Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Koncertzāle uz AB dambja Rīgā - viedokļu krustugunīs

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Uz Austrumu robežas pēc robežjoslas un žoga izbūves krasi mazāk robežpārkāpēju

Aiga Pelane: Gaidāmas diskusijas par jaunu atbalsta sistēmu mazajiem uzņēmējiem

Aiga Pelane: Gaidāmas diskusijas par jaunu atbalsta sistēmu mazajiem uzņēmējiem

Latvijas ekonomika ir maza, un pat mūsu lielie uzņēmumi Eiropā pārsvarā ierindojas mazo un vidējo grupā. Taču mūsu ekonomika ir ļoti elastīga un spēj ātri pielāgoties negaidītām situācijām un ātri atgūstas pat pēc smagām krīzēm. Lai ekonomika kļūtu varenāka, mums ir nepieciešams vairāk lielu uzņēmumu, kas nodarbina pat vairākus simtus cilvēku, rada gudrus produktus un tos dārgi pārdod citās valstīs. Taču tikpat svarīga ekonomiskas sastāvdaļa ir mazi uzņēmumi vai vienkārši aktīvi cilvēki, kuri spēj no sava īpašuma vai zināšanām un prasmēm gūt ienākumus.

Cik viegli Latvijā ir būt aktīvam un iemēģināt roku mazajā biznesā, un vai politiķi ir gatavi atbalstīt mazos, mainot arī nodokļu politiku?

Cilvēki kļūst aktīvāki

Latvijas likumi ir strikti – tie paredz, ka par saimniecisko darbību tiek uzskatīta jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību. Tātad jebkurai personai, kura gūst ienākumu no kaut kā vismaz trīs reizes gadā, ir jādeklarējas un jāreģistrē sava saimnieciskā darbība Uzņēmumu reģistrā vai Valsts ieņēmumu dienestā.

Pārdevi trīs saadītos zeķu pārus gadā vai arī paziņām uzcepi uz svētkiem trīs gardas kūkas – vēl nekas, bet ceturtā torte jau liecinās par nopietnu biznesa darbību ar visām izrietošajām sekām – reģistrēšanos un nodokļu vai nodevu maksāšanu.

Latvijā ir vairāki nodokļu režīmi, kurus teorētiski mazais uzņēmējs var izmantot. Piemēram, patentmaksu, vai strādāt, izmantojot autoratlīdzības līgumu, var reģistrēties kā pašnodarbinātais vai kā individuālais komersants, var arī nodibināt mazkapitāla firmu un maksāt mikrouzņēmuma nodokli, tāpat īpašs regulējums ir zemnieku un zvejnieku saimniecībām. Iespējams, ka ir vēl kādi varianti, kurus esmu palaidusi garām.

Teorētiski var visām iespējām "iziet cauri” un atrast sev labāko.

Bet praktiski – nereti sīkražotāji vienkārši tam visam uzspļauj un nevienam neatskaitās.

Protams, Valsts ieņēmumu dienests var kādai nereģistrētai kūku cepējai uzkulties sociālajos medijos, kur neaizdomājoties ielikta kūkas bilde ar aicinājumu to iegādāties. Pirms vairākiem gadiem vairākas dāmas tika „pieķertas”, sūtot pa pastu pašu šūtās kleitas biežāk nekā trīs reizes gadā.

Diemžēl Valsts ieņēmumu dienests nesen bija spiests atzīt – nereģistrētā saimnieciskā darbība palielinās, īpaši internetā. Un tas nav nekāds brīnums.

Ja politiķi uz mūsdienu ekonomiku skatās ar vakardienas acīm, tad var droši prognozēt – šī situācija tā arī neuzlabosies.

Cilvēki kļūst aktīvāki un ne tikai cep kūkas un šuj kleitas. Pieaug arī tā saucamās dalīšanās ekonomikas apmēri. Turklāt tas notiek, neskatoties pat uz valstu vēlmi kaut kā to visu ierobežot un kontrolēt. Tiek lēsts, ka pēc sešiem gadiem Eiropā dalīšanās ekonomikas apmērs būs jau 80 miljardi eiro.

Dalīšanās ekonomika nozīmē, ka kāds pārdod vai dalās, piemēram, ar savu īpašumu vai zināšanām ar kādu citu, pretī saņemot kādu citu pakalpojumu vai arī samaksu par to. Savā ziņā tā ir vismaz daļēja atgriešanās pie bartera.

Taču digitālās lietotnes un tiešsaistes platformas šai ekonomikai piešķir pavisam citus apmērus un attīstību.

Tās ātri saved kopā pircēju un pārdevēju, tāpat ar to palīdzību var veikt maksājumus, kuri nemaz neparādās banku kontos. Līdz ar to valsts pat nevar izkontrolēt šos darījumus vai arī izdarīt to ir ļoti grūti. Ļoti daudzi, kas šādi gūst ienākumus, nereti strādā arī algotu darbu un, lai arī regulāri, taču tie ir tikai papildu ienākumi.

Vai un kā izkontrolēt sīko biznesu? Pieļauju, ka valstij tas kļūs arvien dārgāks prieks. Vai valsts būtu gatava atteikties no kādas nodokļu daļas un, piemēram, ļaut saviem iedzīvotājiem piepelnīties un neatskaitīties par šiem ienākumiem? Vai arī atskaitīties, bet ļoti atvieglotā formā? Gribas cerēt, ka tas kādreiz notiks.

Atbalsts ir arī tagad, bet vai pietiekošs?

Nav tā, ka Latvijā atļauja neatskaitīties būtu kaut kas jauns un nepazīstams. Precedenti ir. Piemēram, nevienam nav jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā un nav jāmaksā nodoklis, ja tiek gūti ienākumi no sava mazdārziņa vai arī no mežā salasītām sēnēm un ogām.

Tiesa, gulēt mierīgi jūs varat tikai tādā gadījumā, ja ienākumi no šīs nodarbes nepārsniedz 3000 eiro gadā.

Ir skaidrs, ka Valsts ieņēmumu dienesta kontrolieri pie katra mazdārziņa īpašnieka un sēņu lasītāja nepieliksi.

Ja nebūtu šādas valsts pretimnākšana, atskaišu jau tāpat visdrīzāk nebūtu. Līdz ar to valstij ir izdevīgāk un saprātīgāk tās vispār neprasīt.

Tāpat Latvijā nepilnus desmit gadus darbojas mikrouzņēmuma nodokļu sistēma, kas iepriekš bija ļoti izdevīga mazajiem uzņēmējiem – nomaksā noteiktu, nelielu procentu no apgrozījuma un dzīvo mierīgi, bez liekiem satraukumiem. Un daudzi tā arī darīja.

Mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju skaits vienu brīdi ļoti strauji auga. Līdz ar „skrūvju piegriešanu” šis process ir apstājies, un šī uzņēmējdarbības forma, lai arī joprojām gana populāra, vairs nav tik izdevīga.

Jo katrai medaļai ir arī otra puse. Tieši mikrouzņēmuma nodokļu sistēmu izmantoja nodokļu optimizētāji jeb tie, kuriem šāds atbalsts pēc būtības nemaz nepienācās. Otrkārt, tas kropļoja darbaspēka tirgu un veicināja nevienlīdzīgu konkurenci starp vienas nozares uzņēmumiem. Treškārt, mikrouzņēmuma nodokļu sistēma izveidoja lielu slāni cilvēku, kuru sociālā aizsardzība ir niecīga – nav iespējams saņemt ne adekvātu slimības, ne bezdarbnieka pabalstu, ne arī cerēt uz normālu pensiju vecumdienās, jo samaksātais nodoklis ir mazs.

Ir skaidrs, ka šajā sistēmā joprojām strādājošo cilvēku labklājība vecumdienās gulsies uz sabiedrības pleciem. Vairumam no viņiem būs jāpalīdz. Citu variantu vienkārši nav.

Neveiksmes ar mikrouzņēmuma nodokli ir mainījušas arī valsts attieksmi pret dažādiem atvieglojumiem.

No liberālas pieejas tā lēnām slīd uz strikta konservatīvisma pusi. Proti, visiem ir jāmaksā nodokļi un - jo vairāk, jo labāk.

Turklāt šāda pieeja ir labi saprotama un viegli izskaidrojama. Pirmkārt, liberālai pieejai nav rezultātu – ēnu ekonomikas apmērs Latvijā joprojām ir ļoti liels - teju ceturtā daļa no iekšzemes kopprodukta, tai skaitā arī aplokšņu algu apmēri - un tas mazinās ļoti lēni. Otrkārt, lai arī valsts budžets kļūst lielāks, naudas trūkst. Piemēram, veselības nozarei. Tāpat ir jāver ciet skolas, netiek laboti ceļi, jo mēs to vienkārši nevaram atļauties. Treškārt, palielinās spiediens arī sociālajā budžetā, jo ir skaidrs, ka pašreizējā pensiju sistēma nespēj atrisināt problēmu, ka nākotnē joprojām būs ļoti daudz nabadzīgu pensionāru.

Pārmaiņas ir nobriedušas

Taču, vai viss ir bezcerīgi un nākotnē valsts kontrole un sīko nodokļu nemaksātāju ķeršana kļūs arvien aktīvāka?

Patlaban šķiet, ka pārmaiņas ir nobriedušas. To noteikti veicina arī tehnoloģiju radītās iespējas pelnīt tā, lai valsts īpaši to nepamana.

Tas politiķus agrāk vai vēlāk spiedīs domāt par būtiskām izmaiņām pašā nodokļu sistēmā un izšķirties – par ko nodokļi jāmaksā un kur ir tā zona, kurā valsts neiejaucas un ļauj vaļu ikkatram, kas vēlas nedaudz piepelnīties.

Par to, ka, iespējams, jau visai drīz varētu sākties diskusija par atbalstu mazajai uzņēmējdarbībai un amatniecībai, liecina vairākas lietas.

Pirmkārt, pagājušonedēļ sāka strādāt valdošās koalīcijas partiju veidotā Attīstības komiteja. Tās uzdevumus ir diskutēt par jaunu nodokļu reformu. Tiesa, izmaiņas nebūs uzreiz. Tās plānotas tikai 2021. gadā. Šīs komitejas vadītājs Atis Zakatistovs no  “KPV LV” uzsvēra, ka noteikti tiks runāts arī par atbalstu mazajai uzņēmējdarbībai, kā arī iespējamām nodokļu izmaiņām. Taču viņš arī piebilda, ka komiteja nav lēmēja, tā ir tikai diskusiju platforma.

Vēl viens pārmaiņu vēstnesis ir Saeimā pirmo reizi ir izveidotā Amatniecības un mazās uzņēmējdarbības apakškomisija. Apakškomisijas vadītājs Romāns Naudiņš no Nacionālās apvienības uzsvēra, ka pieprasīs atbildīgajām ministrijām izveidot vienas pieturas aģentūru, kur pašnodarbinātie un mazo uzņēmumu īpašnieki varēs vismaz vienuviet atrast – kādu atbalstu jau tagad var saņemt. Tāpat viņš pieļauj, ka varētu papildināt tās jomas, kur nav jāmaksā nodokļi, ja ienākumi gadā nepārsniedz, piemēram, 3000 eiro. Tāpat varētu atcelt patentmaksu pensionāriem, kas piepelnās ar zeķu adīšanu vai citiem rokdarbiem.

Savus piedāvājumus pārmaiņām mazo uzņēmēju atbalstam izstrādā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Un uzņēmēju pārstāvji nopietni gatavojas diskusijām ar politiķiem. Priekšlikumi top.

Taču – vai pārmaiņas jau būs pēc nepilniem diviem gadiem? Pagaidām ļoti grūti to apgalvot. Latvijā jau vienreiz bija situācija, kad Ekonomikas ministrija 2016. gadā piedāvāja regulējumu tā saucamajiem dzīvesstila uzņēmumiem. Ar to saprotot uzņēmumus, kas vienmēr bija un tā arī paliks pavisam mazi un no kuriem nevar gaidīt lielu izaugsmi un prasīt lielas nodokļu iemaksas valsts budžetā.

Lai arī viss gāja raiti, vienas nakts laikā iepriekšējā valdība to izmeta miskastē.

Tiesa, Ekonomikas ministrijas plauktos šie priekšlikumi ir joprojām. Varbūt ir pienācis laiks nopūst putekļus un izmantot tos vismaz diskusiju sākumam.

Būtiski sabalansēt intereses

Veidojot šo materiālu, runāju ar kādu mazo uzņēmēju, kas ir reģistrējusies kā pašnodarbinātā. Pamēģinājusi kaut ko nopelnīt ar aušanu, tad ar adīšanu. Nekas lāgā nav sanācis, taču labi aizgājusi rotu darināšana. Diemžēl attīstīt savu - es drīzāk to sauktu par hobiju - jau līdz nopietnākam biznesam neizdodas. Viņai esot „plānveida” ekonomika un galvenais esot noturēties, lai peļņa mēnesī nepārsniedz 430 eiro. Jo, tiklīdz šī summa sasniegta, tā finansiālā situācija saimniecei kardināli mainās. Viņai ir jāpiedzīvo liels nodokļu lēciens - pāris desmitu eiro vietā, kas ir jāmaksā par peļņu līdz 430 eiro, viņai valstij ir jāatdod līdz pat trešajai daļai jeb vairāk nekā 130 eiro.

Protams, šai uzņēmējai nav nekādu sociālo garantiju. Bet – uzņēmīgā sieviete neizmanto arī pašreizējo sociālo sistēmu. Viņa sev ir izveidojusi darba vietu, strādā, plāno un dara to, kas patīk, viņas rotas pērk.

Pieļauju, ka uzņēmumu varētu arī attīstīt. Ja vien nebūtu šī 430 eiro robeža, kas traucē sasniegt vairāk.

Nav viegli sabalansēt mazā uzņēmēja vajadzības un valsts intereses. Sīkuzņēmējam grūti attīstīties, jo to žņaudz nost pašreizējā nodokļu sistēma, bet valstij vajag naudu gan ceļu remontiem, gan mediķu algošanai. Atrast vidusceļu un vienoties būs grūti. Bet ļoti vajadzētu.

Pirmkārt, lai neaizbaidītu tos, kas lēni, bet neatlaidīgi top par uzņēmējiem. Otrkārt, lai mudinātu cilvēkus gūt ienākumus ne tikai no algota darba, bet arī no sava hobija.

Sajust to smeķi, ka vari nopelnīt, lai arī nelielu, bet savu naudu ar savām rokām vai galvu. Un treškārt, lai iedzīvotājiem lēnām atgrieztos ticība valstij, ka visi nezog, ka neplēš piecas ādas, ka ļauj kļūt turīgākiem.

Iespējams, ir jēga apsvērt ideju un noteikt robežu ienākumiem, par kuriem netiek prasīts nekāds nodoklis un nav nepieciešama nekāda reģistrēšanās. Vai tie būtu 3000 vai 5000 eiro, vai kāda cita summa – tas jau ir vienošanās jautājums.

Tāpat ļoti gribas, lai sadarbība ar valsti ir vienkārša, bez papīru kalniem un čeku glabāšanas gadiem. Galu galā – tie izbalo.

Varbūt beidzot jāievieš dzīvē ideja, ka bankā vienkārši tiek reģistrēts darījuma konts, kurā tad arī tiek ieskaitīti visi ieņēmumi. Un te tad arī kontrole un automātiska nodokļa iekasēšana katra mēneša vai gada beigās.

Daudzas šādas idejas klīst apkārt jau labu laiku. Varbūt tagad pienācis laiks beidzot tās arī realizēt?

Un vēl – nevajag pensionārei prasīt patentmaksu nekādā apmērā, lai viņa varētu adīt un tirgot savus cimdus un zeķes. Tā ir pavisam maza nauda, ko var papildus nopelnīt pie ne visai lielās pensijas.

Un vēl nobeigumā - Amatniecības un mazās uzņēmējdarbības apakškomisija ir noskaidrojusi:

tā kā tuvojas vasaras saulgriežu laiks, visiem, kas darinās Jāņu vainagus un tirgos jāņuzāles, nav nekur jāreģistrējas. Var droši darināt Līgo svētku zaļās rotas, kā arī vākt citas dabas veltes un tirgot, nemaksājot nekādus nodokļus. Taču – galvenais, lai ienākumi nepārsniedz 3000 eiro gadā. Drošības labad ietirgotās summas pierakstīt, vismaz blociņā savām vajadzībām. Nekāda īpaša, valsts noteiktu uzskaite nav jāveic un čeki nav jāizsniedz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti