Aiga Pelane: Lielās budžeta kaislības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Kā jau ierasts, arī šī gada budžeta veidošanas procesu ir pavadījušas lielas kaislības – vieni piecirtuši kāju un skandējuši ultimātus, otri baidījušies par stabilitāti, trešie smīkņājuši, ceturtie aicinājuši uz kompromisiem, piektie – kā vienmēr palikuši neapmierināti ar visu un visiem. Nenoliedzami, pēc tik saspringti ciešām un kaislību pilnām attiecībām, kur tikuši veidoti ne tikai „mīlas" trijstūri, bet daudz sarežģītākas ģeometriskas figūras, uz kādu brīdi visdrīzāk iestāsies atslābums. Un varbūt tas nemaz nav tik slikti, jo galu galā tuvojas Ziemassvētki.

Taču iespējams, ka tieši klusuma sprīdis ir laiks, kad aptvert, kas tad galu galā sastrādāts. Turklāt, ne tikai vērtējot budžeta ailēs ierakstītos ciparus, bet padomāt nedaudz plašāk - par nākotnes redzējumu. Tāpēc tagad nevēlos sīki uzskaitīt, kādi nodokļi mainīsies, kas saņems vairāk eiro pie sava atalgojuma un cik daudz ceļu kilometru tiks izremontēts. To visu bija un vēl būs iespējams dzirdēt ziņu izlaidumos.

Šoreiz par ko citu – par budžetu kā svarīgāko valsts dokumentu, kurš ne tikai nosaka, kā sadalāma tā nauda, ko nodokļu veidā paši esam iemaksājuši Valsts kasē, bet arī uzskatāmi parāda, cik esam pieauguši un spējīgi atbildīgi rīkoties ar to, izvirzot un atbalstot pašu definētās prioritātes.

Iesākumā – par prioritātēm. Varbūt kāds vēl atceras, bet salīdzinoši nesen tika pieņemts Nacionālais attīstības plāns (NAP) 2014.-2020.gadam. Šajā dokumentā ir ierakstīts, ka turpmākos septiņus gadus valsts galvenais stratēģiskais virsmērķis ir – ekonomiskais izrāviens.

Protams, tas ir ambiciozs mērķis, turklāt, ja ņem vērā to, ka šis NAP tapa laikā, kad Latvija bija iegāzusies dziļā ekonomiskā bedrē un diez vai daudziem bija priekšstats, kā no tās izrāpties ārā pēc iespējas ātrāk. Taču tieši šī definētā mērķa vadīti, valdība un uzņēmēji vienojās par to, ka turpmāk nodokļi darbaspēkam tiek samazināti, visādā veidā tiek atbalstīti jaunie uzņēmēji, tiek mazināti birokrātiskie šķēršļi, un, protams, tiek arī palielināti nodokļi patēriņam.

Jo - nenoliedzami, ekonomiski kaut kur izrauties var tikai un vienīgi uzņēmēji. Valsts var tikai radīt maksimāli labvēlīgu izrāviena platformu un turēt īkšķus, lai uzņēmējiem viss izdodas.

Un tad, protams, vairāk naudas ieripos arī Valsts kasē, ko var pārdalīt par labu izglītībai, veselībai, pensionāriem, māmiņām, bērniem un vēl citām ļoti svarīgām lietām.

Gribu atgādināt, ka tieši nākamais, 2014.gads ir pirmais, kad valstij būtu konsekventi jāvirzās uz šo augstāko mērķi un jāsāk ekonomiski izrauties. Varbūt tāpēc, ka ekonomika kaut nedaudz, bet tomēr aug, vai arī tāpēc, ka vēlēšanas ir jau nākamgad, un sociāli neapmierināto valstī ir krietni vairāk par uzņēmējiem, taču nu par galveno mērķi ir pasludināta sociālās nevienlīdzības mazināšana. Negribu apšaubīt šī uzdevuma svarīgumu, īpaši Latvijā, kur nevienlīdzība starp dažādām iedzīvotāju grupām ir liela.

Taču vai nevienlīdzību reāli mazinās lielāki pabalsti un atvieglojumi, kā arī algu palielināšana publiskā sektorā?

Protams, arī šī nauda ienāks ekonomiskā apritē un veicinās vismaz mazumtirdzniecības pieaugumu. Turklāt apejot apli: pabalsts/alga/pensija – cilvēks – veikals, daļa no šiem līdzekļiem atkal nonāks Valsts kasē un tos atkal var izmantot jaunu pabalstu un algu izmaksām. Bet vai tas patiešām veicinās labklājības pieaugumu valstī? Es tomēr atļaušos par to šaubīties. Vismaz līdz brīdim kamēr manā priekšā nebūs kaut vai tā paša nevienlīdzības (Džini) indeksa jaunākie dati, kas apliecinās pretējo.

Mana pārliecība ir, ka reālu jaunu pievienoto vērtību un labklājības pieaugumu valstī var radīt tikai aktīvi cilvēki, kuri ir gatavi riskēt, ieguldīt savu laiku un arī naudu, lai radītu jaunus konkurētspējīgus pakalpojumus un preces, kuras var dārgi pārdot.

Tikai tas ļauj radīt labi apmaksātas darba vietas un lielākus ienākumus valsts makā, ko jau tālāk pārdalīt par labu senioriem, skolotājiem un visiem citiem.

Protams, politiķiem ir vieglāk izvilkt savu nēzdodziņu un rūpēs par nabadzīgāko, bet daudzskaitlīgāko tautas daļu (kas patiesi Latvijā nav maza!), piemest tai nedaudz vairāk naudiņas. Galu galā tuvojas vēlēšanas, un atskaitīties tiem pašiem ne pārāk turīgajiem vēlētajiem vajadzēs. Skanēs ciniski – taču, daudzu plānajā makā pieliekot klāt vairākus eiro, viņi diemžēl turīgāki nekļūs. Nevajag piemirst, ka daļu no šīs naudas nākamgad „apēdīs" cenu pieaugums.

Uz to visu, protams, varētu noskatīties nedaudz no malas, jo galu galā – cilvēkiem, kuriem ir grūti, jāpalīdz un nav jau žēl, ka kāds pelna vairāk vai arī kādam lielāks pabalsts. Diemžēl, viss nav tik vienkārši. Lai valsts būtu spējīga kādam naudu iedot, tā no kāda ir jāpaņem. Nauda nerodas tukšā vietā, tā jānopelna. Ja krīzes laikā šo neapstrīdamo likumsakarību teju saprata ikviens, tad tagad tā ļoti strauji aizmirstas.

Šī budžeta veidošana uzskatāmi parādīja, ka nu nekādi vairs neiet kopā gali – ienākumi un izdevumi, jo visiem vajag vairāk. Lai tomēr kaut kā valsts budžetu saturētu kopā, caurumi tiek aizlāpīti ar nodokļu likmju un nodevu palielināšanu. Un tas netiek uzskatīts par lielu grēku, ja tas nekādi neiet kopā ar valsts nodokļu politiku.

Īstenībā rodas priekšstats, ka pašas politikas jau sen nav un būtu laiks atgriezties pie saknēm – ja ne gluži veidot to no jauna, tad pamatīgi pārskatīt un sakārtot atbilstoši tiem mērķiem, ko paši sev esam definējuši.

Pretējā gadījumā nodokļu sistēma valstī draud pārvērsties par lupatu deķi. Taču tāpat vien tas deķis jeb budžets izturīgāks nepaliks un naudas visam, visdrīzāk, tāpat nepietiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti