Pašreizējā situācija, arvien augošās, bet neapmierināmās publiskā sektora vajadzības liek secināt, ka kaut kas tomēr ar nodokļu politiku nav kārtībā. Iespējams, beidzot ir pienācis laiks nevis solīt kaut ko mazināt (un tad visiem būs labi), bet gan ķerties klāt un sakārtot nodokļu politiku pēc būtības. Taču tad priekšvēlēšanu laikā politiķiem var nākties būt īpaši drosmīgiem un saviem vēlētājiem skaidrot, ka nodokļi Latvijā ir nevis jāmazina, bet gan tieši pretēji – jāpalielina, un diemžēl turpmākos gados no tā būs ļoti grūti izvairīties.
Vidējais Latvijas iedzīvotājs, kuram iztop vidējais Latvijas politiķis, ir pretrunu un emociju plosīts. Viņš zina, ka nodokļus pēc būtības maksā stulbeņi - pensijas tāpat nekādas nebūs, un nav arī skaidrs, kur tie nodokļi paliek, kam tie tiek tērēti un kamdēļ vispār kaut kas tāds vajadzīgs. Viņš ir slinks un maz seko līdzi tam, kā valsts nauda tiek izlietota un reti atbalsta šīs naudas izlietošanas efektivitātes palielināšanu (reformas!). Un lai arī vidējam latvietim ir labi zināms teiciens, ka no nāves un nodokļiem nav iespējams izvairīties, viņš tomēr mēģina to dažādos veidos darīt, piemēram, saņemot algu aploksnē, samaksājot kādam par pakalpojumu, neprasot čeku un tamlīdzīgi (lielās PVN shēmas es pat nepieminu).
Taču, no otras puses, tas pats vidējais latvietis ir viens no aktīvākajiem kliedzējiem, ka ceļi izdangāti, ka slimnīcas veras ciet un bērniem tuvumā vairs nav nevienas skolas. Turklāt tagad gatavs arī parakstīties un atbalstīt lielāku naudas piešķiršanu valsts drošībai. Lai arī pirms vairākiem gadiem daudzi nesaprata, kamdēļ NATO vajag atvēlēt 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tagad tikpat daudzi ir pilnīgā nesaprašanā – kāpēc valsts jau sen nav pildījusi šo solījumu. Pēc tam, kad stundām gaidīta ārsta palīdzību, ir skaidrs - vajag vairāk naudas veselībai, taču veselības aprūpi saistīt ar nodokļu nomaksu, šķiet, ir kā spļāviens sejā. Protams, ka vajag naudu izglītībai un arī dažādiem pabalstiem, vajag celt algas un viennozīmīgi - pensijas. Tikai - kur ņemt tam visam naudu?
Diemžēl visiem un visam naudas nepietiek - ne tagad, ne arī tuvākā nākotnē, ja esošie un topošie politiķi spēs domāt tikai par nodokļu samazināšanu un nepaskatīsies uz nodokļu politiku kopumā. Vēl vairāk - tas var novest pie tā, ka, atkal mainoties ārējiem apstākļiem, kas var atstāt ietekmi uz mūsu ekonomiku, nodokļu palielināšana būs. Taču tā atkal notiks haotiski, nepārdomāti un vienas nakts laikā, kā tas tika piedzīvots pavisam nesenās krīzes laikā.
Jāatgādina, ka kopumā nodokļu īpatsvars no iekšzemes kopprodukta (IKP) mūsu valstī jau tagad ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES). Pērn „Eurostat” publicēja visu ES valstu izvērtējumu, par pamatu ņemot 2011.gadu. Latvijā tobrīd bija ceturtais zemākais rādītājs – budžeta ieņēmumi no nodokļiem veido tikai 27,7% no IKP.
2011.gadā mazāks nodokļu slogs bija Lietuvā – 26,4%, Bulgārijā – 27,3% un Rumānijā – 27,7% no IKP. Vislielākais nodokļu ieņēmumu īpatsvars bija Dānijā - 48,6%, kam sekoja Beļģija ar 46,7% un Francija ar 45,9% no IKP. Igaunijā budžeta ieņēmumi no nodokļiem veidoja 33% no IKP. ES vidēji budžeta ieņēmumi no nodokļiem 2011.gadā veidoja 40,1% no IKP, bet eirozonā 40,8% no IKP.
Lieki piebilst, ka viszemākais nodokļu īpatsvars no IKP ir valstīm, kas tradicionāli kūļājas pa ES nabadzīgāko valstu galu. Protams, no tā, ka nodokļi tiks palielināti, bagātāki nepaliksim, taču arī tēze – ka zems kopējais nodokļu īpatsvars noteikti nodrošinās iedzīvotāju labklājības pieaugumu, - ir izgāzusies. Šī sistēma nestrādā, ja pati nodokļu politika pēc būtības ir ačgārna. Un tas nav tikai tāpēc vien, ka politiķi nekādi nespēj saņemties un ieviest jēdzīgu progresīvo ienākuma nodokli. Latvijā lielākā netaisnība slēpjas pavisam citā sadalījumā – kas, cik daudz un par ko maksā nodokļus.
Proti, jau krīzes laikā valdība definēja, ka darbaspēka nodokļi ir jāsamazina, lai veicinātu darba vietu un jaunu uzņēmumu rašanos, un savukārt patēriņa nodokļi jāceļ, lai būtu grūtāk izvairīties no nodokļu nemaksāšanas un valsts tādejādi gūtu lielākus ieņēmumus. Nekur daudz tālāk par definēšanu neviens īpaši nav ticis. Protams, darbaspēka nodokļi nedaudz ir samazināti, taču ar katru gadu vēlme (spēja?) tos mazināt sarūk. Savukārt par smaguma centra pārlikšanu uz patēriņu, šķiet, politiķiem pavisam aizmirsies. Pievienotās vērtības nodoklis tiek uzskatīts par pārlieku augstu pašreiz nabadzīgajam pircējam, tāpat grūti iedomāties politiķi, kurš būtu spējīgs pateikt, ka iedzīvotājiem vairāk būtu jāmaksā par savu mājokli. Vai kāds būs gatavs šo jautājumu aktualizēt un par nodokļu celšanas nepieciešamību runāt Saeimas priekšvēlēšanu debašu laiku?
Ja pat politiķi un sabiedrība šobrīd nav gatavi sākt kvalitatīvu diskusiju par nodokļu politikas tālāko jēdzīgo attīstību/maiņu, tas nenozīmē, ka no šīs diskusijas varēs izvairīties vispār. Iespējams, tā būs jāsāk pat ātrāk nekā mēs vēlamies – jau šī gada beigās, kad tiks staipīta un taisīta nākamā gada valsts budžeta tēriņu daļa. Šiem izdevumiem – NATO, veselībai, izglītībai, kultūrai, pašvaldībām, valsts iekšējai drošībai, ceļiem un tiltiem u.t.t., – būs jāliek pretī arī reāla nauda, kas veidojas no samaksātajiem nodokļiem.
Lai cik tas nebūtu skumīgi, ir tikai divi ceļi. Pirmais, tiek palielināti ienākumi valsts budžetā un tas notiek, ne tikai cerot uz strauju ekonomikas izaugsmi, bet arī nopietni plānojot un domājot par nodokļu politikas reālu maiņu, kas paredz arī atsevišķu nodokļu likmju palielināšanu. Otrais - diemžēl rēķināmies ar to, ka naudas vairāk nebūs (budžeta pieaugums būs atkarīgs tikai un vienīgi no ekonomikas izaugsmes) un tāpēc ilgstoši daudzas vajadzības paliks neapmierinātas. Protams, ir vēl trešais ceļš – naudu vairāk aizņemties un palielināt budžeta deficītu. Taču tad Latvijas politiķi izskatīsies nesmuki ne tikai NATO vadības, bet arī eirozonas valstu vadītāju acīs: gadu pēc iestāšanās šajā savienībā uzspļaut finanšu disciplīnai - tas būtu visai pārdrošs naudas trūkuma risinājums.
