ĪSUMĀ:
- Ekonomikas veiksme atkarīga no ASV un Ķīnas attiecībām, kā arī no pašu optimisma par dzīvi.
- Problēma - strādājošo vidējais vecums kļūst lielāks. Cilvēki arvien biežāk izvēlas neradīt bērnus.
- Tiek investēts inovācijās. Bet vai pietiks cilvēku, kas tajās strādās?
- Lai ekonomika attīstītos un būtu inovatīva, vajadzīgas reformas arī pašu politiķu galvās.
Ekonomiku balsta arī optimisms
Ja paskatāmies uz dažādiem statistikas datiem, tad secinājums viens – dzīvojam arvien labāk. Tas, cik veiksmīgs Latvijas ekonomikai būs šis gads, ir atkarīgs no divām lietām - pirmkārt, ASV un Ķīnas attiecībām. Otrkārt, no mūsu pašu optimistiskās attieksmes pret dzīvi.
Ja paskatāmies uz lielo bildi, tad šobrīd ASV un Ķīnas attiecības nav tās labākās. Starp abām lielākajām pasaules ekonomikām ir sācies tirdzniecības karš. Ir skaidrs, ka tas ietekmēs arī daudzu citu valstu ekonomiku, tai skaitā arī mūsējo. Mūsu ekonomika neaugs vairs tik strauji kā pērn.
Taču katram mākonim ir sava zelta maliņa. Ņemot vērā bažas par pasaules ekonomikas izaugsmi, Eiropas Centrālā banka nav paaugstinājusi bāzes procentlikmi, un tā ir palikusi nulles līmenī. Vienkāršajam Latvijas iedzīvotājam, kuram ir, piemēram, komercbankā ņemts kredīts, tas nozīmē ļoti patīkamu lietu – kredītu procentlikmes nepalielināsies. Savukārt tiem, kas ir gatavi ņemt kredītu, procentu likmes būs salīdzinoši zemas.
Un kredītus ir gatavi ņemt arvien vairāk cilvēku Latvijā. Banka "Luminor" saka, ka interese par hipotekārajiem kredītiem gada laikā augusi trīs reizes. Cilvēki ir optimistiskāki, un tas ir otrs faktors, kas tieši ietekmē arī mūsu ekonomikas izaugsmi.
Optimistiskāku skatu uz dzīvi sekmē vidējās algas pieaugums valstī.
Gada laikā – par 8%. Uz „papīra” tas jau pārsniedz tūkstoš eiro. Rīgā un Pierīgā bezdarba līmenis jau samazinājies zem dabīgā, un tas nozīmē, ka galvaspilsētā atrast darbu nav lielu grūtību.
Cita situācija joprojām ir Latgalē – tur bez darba, pēc Nodarbinātības valsts dienesta datiem, ir vairāk nekā 14% iedzīvotāju, un arī vidējā alga ir krietni zemāka. Var runāt par vēsturisko mantojumu un to, ka Latgale ir ļoti tālu no centra – tālu no Rīgas. Taču Latgale ir tas Latvijas reģions, kuram pēdējos gadus ir pievērsta pastiprināta uzmanība un investēti arī papildu līdzekļi.
Iespējams, pienācis laiks veikt pamatīgu auditu – kur šī nauda ir palikusi, kur ieguldīta un kāpēc ar lielo bezdarbu Latgalē nekādi nevar tikt galā.
Taču – atgriezīsimies pie optimisma. Aug pieprasījums ne tikai pēc kredītiem, bet aug arī mazumtirdzniecības apgrozījums, tātad, cilvēki vairāk pērk jaunas mantas un izmanto vairāk pakalpojumu. Tieši tas ir viens no mūsu ekonomikas pašreizējiem dzinējspēkiem.
Te gan jāpiemin kāda neliela dīvainība – algas strauji aug, taču cenu pieaugums ir teju uz pusi mazāks – gada inflācija maijā bija tikai 3,3%. Viens no izskaidrojumiem – uzņēmēji sāk legalizēties un kādreiz aploksnē maksāto tagad maksā oficiāli. Tādējādi taisnība varētu būt arī tiem, kuri saka, ka viņu ienākumi nemainās. Varbūt ir vienkārši jāpainteresējas – iespējams, jūsu darba devējs vairāk ir sācis maksāt nodokļos.
Tāda ir tā vietējā mēroga bilde.
Un patlaban dažādas prognozētājorganizācijas ir vienotas – mūsu tautsaimniecība augs, bet lēnāk nekā pērn. Taču, cik ātri – par to domas dalās. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD ir vispesimistiskākā. Tā saka, ka ekonomikas pieaugums šogad būs vien 2,7%, savukārt bankas "Luminor" ekonomisti ir visoptimistiskākie – augšot par 3,8%.
Galu galā šiem skaitļiem varētu arī nepievērst tik lielu uzmanību un atstāt procentpunktu bīdīšanu ekonomistu ziņā. Bet – viss nav tik vienkārši. Ir vairākas jau gadiem atliktas problēmas, kuru nerisināšana ekonomiku iedzīs stagnācijā, un tas nozīmē, ka varam necerēt uz strauju dzīves līmeņa pieaugumu nākotnē.
Demogrāfijas problēmas samilst
Par vienu no lielākajām problēmām uzskatu kvalitatīva un jauna darbaspēka trūkumu. Un šajā gadījumā es galveno akcentu liktu uz vārdiem – kvalitatīva un jauna.
Pavisam nesen statistikas pārvalde paziņoja, ka desmit gadu laikā nodarbināto vidējais vecums pieaudzis par 2,4 gadiem, 2018. gadā vidējam strādājošajam bija jau gandrīz 44 gadi. Teju katrs ceturtais strādājošais Latvijā bija vecumā no 55-74 gadiem.
Turklāt statistika rāda, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku dzīvo pa vienam vai arī pāros, kur nav neviena bērna. Pērn no visām mājsaimniecībām teju katra piektā bija viens cilvēks bez bērniem. Un šis procents pēdējos gados ir audzis. Turklāt tikai nedaudz vairāk kā ceturtajā daļā mājsaimniecību pērn Latvijā bija viens vai vairāki bērni (27,2%).
Protams, ģimeņu atbalstītāji klaigās, ka vairāk naudas un atbalsta vajag sniegt ģimenēm, kas gatavas radīt bērnus, un pēdējos gadus tas ir ticis darīts. Taču ar to vien šo problēmu nevar atrisināt. Ir jāņem vērā, ka mainās sabiedrības attieksme pret bērniem un to nepieciešamību indivīda dzīvē. Drīzāk šis varētu būt nevis ekonomikas un naudas, bet vērtību jautājums.
Savukārt ekonomiskā problēma ir tā, ka Latvijā vecākā sabiedrības daļa diemžēl nav nekāda bagātā, un nekas neliecina, ka tā kļūs īpaši turīgāka arī vēlāk. Turklāt, ja turpinās palielināties strādājošo vidējais vecums, arvien aktuālāks kļūs jautājums – kādus darbus tad varēsim piedāvāt pirmspensijas vecuma cilvēkiem?
Es neesmu pret profesijas maiņu ap gadiem 50, arī 60 gados var sākt jaunu dzīvi, mainīt nodarbošanos. Es nenoliedzu, ka kāds arī pirmspensijas vecumā var apgūt inženiera vai programmētāja, varbūt pat ārsta profesiju. Taču šādi cilvēki drīzāk ir un būs izņēmums, nevis ikdiena.
Turklāt jāpiebilst vēl kas - lai arī Latvijā pieaug vidējais dzīves ilgums, joprojām ļoti zems ir veselīga mūža ilgums – sievietēm 55 gadi, bet vīriešiem – tikai 52. Ļoti daudzi jau ap gadiem 60 vairs neko aktīvu savā dzīvē izdarīt nevar.
Kas strādās inovatīvos uzņēmumos?
Latvija šobrīd ir sasparojusies, un pēdējā laikā daudz runā par inovatīvas ekonomikas veidošanu, kas noteikti varētu vismaz daļēji risināt arī demogrāfiskās problēmas. Šī gada pirmie trīs mēneši rāda, ka investīcijas intelektuālā īpašuma produktos ir palielinājušās par teju 9%. Tā ir ļoti pozitīva ziņa. Taču jautājums - kas strādās šāda veida uzņēmumos? - kļūst arvien skaļāks.
Vēl pavisam nesen Saeimā bija ļoti karsta diskusija par izmaiņām Imigrācijas likumā, kas ļautu Latvijā studējošiem ārvalstniekiem strādāt 40 stundas nedēļā pašlaik noteikto 20 stundu vietā. Nolēma, ka diskusiju turpinās.
Politiķi kopumā mīl runāt par nepieciešamību veidot viedu imigrācijas politiku un nepieļaut lētā darbaspēka ievešanu. Taču pagaidām lēmumos nav nekā vieda.
Joprojām galva smiltīs kā strausam un nekāda risinājuma, kā piesaistīt jaunos talantus. Diemžēl Latvijas pašreizējā ekonomiskā situācija neļaus mums bez īpašiem stimuliem kļūt par ļoti iekārojamu mītnes un darba vietu gudriem jaunajiem talantiem. Tabulās, kas rāda mūsu vidējo dzīves līmeni, mēs kuļamies pa Eiropas Savienības valstu nabadzīgāko galu.
Šīs neauglīgās imigrācijas diskusijas un visnotaļ šokējošie skaitļi par strādājošo vidējo vecumu un izvēli dzīvot bez bērniem liek uzdot nedaudz provokatīvu jautājumu – varbūt nākotnē par vienu no svarīgākajām un pieprasītākajām profesijām Latvijā būs nevis informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists, bet gan vecu cilvēku aprūpētājs?
Ko īsti atbalsta mūsu politiķi?
Negribu gan visus tagad sabaidīt. Kādu laiku vēl jau augsim. Turklāt nenoliedzami mūsu iekšzemes kopproduktam palielināties palīdzēs arī gadsimta būve – dzelzceļa projekts "Rail Baltica". Tad, kad sāksies būvniecība, mainīsies ne tikai Rīgas un Latvijas ciemu seja, kuriem cauri ies ātrgaitas dzelzceļš. Celtniecība noteikti palielinās arī Latvijas ekonomikas izaugsmi.
Taču - vai mēs kļūsim arvien inovatīvāki un vai augs mūsu ekonomikas produktivitāte, vai sāksim ražot jaunus, gudrus produktus? Nezinu.
Jo, lai tas notiktu, vajag reformas ne tikai izglītībā, medicīnā un pašvaldībās. Tās vajag arī pašu politikas veidotāju galvās.
Taču tagad tā vietā, lai domātu, kā pēc būtības, piemēram, risināt migrācijas jautājumus, kā piesaistīt gudras jaunas galvas, lai Latvijā radītu inovatīvus produktus, valdības prātus nodarbina pavisam citas domas. Piemēram, alkoholisko dzērienu tirdzniecība Igaunijas pierobežā.
Īsumā – tur sacelts daudz alkoholisko dzērienu lielveikalu, jo Latvijā līdz šim bija zemāks akcīzes nodoklis nekā kaimiņvalstī. Tāpēc igauņi un somi brauca uz Latvijas pierobežu un pirka alkoholu. Jā, labums ir ne tikai alkohola tirgotājiem, arī ēdinātājiem, un kāds jau arī kādu tūrisma objektu pie reizes apskata. Galu galā arī valsts budžetā no akcīzes nodokļa ieripo vairāki desmiti miljonu eiro. Un viss būtu tā turpinājies vēl kādu laiku, ja vien Igaunijā nebūtu mainījusies valdība un pie varas nonākusī populistu partija EKRE nesāktu realizēt to, ko solīja saviem vēlētājiem – šņabi Igaunijā padarīt lētāku.
Kaimiņos tagad akcīzes nodokli samazinās, un mūsu finanšu ministrs Jānis Reirs ("Jaunā Vienotība") ir paziņojis, ka Latvija arī vērtēs iespējas darīt to pašu. Viņš saka, reģionu līmenī ir svarīgi saglabāt konkurētspēju. Tāpat tiek pieļauts, ka Latvijas zaudējums budžetā varētu būt ap 100 miljoniem eiro. Tāpēc jādara viss, lai glābtu šo rūpalu.
Bet ziniet, 100 miljoni eiro veido nepilnu 1% no Latvijas šī gada budžeta. Līdz ar to plēst matus ir ļoti pāragri. Otrkārt, šī situācija bija prognozējama. Latvija gatavojās celt akcīzes nodokli. Ja kāds no uzņēmējiem gulda savus līdzekļus ļoti ļodzīgā pasākumā – tas ir viņa risks, ne valsts atbildība. Treškārt, vai tiešām Latvijas un šī reģiona konkurētspēja ir saistīta tikai ar šāda veida biznesu?
Šis pretstatījums ļoti labi parāda, kāda tad galu galā ir Latvijas ekonomikas potenciālā veiksmes stāsta patiesā seja. Diemžēl vēl joprojām nekas neliecina, ka drīz te varētu būt moderna un inovatīva ekonomika, kura cels mūsu visu labklājību.
