes. Zinot pašreizējās iecerētās reformas laika grafiku, budžeta iespējas, citu nozaru, īpaši sociālās un labklājības jomas nepieciešamības, kā arī turpmāko gadu Latvijas tautsaimniecības izaugsmes prognozes, atrast papildu naudu, turklāt vairāku miljonu eiro apmērā, varētu būt ļoti sarežģīti.
