Diemžēl – šī savā ziņā bija tāda kā piespiedu saruna.
Migrācijas politikai mūsu valstī bija jābūt jau sen. Turklāt gana gudrai un elastīgai, lai tā spētu reaģēt pietiekami ātri uz notiekošo citviet pasaulē.
Taču gan sabiedrība, gan politiķi ilgu laiku ir dzīvojuši, iebāzdami galvu smiltīs un tikai formāli reaģējot uz briestošajām problēmām, piemēram, darbaspēka trūkumu un sabiedrības novecošanos. Vienlaicīgi tika radīti arī vairāki mīti, kas ir sabiedrības akceptēti, lai arī rada mānīgu priekšstatu, ka viss jau notiek tā, kā tam jānotiek, un ka situāciju viegli var mainīt...
Piemēram, mīts par to, ka migrācija ir kaut kas pārejošs un no Latvijas cilvēki aizbrauca tikai tāpēc, ka bija krīze un daudziem vairs nebija darba un ienākumu; ka cilvēki brauc strādāt uz ārzemēm mazkvalificētus darbus; ka tiklīdz Latvijā palielināsies atalgojums – tā viss atrisināsies. Cilvēki masveidā atkal brauks atpakaļ un strādās šeit. Nenoliedzami, ja aizbrauc tikai naudas dēļ, tad tā arī visdrīzāk būtu.
Taču šobrīd šis vairs nav vienīgais iemesls. Jā, atalgojums ir būtisks, bet cilvēki brauc prom mācīties un pēc tam labprāt paliek arī citviet strādāt, ja piedāvājums interesants, brauc, lai iepazītu pasauli, brauc prom kopā ar ģimeni, jo vienkārši grib dzīvot citā valstī, piemēram, tāpēc, ka citviet siltāk un apelsīni karājas kokos.
Šobrīd aizbraukt uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti ir apmēram tikpat viegli kā pārbraukt pāri Daugavai pa kādu tiltu. Jā, varbūt, mazliet pārspīlēju, tik viegli varbūt nav… bet lidmašīnas no Latvijas lido bieži, turklāt uz daudzām valstīm, biļetes nebūt nav dārgas, un turklāt ārvalstīs jau ir izveidojies sava veida sociālais tīkls – pretī ir citi tautieši, kas nepieciešamības gadījumā palīdz adaptēties.
Pasaulē fiziskās robežas brūk. Arī mēs, no vienas puses, esam atvērta valsts – un mūsu valsts iedzīvotāji labprāt izmanto šo atvērtību, braukdami dzīvot un strādāt uz citām Eiropas valstīm.
Taču no otras puses, mēs joprojām tik ļoti baidāmies, ka kāds atbrauks pie mums, ka kāds gribēs apmesties te, ka uzskatīs mūsu valsti par gana pievilcīgu un interesantu savas dzīves vietu.
Šāda politika un tās atbalsts sabiedrība ir rezultējies ar to, ka, šādi dzīvodami, vienkārši ilgi vairs neizvilksim ne kā tauta, ne kā ekonomiska vienība. Mūsu paliks arvien mazāk un mazāk, un nelīdzēs nekādi dzimstības veicināšanas pabalsti.
Vai cilvēku iztrūkumu var mēģināt risināt ar reemigrācijas metodēm? Sauksim tautiešus atpakaļ. Un mēs jau to darām. Arī tas diemžēl ir tikai mīts.
Cilvēki atgriežas galvenokārt personisku iemeslu dēļ – tāpēc, ka viņus varbūt sauc kāds, kas palicis te no ģimenes. Vai kāds ir atgriezies tāpēc, ka valstij vajag darbarokas vai kādu gudru galvu?
Nezinu, iespējams, ka kāds arī patriotisku jūtu vadīts tā ir darījis, bet pieļauju, ka vairums tomēr braucis uz konkrētu darbu par adekvātu, ne mazu, samaksu.
Lai arī Latvijai netrūkst daudz dažādu attīstības un reformu plānu, diemžēl jāsaka – viena tomēr nav: mūsdienīga migrācijas plāna. Jeb drīzāk reāla plāna, kas pateiktu – kāda ekonomika tad īsti gribam būt. Ko mums īsti vajag? Atbilde – ar augstu pievienoto vērtību - īsti nederēs, ja tas būs vien kārtējais jau gadiem dzirdētais sauklis bez reālām pārmaiņām domāšanā un rīcībā.
Mēģinājumi noteikt profesijas un kvotas, kas ļaus ievest noteiktu skaitu darbinieku uz atvieglotiem noteikumiem, ir tikai daļēja izeja. Turklāt tikai īstermiņa. Valstiskā plānošana vienmēr ir smagnēja, un tā nespēj ātri reaģēt uz pārmaiņām un kādām specifiskām uzņēmēju vajadzībām.
Tas, kas Latvijas valstij ir sanācis, un tas, kas varbūt ir labs sākums – jaunuzņēmumu jeb tā saucamo startapu veidošanās atbalstīšana Latvijā. Jau šobrīd ir vairāk nekā 300 šādu uzņēmumu, tos veido jauni uzņēmīgi cilvēki, kas atzinuši Latviju par labu vietu esam savam biznesam. Tas ir labi tēmēts atbalsts, kas maina gan biznesa domāšanu, gan arī – kas ļoti būtiski – pašu uzņēmējdarbības vidi.
Tieši uzņēmējdarbības un dzīves vides maiņa varētu būt tā, kas liktu atgriezties gan tiem aizbraucējiem, kuriem apnikusi dzīve citās valstīs, gan arī šeit ierasties jauniem prātiem, kas vēlētos te radīt savus uzņēmumus, kā tas jau notiek startapu gadījumā.
Izveidot Latviju tādu, kas piesaista idejas, cilvēkus un arī naudu.
Man nav receptes, kā to izdarīt, un tas nav arī viegls darbs. Taču ļoti gribētos, lai Latvijas simt gadu jubileju mēs sagaidītu nevis ar skaitīšanu – cik tad gadus vēl mēs izvilksim kā valsts, bet gan ar optimismu un reālām pārmaiņām - ka palielinās Latvijā iebraukušo cilvēku skaits, ka sāk pieaugt arī uzņēmēju skaits un mūsu labklājības līmenis.