Problēmas var risināt dažādi. Pirmais variants, izlikties, ka tādu nemaz nav, bet tas, kas nedaudz traucē dzīvi, ir tikai nelielas ķibeles, kuras atrisināsies pašas no sevis.
Otrais variants – apzināties, ka problēma ir un cerēt, ka, mainot vienu vai vairākas lietas, viss ātri vien noregulēsies un būs kārtībā. Un, manuprāt, tieši šeit mēs tagad arī esam ar mūsu pensiju sistēmu.
Un trešais variants, kas visdrīzāk sagaida nākotnē – apzināties, ka problēma ir liela un to nepieciešams risināt kardināli.
Mūsu pensiju sistēma ir veidota, ievērojot solidaritātes un taisnīguma principus. Tomēr
daudziem Latvijas iedzīvotājiem pensiju sistēma neliekas taisnīga, jo tā viņiem nesola pārtikušas vecumdienas – es visu mūžu strādāju un beigās man sanāk tikai čiks. Īsti godīgi tas tiešām nešķiet.
Lai arī, izdarot šādus spriedumus, droši vien retais tikai mēģina analizēt, kāpēc tad galu galā tā sanācis. Iespējams, daļa atalgojuma saņemts tā saucamajā aploksnē, un tajā smuki ieliktā naudiņa nu nekādi neparādās vēlāk pensijas izmaksā no Valsts kases. Vai strādāti paši vienkāršākie darbi, par ko neviens ļoti lielu algu nav maksājis. Iespējams, ilgi darba vispār nav bijis vai strādāts tikai nelegāli.
Taču var būt vēl citi iemesli – ir dzimuši bērni vai ir invaliditāte un Latvijas aizspriedumaino darba devēju dēļ nekādi nav izdevies atrast arī pašu vienkāršāko darbu. Iemesli var būt visdažādākie – arī slinkums un nevēlēšanās strādāt.
Latvijā vidējā pensija šobrīd tikai nedaudz pārsniedz 300 eiro mēnesī, un to nevar uzskatīt par lielu. Var jau teikt, ka situācija būtiski uzlabosies tad, kad pensijā dosies pašreizējā četrdesmitgadnieku paaudze, kura pensijas kapitālu būs krājusi visu savu darba mūžu. Jāpagaida vien nieka 25 gadi, un tad arī „sitīs tā patiesības stunda”.
Taču viss nav tik vienkārši, un pieļauju, ka tieši to arī apzinās politiķi, kuri jau tagad mēģina tomēr nedaudz mainīt situāciju.
Piemēram, Saeima šopavasar raiti nobalsoja, ka jau no nākamā gada tiks ieviestas tā saucamās atraitņu pensijas. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad mūžībā būs devies laulātais draugs, pusi no viņa pensijas veselu gadu saņems atraitnis vai atraitne. Pieņemot šīs izmaiņas, deputāti minēja, ka gads būšot salīdzinoši ilgs laiks, lai „sakārtotu” savu dzīvi atbilstoši jau jaunajiem apstākļiem. Citiem vārdiem runājot – pielāgotos straujam dzīves līmeņa kritumam, kas tiks tikai nedaudz attālināts.
Iespējams, īsi pirms Saeimas vēlēšanām rudenī tiks apstiprināta vēl viena likumdevēja iecere – iespēja mantot pensiju 2.līmeņa naudu, ja pats uzkrājuma veidotājs mirst vēl pirms pensionēšanās. Jāpiebilst, ka par 2.līmeņa kapitāla mantošanu tiek runāts ne jau pirmo gadu. Visdrīzāk, tuvās vēlēšanas darīs savu, un, iespējams, mantošanas tiesības būs, jau sākot ar 2020.gadu. Tas, kā spriež deputāti, stimulēs cilvēkus iemaksāt sociālajā budžetā vairāk.
Vēl viens papildu stimuls maksāt sociālās iemaksas, kā uzskata ierēdņi, varētu būt arī piemaksa tiem pensionāriem, kuriem ir Latvijā strādājoši bērni. Šis ir pavisam svaigs priekšlikums, kas vēl tikai sācis savu ceļu varas gaiteņos.
Manuprāt, priekšvēlēšanu gaisotnē vai bez tās politiķi tomēr meklē variantus, kā uzlabot veco cilvēku materiālo stāvokli, un vienlaicīgi mēģina ieinteresēt pašreiz aktīvi strādājošos maksāt nodokļus.
Vai pietiks ar to, ka esošā pensiju sistēma nedaudz tiks pamainīta un varbūt pēc kāda laika atkal cels pensionēšanās vecumu, kā to plāno darīt jau citas Eiropas valstis?
Manuprāt, diez vai. Pieļauju, ka izmaiņām būs jābūt iespaidīgākām. Iespējams, nabadzīgajiem pensionāriem, kuru nākotnē varētu būt daudz, nāksies maksāt pensijas pa tiešo no valsts budžeta, neņemot vērā viņu pašu veiktās sociālās iemaksas. Taču tādā gadījumā ir jāapzinās arī tas, ka būs jāsamazina izdevumi citiem mērķiem un būs jāizšķiras, kuram tad naudu ņemt nost, lai pabarotu tos, kuri savulaik neaizrāvās ar nodokļu nomaksu vai arī sociālās iemaksas veica minimālos apmēros.
Problēmas ar pensiju sistēmu diemžēl nekur nepazudīs un vajadzēs arvien radikālākas metodes, lai tās atrisinātu. Turklāt tas notiks ne tikai tāpēc, ka mums te, Latvijā, kāda īpaša situācija un īpašas problēmas. Nē, pārmaiņas būs nepieciešamas arī tāpēc, ka pasaule mums apkārt mainās, turklāt ļoti strauji.
Jau tagad cilvēki daudz vairāk pārvietojas, maina savu dzīvi un darba vietas. Ir iespēja dzīvot vienā valstī un strādāt attālināti pat vairākās vienlaicīgi. Tas maina arī padarītā darba apmaksas sistēmu un spēju to visu uzskaitīt un kontrolēt. Latvijai nāksies ņemt vērā arī šīs globālās tendences un, visdrīzāk, tām būs vien jāpielāgojas.
