Sieviete – būtisks darbaspēka resurss
Sievietei Latvijas tautsaimniecībā ir divas būtiskas lomas. Pirmkārt – Latvijā sievietes nav nekāds vājais dzimums, bet gan būtisks darbaspēka resurss. No 1,95 miljoniem Latvijas iedzīvotāju sieviešu ir vairāk nekā miljons, tātad mūsu ir pārliecinoši vairāk nekā vīriešu un bez mums darba tirgus nu nekādi nevar iztikt. Otrkārt, sieviete ir arī būtiska šī darbaspēka resursa atjaunotāja, citiem vārdiem sakot – jaunu darbinieku dzemdētāja.
Sāksim ar pirmo – sieviešu nodarbinātību.
Ja kādam tagad, izejot uz ielas, jautāsiet – vai sievietes Latvijā darba tirgū tiek diskriminētas, atbilde visdrīzāk būs – nē. Sieviete Latvijā var brīvi izvēlēties – dzemdēt bērnus vai veidot karjeru, nav nekādi ierobežojumi iegūt labu izglītību, ir visas iespējas izgrūstīties ar vīriešiem un ieņemt arī kādu augstu amatu. Galu galā – Latvijā sieviete ir bijusi Valsts prezidente, arī Saeimā, kurai pieder augstākā likumdošanas vara valstī, regulāri par priekšsēdētāju ievēl tieši sievietes. Sievietes ir ministres un nebaidās arī ministrēšanas laikā dzemdēt bērnu. Sievietes ir uzņēmumu vadītājas un īpašnieces, ārstes, zinātnieces, veikalnieces un dara daudz citu darbu. Arī ar profesiju izvēli problēmu Latvijā nav – dari, ko gribi.
Turklāt, ja palūkojamies statistikā, sievietes ne tikai ir fiziski vairāk darba tirgū nekā vīrieši, viņas ir arī aktīvākas darba meklētājas nekā vīrieši. Ja pērn teju katrs desmitais vīrietis Latvijā bija bez darba, sieviešu vidū bezdarbs bija zemāks – tikai 7,7%.
Jāpiebilst, ka sievietes arī mērķtiecīgāk iegūst izglītību un viņas kopumā ir labāk izglītotas nekā vīrieši.
Piemēram, 2016.gadā no 15,7 tūkstošiem, kas ieguva augstskolas diplomu, vairāk nekā divas trešdaļas bija sievietes. Šis nav pirmais gads, kad augstākās izglītības diplomu vairāk saņem sievietes. Augstākā izglītība ir 42% Latvijas sieviešu. Turklāt šajā ziņā sievietes ievērojami apsteidz vīriešus, no kuriem tikai 24% var palepoties ar augstskolas diplomu.
Tātad Latvijā sievietes ātrāk atrod darbu un ir arī labāk izglītotas. Vai tas nozīmē, ka sievietes ir gana konkurētspējīgas Latvijas darbaspēka tirgū? Jā, neapšaubāmi. Atšķirību darba tirgū starp sievietēm un vīrieši nav daudz. Līdz brīdim, kad pienāk algas diena.
Sievietes saņem zemāku atalgojumu
Diemžēl, runājot par atalgojumu, situācija Latvijā nebūt nav tik laba kā gribētos.
2016.gadā Eiropā vīrietis vidēji saņēma par aptuveni 16% lielāku atalgojumu nekā sieviete. Latvijā, pēc šiem pašiem Eiropas datiem, šī starpība bija pat nedaudz lielāka – 17%. Jāpiebilst, ka atalgojums par labu vīriešiem Eiropā atšķiras praktiski visās profesiju grupās. Salīdzinoši līdzvērtīgu atalgojumu saņem vien tie, kas strādā kā pakalpojumu sniedzēji un tirdzniecības darbinieki.
Ja palūkojamies uz mūsu pašu statistiku, tad atklājas, ka privātajā sektorā atšķirības ir mazākas – tur vīrietis saņem tikai par nepilniem 15% vairāk nekā sieviete. Savukārt sabiedriskajā sektorā jeb tajā, kur atalgojumu maksā valsts – šī disproporcija būs pat lielāka – 19,2% .
Viss būtu vienkārši, ja to varētu izskaidrot tikai ar to, ka sievietes nevēlas būt priekšnieces un pašas brīvprātīgi izvēlas sliktāk apmaksātus amatus, ka viņām ir svarīga ģimene un viņas labprāt grib dzemdēt tikai bērnus, kas arī tā gluži nav. Statistika liecina, ka Latvijā vidēji vienai sievietei piedzimst 1,7 bērni. Turklāt pirmais bērns piesakās vidēji ap 26 gadiem, kad praktiski ir iespējams jau pabeigt augstskolu un sākt savu karjeru. Turklāt, kā liecina tendences – arī Latvijā vidējais vecums, kad dzimst pirmais bērns, pakāpeniski palielinās. Gluži kā visā Eiropā. Un diez vai Latvijā sieviete nu būs tā, kas gribēs sēdēt tikai mājās un rūpēties par ģimeni.
Kā jau minēju iepriekš, sievietes Latvijā ir labāk izglītotas nekā vīrieši. Tātad objektīvi var pretendēt arī uz augstiem amatiem, ko viņas arī dara. Latvijā pat ir vislielākais sieviešu – vadītāju īpatsvars Eiropā.
Un tomēr – arī šajā "biezajā" galā vīrietis-priekšnieks par savu astoņu stundu darba laiku dienā vidēji saņems par 12 eiro vairāk nekā sieviete. Nedēļā šīs atšķirības būs jau vismaz 60 eiro.
Argumenti, kāpēc saņemt mazāk "ir normāli"
Jāatzīst, ka par šo tematu – sieviešu nodarbinātību, interesējos ne pirmo gadu. Esmu vairākkārtīgi veidojusi rakstus un runājusi ar personālatlases firmu vadītājiem un pētniekiem. Izskaidrojumu – kāpēc sieviete saņem mazāk – ir daudz un dažādi. Minēšu dažus no tiem, ko nācies dzirdēt.
Tātad pirmais – sieviete izvēlas strādāt zemāk atmaksātus darbus, neraujas priekšniekos un tāpēc arī saņem mazāk, un tāpēc tā objektīvā statistika arī tāda ir, kāda ir. Jā, sievietes ir vairākumā tādās profesijās kā medicīnas māsas, skolotājas, pārdevējas. Taču ir jautājums – kāpēc šīs profesijas mūsu valstī ir slikti apmaksātas?
Otrais, sievietēm nemaksā vairāk, jo darba devējs rēķinās, ka sieviete var palikt stāvoklī un aiziet no darba uz laiku vai pavisam. Līdz ar to darba devējam atkal jāmeklē jauns darbinieks un tas jāapmāca no jauna, kas, protams, atkal maksā naudu.
Tāpēc darba devējs no sievietes algas ietur savā ziņā tādu kā riska nodevu un rezultātā – sievietei ir mazāka samaksa par to pašu darbu nekā vīrietim, kuram palikšana stāvoklī nedraud.
Turklāt, ja šāda ir darba devēja politika, tā skar jebkuru sievieti, arī tādu, kura pat negatavojas dzemdēt.
Trešais, sievietēm jau ir bērni. Tātad viņi slimos un sieviete kavēs darbu. Atkal zaudējumi darba devējam. Un atkal šī nosacītā riska nodeva tiek iekļauta sievietes algā un – tāpēc viņa saņem mazāku algu.
Ceturtais, sievietes darba pārrunās necīnās par augstāku samaksu. Vīrieši atļaujas ilgāk būt bez darba, lai varētu sagaidīt labāku piedāvājumu. Sievietes nav tik pārliecinātas par sevi un mēģina atrast darbu pēc iespējas ātrāk.
Piektais, vīrietim jāuztur ģimene, un viņam tāpēc jāmaksā vairāk.
Tie ir visizplatītākie argumenti, kas tiek minēti – kāpēc sieviete saņem mazāku atalgojumu un kāpēc tas būtu jāuzskata par normālu parādību.
Individuālās sarunās no vīriešiem-priekšniekiem nācies dzirdēt arī tādas frāzes: "Kāpēc gan viņai maksāt vairāk, ja viņai vīrs labi pelna,” vai arī: "zeķbiksēm un lūpu krāsai jau pietiek".
Gribu vien piebilst, ka nekur netiek apstrīdēta sievietes kvalifikācija vai prasmes, piemēram, sieviete ir stulbāka nekā vīrietis, vai arī viņa nespēj pilnībā veikt savus pienākumus kādu fizisku īpatnību dēļ un tāpēc samaksai objektīvi par vienu un to pašu darbu būtu jābūt zemākai.
Kāpēc sievietes gatavas samierināties?
Kāpēc gan sievietes Latvijā ir gatavas samierināties ar zemāku atalgojumu vai arī darīt sliktāk atalgotus darbus?
Psihologi visdrīzāk to skaidros ar sievietes nepieciešamību pēc stabilitātes un nevēlēšanas ne ar vienu cīkstēties par kādu iekārojamu amatu. Vienkārši sakot – sieviete nav cīnītāja, šajā lomā labāk iejūtas vīrietis. Un tad te parādās visi senie un mītiski stāsti par vīrieti, kas medī mamutu, un sievieti, kas kurina pavardu.
Taču atkal – vai viss ir tik vienkārši?
Minēšu tikai vienu piemēru – Latvijā tiek šķirtas daudzas laulības. Piemēram, 2016.gadā tika noslēgtas 13 tūkstoši laulību, bet šķirtas – vairāk nekā seši tūkstoši. Vidēji viena laulība ilgst 13 gadus, un tas nozīmē, ka laulības tiek šķirtas tad, kad ģimenē ir arī nepilngadīgi bērni. Tieši sievietes nereti ir tās, kuras uzņemas lielāko daļu rūpju par bērnu audzināšanu. Turklāt Latvijā bieži bērni dzimst nereģistrētās attiecībās, kas mazina iespējas piedzīt uzturlīdzekļus no partnera.
Varbūt nevis sievietei ir zema pašapziņa un tā nevēlas labi atmaksātu darbu, bet viņa vienkārši retāk var atļauties gaidīt labāku darbu vai zaudēt iespēju strādāt, tāpēc ka gribējusi augstāku algu?
Sieviete ir mazāk finansiāli aizsargāta
Latvijas darba tirgū sieviete nenoliedzami ekonomiski ir ļoti labs darbaspēka resurss, taču - cik šis resurss ir spējīgs aizstāvēt savas tiesības un izvirzīt arī prasības gan darba devējam, gan valstij?
Latvijā pat demogrāfiskā politika principā tiek veidota ļoti primitīvi, maz domājot par pašas sievietes pašreizējām un arī nākotnes ekonomiskajām interesēm. Politiķi uzskata, ka tūlīt iedota nauda pabalsta veidā ir galvenā motivācija, kas liks sievietei dzemdēt vairāk bērnus. Tādējādi katru gadu tiek runāts par nepieciešamību palielināt dažāda veida pabalstus un veikt piemaksas par bērnu skaitu. Papildu nauda šiem mērķiem ir atvēlēta arī šī gada budžetā.
No vienas puses, tas nav nekas slikts un šāds materiāls stimuls tiek sabiedrībā akceptēts, un ir spiediens pabalstus par bērniem palielināt vēl vairāk. Taču, no otras puses, šāda politika no darba tirgus "izņem" ārā daudzas sievietes, jo pabalstu apmērs ir jau tāds, kas vairs nestimulē sievieti ātrāk atgriezties darba tirgū.
Vien gribu atgādināt, ka Latvijā kopumā sāk trūkt darbaspēka un, ja vien politiķi negatavojas plaši atvērt migrācijas vārtus, agrāk vai vēlāk būs jāķeras klāt arī pie ne tik patīkamas nodarbes un jāievieš korekcijas arī pašreizējā demogrāfijas politikā.
Jeb precīzāk – tā būs jāveido daudz sarežģītāka un tāda, kas motivēs sievieti ātrāk atgriezties darbā.
Turklāt tas būtu izdevīgi ne tikai mūsu ekonomikai, bet arī pašai sievietei. Nereti "izkrišana" no darba tirgus uz vairākiem gadiem, kamēr tiek dzemdēti bērni un tie tiek audzināti, nozīmē arī iegūto profesionālo iemaņu vismaz daļēju zaudēšana. Latvijā diemžēl ir salīdzinoši maz darba devēju, kas piedāvā strādāt nepilnu slodzes darbu vai piedāvā jaunajām māmiņām savu mazuli atstāt speciāli bērniem izveidotā spēļu istabā darba vietā.
Diemžēl profesionālo prasmju un iemaņu zaudēšana nereti nozīmē arī to, ka sieviete kļūst finansiāli ievainojama. Zemāks atalgojums kopā ar gadiem, kas pavadīti audzinot bērnus, kuru laikā valsts veic minimālas sociālas iemaksas, nereti vainagojas ar finansiāli trūcīgākām vecumdienām, nekā tās piedzīvo vīrietis. Lai arī valsts sociālajam budžetam tas varbūt ir izdevīgi, pašai sievietei diez vai.
Sieviešu Latvijā ir vairāk nekā miljons. Tās ne tikai strādā, bet arī dzemdē bērnus un arī dzīvo vidēji ilgāk nekā vīrieši. Diemžēl – arī nabadzīgāk. Un ne jau tāpēc, ka būtu neizglītotas vai nemācētu strādāt.
