Aiga Pelane: Ko sola tautsaimniecības stiprinātāji jeb pārdomas par valdības deklarāciju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Lai gan jaunā valdība starp piecām galvenajām darbības prioritātēm savā deklarācijā ierakstījusi arī tautsaimniecības stiprināšanu, sagaidīt, ka tas tiks darīts ar kādām straujām un pārsteidzoši negaidītām pārmaiņām, lieki – neviens, noskaitot burvju vārdus, trusi no cepures vilkt ārā negatavojas. 

Neskatoties uz to, ka topošais premjers Māris Kučinskis (Zaļo un zemnieku savienība) solīja saprotamu un īsu savas valdības darāmo darbu uzskaiti, nekāda īsā deklarācija tomēr nav sanākusi. Arī darāmie darbi visbiežāk ir iepriekšējo valdību ieceru turpinājums. Un tas ir normāli, galu galā jauno valdību veido tie paši politiskie spēki, kas iepriekšējo. 

Ekonomika aug

Lasot deklarācijā minētos daudzos „panākt”, „izstrādāt”, „veicināt” un „aktivizēt”, cauri spīd akūta nepieciešamība ekonomikā iepludināt vairāk naudas, kas gan stiprinās pašu tautsaimniecību, gan arī palielinās ienākumus valsts kasē. Investīciju trūkums ir viena no būtiskām problēmām, taču tā nebūt nav „mirstamā kaite”. Jāsaprot, ka jaunajai valdībai ir paveicies – patlaban ekonomika aug un lielas krīzes, vismaz pašu vainas dēļ, tuvākā laikā nav iespējamas. Protams, vienmēr problēmas var radīt ārējie apstākļi, kas tieši vai pastarpināti ietekmē mūsu atvērto un nelielo ekonomiku, bet, kā rāda iepriekšējo gadu pieredze, uzņēmēji spēj visai ātri pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

No vienas puses, būtu labi, ja Latvijas ekonomika tomēr augtu straujāk par šogad plānotajiem ap 3%. Taču, no otras puses, arī šāds izaugsmes temps, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, izskatās labi. Turklāt labvēlīgas situācijas gadījumā izaugsme arī būs straujāka – galvenais, lai Latvijā sāktu ieplūst Eiropas Savienības (ES) fondu nauda un tiktu realizēti/uzsākti pāris lieli investīciju projekti. Derēs arī infrastruktūras, kurus, kā deklarācijā rakstīts, gatavojas atbalstīt Kučinska valdība.

Pie labajām ziņām arī jāpiemin, ka aug Latvijas eksporta apmēri, un tas liecina, ka uzņēmēji labi strādā un meklē jaunus noieta tirgus, tāpat aug arī mazumtirdzniecības apgrozījums un tas savukārt liecina, ka Latvijas iedzīvotāji kļūs nedaudz turīgāki.

Tāpat lielas problēmas patlaban nerada arī nodarbinātība. Lai arī darbaspēka tirgū var redzēt konkurences saasināšanas pirmās pazīmes (bezdarbs samazinās, algas sāk augt straujāk), kādu laiku šī problēma mierīgi var netraucēt valdības dienas kārtību. Tiesa, miera periods ir ierobežots un, ja ne šai, tad jau turpmākajām valdībām nāksies risināt jautājumu – kur ņemt papildu darbaspēku, lai nodrošinātu tālāku ekonomikas izaugsmi un labklājības pieaugumu. Vien jāpiebilst, ka, lasot jaunās valdības deklarāciju, rodas sajūta, ka šī problēma nav gluži pastumta pagaldē, jo gan domāts par jauniešu bezdarba mazināšanu, mūžizglītības jautājumiem, un arī demogrāfijas atbalsta sadaļā galvenais akcents netiek likts tikai uz pabalstu palielināšana bērnu dzemdētājām, bet gan tiek uzsvērta nepieciešamība veikt virkni pasākumu, kas ļautu jaunajiem vecākiem savienot bērnu audzināšanu ar strādāšanu.

Šis ir labs laiks, lai veiktu pārmaiņas, par kurām uzņēmēji jau runā gadiem, un labs laiks, lai pieņemtu arī politiski nepopulārus lēmumus, jo tie būs mazāk sāpīgi.

Diemžēl šāds labs laiks mēdz arī iemidzināt un ļauj darāmos darbus atlikt uz vēlāku laiku. Turklāt, ja jau daudzām lietām līdz šim ir trūcis politiskās drosmes, tad kāpēc gan lai šī drosme atrastos tagad? Valdošā koalīcija taču nav mainījusies.

Ko piedāvā valdība

Ja tomēr šī valdība strikti pieturēsies pie izstrādātās deklarācijas, tad gribas pieminēt piecas, manuprāt, svarīgas lietas, ko tā sola izdarīt.

Pirmā, valdība apņemas mainīt nodokļu sistēmu. Tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka nekādu grandiozu un negaidītu pārmaiņu nebūs. Un, iespējams, ka tās nebūs pat tuvāko gadu laikā. Proti, tas, ka iekasēto nodokļu apmēram ir jāsasniedz 1/3 jeb 33% no iekšzemes kopprodukta, ir bijis vairāku pēdējo valdību darbības uzdevums. Šī valdība šo mērķi gatava sasniegt līdz 2020.gadam (pati diez vai to piedzīvos, jo nākamās Saeimas vēlēšanas būs jau 2018.gada rudenī). Arī tas, ka galvenokārt ieņēmumu pieaugumam jānotiek uz ēnu ekonomikas mazināšanas rēķina, nav nekas jauns – to solījuši daudzi un arī šī valdība. Turklāt tā ir pēdējos gados ļoti populāra frāze, ko politiķi lieto publiskā retorikā, un tas nekas, ka klusībā atzīst - gluži bez nodokļu likmju celšanas arī nevarēs iztikt.

Tāpat solījums samazināt darbaspēka nodokļus un aplikt ar lielākiem nodokļiem ienākumus no kapitāla, tāpat palielināt nekustamā īpašuma nodokli un patēriņa nodokļus - arī nav nekas jauns.

Daudzas valdības to ir mēģinājušas darīt, taču pieturēties pie tā ir bijis visai sarežģīti un reizēm sanācis pat pretēji, piemēram, īsi pirms eiro ieviešanas pievienotās vērtības nodoklis tika samazināts. Taču tā arī nav izdevies samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmi, lai arī tika solīts. Šī valdība vairs nemin, ka Latvija varētu pakāpeniski pāriet uz progresīvo nodokļu sistēmu. Laikam vairs nav aktuāli.

Var prognozēt, ka, visdrīzāk, šī valdība nodokļus necels, vai arī izmaiņas likmēs būs salīdzinoši nelielas – vēlēšanas pārāk tuvu, un nekādi satricinājumi ekonomikā nav gaidāmi. Taču nelielas pārmaiņas vai drīzāk publiska gatavošanās pārmaiņām varētu notikt, proti, vēl iepriekšējā valdība ir noslēgusi līgumu ar Pasaules Banku, ka tiks vērtēta Latvijas nodokļu sistēmu.

Taču tiem, kuri strādā ar ne visai likumīgām metodēm, gan jāliek aiz auss – ēnu ekonomikas mazināšana kļūs par vienu no galvenajām lietām, kuras uzdevums būs gūt maksimāli daudz papildu līdzekļus Valsts kasei. Turklāt šī valdība sola nešaut pa zvirbuļiem, bet gan īstenot tādus pasākumus, kuri nesīs lielāku efektu. Tikai viena piebilde – cerams, ka šādā gadījumā valdība arī gatava stiprināt gan Valsts ieņēmumu dienesta, gan citu represīvo valsts iestāžu darbu, piemēram, palielināt darbiniekiem algas, tos apmācīt.

Otrkārt, jaunā valdība apņemas sekmēt investīciju piesaisti un panākt lielu un stratēģiski nozīmīgu investīciju projektu īstenošanu Latvijā.

Tas nozīmē, ka balstīt ekonomikas tālāku attīstību tikai uz Eiropas Savienības fondiem valdība īsti negrib. Taču, kā reāli panākt investīciju pieaugumu – tas nebūt nav viegli atbildams jautājums.

Atliek cerēt, ka atbilde būs rodama tiešo investīciju piesaistes stratēģijā, kura, kā rakstīts deklarācija, kaut kad taps. Būtu labi, ja salīdzinoši ātri. Turklāt gribas cerēt, ka tajā būs ne tikai pareizas un jau simtiem reižu atkārtotas frāzes, ka nepieciešamas investīcijas inovatīvos produktos, bet kaut kas vairāk, piemēram, kaut vai pamatota nozaru atlase, ko Latvija uzskata par īpaši atbalstāmām, lai sasniegtu straujāku pāreju uz ekonomiku ar augstāku vērtību, kā arī konkrētu projektu apraksti, kurus tad, braukājot pa pasauli, Valsts prezidents un premjers piedāvās investēt gribētājiem. 

Vien piebildīšu, ka augstāk piemēros minēto rīcību savulaik jau mēģināja īstenot – gan nozares sauca, gan sarakstus taisīja. Diemžēl nekas dižs no tā nesanāca, jo visas nozares vēlējās kļūt par stratēģiski svarīgām un politiķiem bija grūti kādam atteikt. Tā arī palika investīciju piesaistes un atbalsta kritēriji izplūduši, kā rezultātā Latvija joprojām priecājas par jebkuru un jebkādu investoru, kurš apliecina gatavību radīt jaunas darba vietas vai saglabāt vecās. Diemžēl tas nekādi neļauj Latvijai izrauties no priekšstata, ka šīs valsts galvenā priekšrocība ir lēts darbaspēks.

Nedaudz gan mulsina deklarācijā minētais punkts, kurā valdība apņemas veikt „centralizētu lielo stratēģiskās attīstības projektu īstenošanas pārraudzību, lai veicinātu šo projektu savlaicīgu un kvalitatīvu īstenošanu”. Pēdējo gadu pieredze gan liecina, ka valdībai nu nekādi nevedas ar kvalitatīvu projektu realizāciju un uzraudzību.

Kāpēc ir pārliecība, ka viss mainīsies tagad, un kāpēc tieši valdībai tas ir jādara, netop skaidrs. Varbūt taps viens superkvalitatīvs projektu pārraudzības kantoris?

Treškārt, valdība, šķiet, gatava beidzot arī aktīvi rīkoties, lai bankas nevis turpinātu sēdēt uz savas naudas, bet gan to iepludinātu tautsaimniecībā, proti, izsniegtu vairāk kredītus mājsaimniecībām un uzņēmējiem. Taču valdības deklarācijā, kur minēti uzdevumi finanšu jomā, drīzāk acs aizķeras aiz diviem citiem, savstarpēji saistītiem uzdevumiem. Proti, valdība vēlas aktivizēt vērtspapīru tirgus izmantošanu alternatīvu finanšu resursu piesaistei privātajām un valsts kapitālsabiedrībām, kā arī domā par to, kā vairāk Latvijas ekonomikas attīstībai izmantot mūsu visu uzkrāto pensiju kapitālu.

Diemžēl nav iespējams vairāk investēt uzkrāto pensiju kapitālu, ja nav vietas jeb aktīvu, kur to darīt. Tikai ar valsts parādzīmju emitēšanu vien nepietiek. Ja valdība patiesi vēlas aktivizēt finanšu un kapitāla tirgu Latvijā, tad ir jāmeklē vēl citi varianti. Piemēram, beidzot ar biržas starpniecību pilnībā vai vismaz daļēji jāpārdod tie valsts un pašvaldību uzņēmumi, kuros valstij vai pašvaldībai nav nekādas stratēģiskas nepieciešamības būt par akcionāru. Pirms vairākiem gadiem tika runāts par valsts komercsabiedrību pārvaldes reformu. Diemžēl tā ir kaut kur izčibējusi.

Ceturtkārt, iespējams, ka šī valdība beidzot būs sadzirdējusi gan vietējo, gan ārvalstu uzņēmēju sūros stāstus par Latvijas tieslietu sistēmu, kura reāli bremzē investīcijas ekonomikā.

Valdība apņemas uzlabot uzņēmējdarbības vidi, tai skaitā arī maksātnespējas procedūras. Lieliska apņemšanās. Būtu labi, ja tā arī īstenotos,

pat neskatoties uz to, ka tieslietu jomu jau gadiem pārrauga Nacionālā apvienība, kurai savulaik tika pārmestas ciešās saites ar maksātnespējas administratoriem un viņu interešu aizstāvība.

Piektkārt, šī valdība apņemas arī īpaši rūpēties par reģionu attīstību. Vairākos deklarācijas punktos tas tiek uzsvērts, gan sakot, ka jāattīsta infrastruktūras projekti, gan pašvaldībām jārūpējas par investīciju piesaisti un tamlīdzīgi. Arī tas nav nekas jauns – visas līdzšinējās valdības ir bijušas par policentrisku Latvijas attīstību. Vien jāpiebilst, ka šāda veida politikas īstenošana tomēr nav bremzējusi ekonomikās aktivitātes koncentrēšanos Rīgā un Pierīgas reģionā. Skatīties uz šo situāciju tikai kā uz trūkumu ir muļķīgi. Drīzāk būtu jāpadomā, kā gūt papildu labumus.

Diemžēl valdības deklarācijā nekas nav minēts ne par galvaspilsētas, ne Pierīgas attīstību, kas galu galā ļautu Rīgai kļūt daudz spēcīgākai un konkurēt jau daudz lielākā – Baltijas jūras valstu reģionā.

No vienas puses, var saprast politisko loģiku – neesam pie varas un tāpēc nav, ko Rīgā ieguldīt. Taču, no otras puses, tas ir tuvredzīgi un liedz izmantot pilnībā tik būtisku visas Latvijas resursu - Rīgu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti