Aiga Pelane: Lētā darbaspēka ievešana nepalielinās ekonomikas konkurētspēju

Pēdējos mēnešos pieaug spiediens uz valdību no uzņēmēju puses, kas ļoti labprāt vēlētos ievest tā saucamo lēto darbaspēku uz daudz izdevīgākiem nosacījumiem, nekā šobrīd iespējams. Vai tiešām Latvijā jau ir krīzes situācija un būtu daudz plašāk jāver vaļā imigrācijas vārti? Un galu galā – vai lētais darbaspēka imports mūsu ekonomiku tiešām padarīs konkurētspējīgāku?

Kā īsti mums trūkst?

Publiskā telpā mēs vairāk runājam par to, ka uzņēmējiem trūkst profesionāļu. Te ierasts piesaukt informāciju tehnoloģiju speciālistus, dažādus inženierus, ārstus un citus augstās skolās gājušos. Taču realitāte ir nedaudz cita. Pieprasījums pēc šādiem cilvēkiem ir salīdzinoši neliels, lai arī jāatzīst - stabili augošs.

Ja paskatāmies Nodarbinātības valsts aģentūras datus, tad pērnā gada nogalē Latvijā bija reģistrēts vairāk nekā 12,6 tūkstoši brīvu darbavietu. Jāpiebilst, ka šāda situācija bija 2006.gadā un tā vēl krietni atpaliek no augstākiem rādītājiem, kādi tika sasniegti pirms krīzes. Visvairāk strādnieku trūka būvniecībā – vairāk nekā trīs tūkstoši. Un te gribu piebilst, ka diez vai visi tie bija būvinženieri, drīzāk jau vienkārši celtnieki. Trūkst administratīvo dienestu darbinieku, arī apstrādes rūpniecībā strādājošo, kā arī transporta nozarē un tirdzniecībā. Šīs ir tās nozares, kur brīvo darbavietu skaits pārsniedz tūkstoti.

Latvijā top arī vairāki lieli tirdzniecības projekti, piemēram, tirdzniecības centrs "Akropole", iespējams, arī lielveikalu tīkls "Lidl"  sāks strādāt un, protams, "Ikea". Tas viss liek domāt, ka pieprasījums pēc tirdzniecības darbiniekiem tikai augs. Tāpat sāksies lielā dzelzceļa projekta "Rail Baltica" realizācija un palielināsies pieprasījums pēc dzelzceļa būvniekiem.

Taču ar profesionāļiem, kas spēj radīt jau augstāku pievienoto vērtību, situācija ir cita. Kad ielūkojamies aģentūras datu bāzē, redzam - pērnā gada nogalē uzņēmējiem bija nepieciešami ap 700 informācijas tehnoloģiju speciālistu, tāpat darbavietas brīvas bija vairāk nekā 200 ārstiem un ļoti nedaudz – tikai 32 – finanšu speciālistiem.

Turklāt arī no tiem ārzemniekiem, kas jau strādā Latvijā, aptuveni tikai 15% ir reģistrēti kā tā saucamie kvalificētie darbinieki.

Ir jāatzīst, ka tas ir tāds mūsu pašu kultivēts mīts, ka Latvijas uzņēmēji alkst veidot uzņēmumus ar ļoti augstu pievienoto vērtību

un tagad viņi sēž un kož pirkstos, jo nevar atrast sev darbiniekus. Nenoliedzami, ka arī šādi uzņēmumi Latvijā ir un top no jauna, un tā ir laba ziņa.

Taču ne jau šiem uzņēmējiem lielākais kreņķis ir par darbaspēka trūkumu. Parasti tie, kas rada augstu pievienoto vērtību un strādā globālajos tirgos, spēj noalgot arī laba līmeņa speciālistus par adekvātu, Latvijas mērogiem lielu algu. Un šajā gadījumā praktiski ir vienalga, vai darbinieks nācis no Latvijas vai arī no kādas citas valsts. Šie uzņēmēji spēj izpildīt arī šobrīd valsts noteiktās imigrācijas jeb ārvalstu darbaspēka algošanas prasības.

Neliela atkāpe par to, kāda ir viena no būtiskākajām prasībām. Tātad, lai šobrīd būtu iespējams oficiāli nodarbināt darbinieku no ārzemēm, viņam ir jāmaksā kā minimums vidējā bruto darba samaksa valstī, kas pareizināta ar noteiktu koeficientu. Tas nozīmē, ka šobrīd šādam darbiniekam kā minimums jāsaņem „uz papīra” ap 1300 eiro mēnesī vai arī – zemākas kvalifikācijas speciālististiem vidējā bruto darba samaksa valstī. 

Vai šobrīd šādu atalgojumu kāds ir gatavs maksāt pārdevējiem vai vienkāršiem rūpnīcas strādniekiem un būvniekiem?

Patlaban Latvijā lielākais pieprasījums ir tieši pēc strādniekiem tādās specialitātēs, kur vietējie uzņēmēji ir pieraduši maksāt zemas algas.

Prasība pēc noteikta atalgojuma, kas ir visai augsts, manuprāt, ir galvenais nosacījums, kas aizsargā mūsu darba tirgu tieši no lēta darbaspēka masveida pieplūduma Latvijā. Samazinot atalgojuma prasības, ievest to kļūs krietni vieglāk.

Vai tiešām Latvijā vairs nav, kas strādā?

Pagājušā gada beigās Latvijā reģistrētā bezdarba līmenis samazinājās līdz 6,8%. Rīgā un Pierīgā tas bija vēl zemāks – ap 4%. Taču Latgalē tas joprojām bija teju 16%.

Tie ir Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Jāprecizē – reāli bez darba Latvijā ir vairāk cilvēku. Šos procentus veido tie, kas iet uz Nodarbinātības valsts aģentūru un tur reģistrējas, lai saņemtu gan pabalstu, gan tiktu uz kursiem un apgūtu jaunas prasmes. Tātad varam pieņemt, ka viņus principā interesē jauna darba atrašana un viņi ir gatavi strādāt.

Ja no procentiem pārejam uz reālajiem skaitļiem – tie ir vairāk nekā 63 tūkstoši reģistrētu bezdarbnieku. Vai tiešām starp šiem cilvēkiem nav iespējams atrast sev strādniekus tirdzniecībā, lauksaimniecībā vai arī apmācīt vienkāršākām būvniecībā nepieciešamām prasmēm? Neticu!

Paskatoties jau detalizētāk, kas tad ir tie cilvēki, kuri palikuši bez darba, atklājas ne īpaši skaista aina, kas diemžēl neliecina neko labu par mūsu pašu darba tirgu un arī daudziem uzņēmējiem.

Tātad 26 tūkstoši bez darba esošie ir cilvēki, kuriem ir 50 un vairāk gadu. Jāpiebilst, ka pavisam nesen, pirms vairākiem mēnešiem, Nodarbinātības valsts aģentūra taisīja speciālu semināru ciklu, runājot par nodarbinātību tieši šai vecuma grupai. Turklāt, kā uzsver viņu pieaicinātie eksperti,

lai arī dažādās aptaujās teju visi darba devēji atzīst, ka gatavi pieņemt darbā šādus, pēc Latvijas mēroga sanāk - jau ļoti vecus cilvēkus, realitātē aina tomēr esot cita.

Tieši šie cilvēki saskaras ar reālu diskrimināciju darba tirgū. Nē, sarunās netiek minēts, ka viņi ir par vecu, bet gan tas, ka viņiem ir veselības problēmas, ka viņi tik ātri nespēj apgūt jaunās tehnoloģijas un viņiem piemīt citas lietas, kas neapmierina darba devēju.

Tālāk ir vēl viena liela grupa - ilgstošie bezdarbnieki, kas no visiem oficiāli reģistrētajiem ir 20 tūkstoši. Protams, te ir gan cilvēki ar veselības problēmām un atkarībām, visdrīzāk ne viens vien jau pieradis nestrādāt un netic, ka kādreiz atradīs darbu. Iespējams, vairāk pat nevēlas. Vai viņi visi ir bezcerīgi? Nedomāju gan. Vēl vairāk, es pieļauju, ka, iespējams, šajā grupā ir arī cilvēki, kuri tiek nodarbināti nelegāli. Tātad, principā strādā bez sociālām garantijām un ne jau par milzu summām.

Ja darba devējam nepatīk ne veci, ne ilgstoši „sliņķi”, vairāk nekā astoņi tūkstoši invalīdu arī meklē darbu. Tāpat kā vairāki tūkstoši jauniešu. Un viņi, kā jau es minēju, ir tikai Nodarbinātības valsts aģentūrā oficiāli reģistrētie.

Vien gribu piebilst, ka vairāk nekā 24 tūkstošiem bezdarbnieku ir profesionālā izglītība, vēl 12 tūkstošiem –  augstākā.

Kāpēc tad uzņēmējiem tik grūti atrast sev darbiniekus?

Manuprāt, tam ir vairāki iemesli, taču divi ir īpaši būtiski. Pirmais, cilvēki nav mobili, un otrais – alga.

Atkal nedaudz statistikas. Tātad pērn Latvijā strauji auga vidējais atalgojums. Pēc Centrālās statistiskas pārvaldes datiem, mēs esam aizauguši līdz tam, ka pērnā gada septembrī Latvijā vidējā darba samaksa vēl pirms nodokļu nomaksas jeb tā saucamā alga „uz papīra” sasniedza 914 eiro mēnesī. Rīgā jau pārsniedza tūkstoti. Bet Latgalē tā bija teju par 400 eiro mazāka – nedaudz vairāk par  600 eiro mēnesī „uz papīra”.

Teorētiski tas nozīme, ka latgaliešiem būtu tagad jāskrien uz Rīgu un Latgalē bezdarbam būtu strauji jāsamazinās. Taču tas nenotiek. Jo problēma ir tā, ka tajās profesijās, kur galvenokārt ir brīvās darbavietas gan Latgalē, gan Rīgā, ir salīdzinoši mazs atalgojums. Lai kļūtu mobils, nepietiek tikai ar darbavietu vien. Klāt jāpierēķina arī citas izmaksas – vai nu par transportu, vai nu par dzīves vietu, kas ir tuvu darbam.

Pirms apvainot kādu nespējā mainīt savu dzīvi uz pozitīvo pusi jeb ne-mobilitātē, nedaudz parēķināsim. Īres cenas, par kādām var dabūt, piemēram, pieticīgu vienistabas dzīvoklīti Rīgā, ir ap 200 eiro mēnesī plus komunālie maksājumi. Tāpat sanāks visi 300. Vēl jāpaēd, jāapģērbjas un arī jāpārvietojas, kaut vai nedaudz, bet tomēr. Ja vēl jāpalīdz reģionā palikušajai ģimenei vai vecākiem… Beigās sanāk tāda vidējā latgalieša alga vai pat vēl lielāka summa.

Tad kāpēc mainīt, ja dzīvot uz vietas sanāk vienkāršāk, ierastāk un, visdrīzāk, arī lētāk?

Cik daudz uzņēmēju ir gatavi saviem darbiniekiem piedāvāt dzīvokli? Cik daudzi piedāvā kopmītnes vai dienesta viesnīcu, un kādas tās ir? Mājoklis darbiniekam - tās ir papildu izmaksas.

Šeit gribu atgādināt Valmieras pieredzi. Proti, Valmieras pašvaldība tagad pati ceļ īres namus un gatava aicināt pie sevis nepieciešamos speciālistus. Jau martā tajos varēs saņemt dzīvokļus 150 ģimenes. Doma esot celt vēl, lai kopumā būtu mājvietas 1000 ģimenēm. Īres tiesības izsolīs un, visdrīzāk, pirmajiem namiem tās būs samērā dārgas, jo jau tagad pieprasījums pēc šādiem mājokļiem pārsniedz piedāvājumu.

Šis ir solis, kā reāli veicināt darbaspēka mobilitāti un palīdzēt darba devējiem atrast sev nepieciešamos speciālistus no pašu valsts un nevis tikai domāt par darbaspēka importu. Cik daudz pašvaldību ir gatavas sekot Valmieras piemēram?

Vai tiešām algas aug par strauju?

Nenoliedzami, pašreizējie notikumi ekonomikā algotu darbu veicējiem ir labvēlīgāki, nekā tie bija pirms gada vai diviem. Darba algas pieaug, un tās, visticamāk, palielināsies arī turpmākos gadus. Tā tam vienkārši ir jābūt, jo aug ekonomika.

Lai arī darba devēji saka, ka labākos darbiniekus konkurenti mēdzot pārpirkt, solot lielāku atalgojumu, jāatgādina, ka šāda prakse ir bijusi visu laiku. Vēl vairāk – pieļauju, ka jau drīz tikai ar lielākas algas solīšanu var nepietikt. Lai pārvilinātu labu darbinieku, būs vajadzīgi papildu labumi. Piemēram, visu nodokļu nomaksa, 3.pensiju līmeņa iemaksu piesolīšana, sociālā apdrošināšana un vēl citas lietas.

Laiks, kad darbinieks ir galvenais un var ietekmēt savu cenu darba tirgū, nav piedzīvots bieži.

Latvijā šāda situācija bija aptuveni pirms desmit gadiem, īsi pirms lielās krīzes. Tātad labā ziņa strādājošajiem – beidzot jūs varat izdarīt spiedienu uz savu darba devēju, sliktā ziņa darba devējiem – šis spiediens visdrīzāk pieaugs.

Protams, uzņēmēji mēģina cīnīties ar visiem līdzekļiem, lai turpinātu maksāt mazas algas. Un tas tiek darīts vairāku iemeslu dēļ. Iespējams, peļņa nav nemaz tik liela. Tāpat, iespējams, peļņa ir laba, bet vienkārši uzņēmuma īpašnieks nevēlas dalīties ar saviem strādniekiem. Ja Latvijā tagad ievedīs lētu darbaspēku, šī situācija saglabāsies. Vismaz uz kādu laiku. Taču tā nebūs panaceja, kas glābs uzņēmumus, kas nespēj pelnīt pietiekoši jeb, citiem vārdiem sakot, – nestrādā produktīvi.

Metodes, kā saglabāt esošo situāciju un turpināt dzīvot kā iepriekš, ir ļoti dažādas. Nevaru no prāta izmest kādu pagājušā gada nogalē Saeimā iesniegtu ierosinājumu no Latgales uzņēmējiem. Proti, neskatoties uz to, ka Latgalē ir viszemākais atalgojums un vislielākais bezdarbs valstī, arī šī reģiona uzņēmēji saka – mums trūkst darbaspēka. Lielas algas viņi maksāt nevarot, jo Latgalē daudz nopelnīt arī nevarot, tāpēc minimālā darba alga būtu jāatstāj 380 eiro līmenī vai arī sliktākajā gadījumā jāpalielina daudz lēnāk nekā visā valstī. Un pamatojums tam – uzņēmumi strādā ar zaudējumiem vai ar minimālu peļņu, un nez no kurienes nācis arī „ekonomikas teorijas vispārzināms fakts”, ka minimālās algas celšana noteikti palielina arī bezdarbu. Deputāti, kas virzīja šo petīciju, gāja vēl tālāk un piesauca depopulācijas riskus pierobežā un valsts drošības apdraudējumu.

Nedaudz ironiski gribu piebilst, ka vēl tikai pietrūka ierosinājuma apkārt Latgalei uzcelt sētu un atņemt tur dzīvojošajiem pases, lai viņi nespētu pārcelties uz citu vietu Latvijā vai arī uz ārzemēm un turpinātu strādāt šajos uzņēmumos par mazu atalgojumu.

Mans ieteikums Latgales uzņēmējiem - varbūt jēga ir drīzāk nopietni padomāt, ko darāt nepareizi, ja jau visu laiku jādzīvo tuvu bankrotam?

Vai Latvijas ekonomikai pašreizējais darbaspēka trūkums rada ļaunumu?

Mūsu ekonomika ilgstoši ir balstījusies un diemžēl joprojām pārsvarā balstās uz zemām izmaksām, kur galvenais postenis ir lēts darbaspēks.

Mēs ražojam ne īpaši gudras un dārgas preces, un to dara darbinieki, kuriem nevajag būt ar īpašām zināšanām, bet kuri var šo darbu veikt lēti un nerunājot pretī.

Ja politiķi vēlas saglabāt šādu statusu un joprojām Latviju redz kā lēto izmaksu zemi, to var darīt. Atliek tikai samazināt prasības lētā darbaspēka ievešanai. Daudzi uzņēmēji būs priecīgi, jo viņiem nekas nebūs jāmaina ne savā domāšanā, ne tehnoloģijās, nebūs jādomā ne par darbinieku apmācību, ne citām lietām. Būs labi iekonservēts pašreizējais stāvoklis.

Vai tas palīdzēs mūsu ekonomikai kopumā? Domāju, ka nē. Ilgus gadus domātais, ka ar savu lēto darbaspēku kļūsim bagāti, nez kāpēc nav attaisnojies. Šāda ekonomika mūs ir ierindojusi starp nabadzīgākajām Eiropas valstīm un daudziem joprojām liek pamest Latviju.

Ir jāatzīst, ka vismaz patlaban nekāda krīze vai akūts stāvoklis, kas būtu jārisina nekavējoties un kardināli, darbaspēka tirgū nav iestājies. Jā, demogrāfiskā situācija nav Latvijai ilgtermiņā labvēlīga, un mēs jau varam sākt spekulēt ar dažādiem aprēķiniem, cik daudz darbaroku jeb varbūt tomēr gudru galvu mūsu tautsaimniecībai trūks un cik, kurā gadā vajadzēs piesaistīt no ārvalstīm.

Taču patlaban mums vēl ir rezerve ar cilvēkiem, kas ir spējīgi veikt vismaz daļu no tiem darbiem, kurus šobrīd vajag uzņēmējiem.

Varu gan prognozēt, ka runas par nepieciešamību ievest lēto darbaspēku uz daudz atvieglotākiem nosacījumiem turpināsies un spiediens uz valdību tikai pieaugs. Jāatgādina, ka valdībā šobrīd ir iestrēguši Ekonomikas ministrijas izstrādātie noteikumi, kas paredz imigrācijas nosacījumu atvieglojumus dažādām specialitātēm. Tiesa, noteikumu projektā iekļautas tikai tās, kurās nepieciešami augsta līmeņa profesionāļi. Pieļauju, ka noteikumi nekust ne no vietas, jo tur nav klāt vienkāršo profesiju saraksta.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un baidīšana ar masveida bankrotiem un ekonomikas sagruvumu tikai tāpēc, ka netiks pieļauta lēta darbaspēka ievešana, visdrīzāk, būs lielā cieņā. Vai politiķi tam pakļausies? Lielā mērā to rādīs augstāk minēto, sagatavoto noteikumu liktenis - cik ātri tas kustēsies uz priekšu un galu galā kādas profesijas tur tiks iekļautas. Tiesa, ja daudzas būs no „lētā” gala, es gribu redzēt, kā politiķi paskaidros „vienkāršajai tautai”, kāpēc ir jāieved ukrainis vai baltkrievs, bet mūsu pašu cilvēkiem jādzīvo bez darba vai joprojām ar ļoti zemu atalgojumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti