Pētersone atlūgumu iesniedza šī gada 30.maijā, atstrādāja mēnesi un, ir liela iespējamība, ka jau šī mēneša beigās VID ģenerāldirektora krēslā sēdēs jauns iestādes vadītājs. Personālatlases speciālisti gan norāda, ka atrast jaunu, spēcīgu vadītāju šādam amatam parasti prasa ilgāku laiku. Taču, var arī saprast pie varas esošos –
VID kļūst par ļoti svarīgu iestādi, jo kaut kā tas nākamā gada budžets būs „jāsakasa”. Tā kā ekonomikas attīstība bremzējas un ZZS ir apsolījis nodokļus nākamgad nepalielināt, VID būs aktīvi jāšiverē pa ēnu ekonomikas galu
un jāspiež no šīs sfēras darboņiem, cik nu var izspiest. Turklāt jākaro būs ne jau ar sīkajiem krāpniekiem vien. Lai saņemtu lielākas summas, kas tik ļoti nepieciešamas valsts naudas makam, nāksies ķerties beidzot klāt arī lielajām haizivīm. Turklāt tas būs jādara laikā, kad pašā VID būtu jāveic reformas, jāatlaiž cilvēki. Protams, ja vien politiķi arī jaunajam vadītājam šādu uzdevumu dos.
Spēlējam demokrātiju?
Taču pārdomas raisa gan tas, kā tiek meklēts jaunais VID vadītājs, gan tas, kas galu galā ticis atrasts. Vismaz pagaidām. Un joprojām aktuāli saglabā jautājums, vai tiešām neuzpeldēs kāda cita persona.
Pirmkārt, tika izsludināts publisks konkurss, kurā pieteicās vairāk nekā desmit pretendentu, no tiem četri nokļuva līdz 2.kārtai, bija pārrunas un tālāk – pļurkt... nekā. Kas bija šie četri pretendenti un kāpēc neviens no viņiem nederēja? Skaidrojums ir visai skops - neder, nav redzējuma. Kam, kādēļ un kas nepatika un vai tas nebija politiski ietekmēts lēmums? Kas to lai zina, jo sabiedrībai ir jāuzticas tam, ko saka amatpersonas, kuras tūdaļ arī piedāvāja citu risinājumu. Proti, atkārtota konkursa nebūs, kandidātus finanšu ministre uzrunās personīgi, turklāt tie tiks meklēti augstāko ierēdņu vidū.
Kāpēc vispār notika māžošanās ar konkursu, ja likumdošana pat nenosaka, ka VID vadītājs obligāti būtu jāatrod šādā veidā?
Vai politiķi vēlējās parādīt kā „top” demokrātiski lēmumi, vai arī tomēr cerēja, ka pieteikumu uz augsto amatu iesniegs vēlamā persona, bet tā kaut kādu iemeslu dēļ tomēr to neizdarīja? Iesēšanās VID krēslā ar konkursa palīdzību, protams, mazina spekulācijas, ka kāds kādu politiski tur iebīdījis. Mazina, bet pilnībā neizslēdz šādu iespēju.
Iespējams, ka tieši pašreizējā situācija gan VID, gan arī ekonomikā kopumā, kā arī bailes no politiskās atbildības, lika pie varas esošajiem izšķirties tieši par ierēdņa iecelšanu šajā, maigi izsakoties, ne īpaši vieglajā amatā. Tiesa, atradās tikai viens ierēdnis – tā pati Koļegova, kas bija gatava doties jaunās darba kaujās, lai arī iesākumā, šķiet, bez liela entuziasma. Pārējie, vismaz publiski minētie Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš un Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadītāja Baiba Vītoliņa nekautrējās politiķiem iedot „kurvīti”.
Koļegova – universālais ierēdnis?
Kas gan viss netika minēts kā arguments, kāpēc neviens īpaši neraujas uz šo amatu – gan maza alga, gan sliktā VID reputācija (neatceros gan laikus, kad VID kāds būtu īpaši mīlējis), gan amata publiskums un politiķu vēlme ietekmēt lēmumus.
Ja jau Koļegova gatava startēt uz šo amatu un politiķi to min teju kā vienīgo kandidāti, tātad, viņu visas šīs problēmas nebaida un alga ar nešķiet nemaz tik maza. Tiesa, neko daudz par pašu Koļegovu – viņas prasmēm, rakstura īpašībām un spējām aizstāvēt savu viedokli, zināšanām par finanšu sfēru un nodokļu sistēmu, vismaz publiski maz kas zināms. Vienīgais, kas palicis atmiņā - gadiem ilgā ņemšanās un VVD nespēja tikt galā ar Gudronu dīķu tīrīšanu Inčukalnā, un pērnā gada likstas ap Šlokenbekas dzirnavu ezera piesārņojumu, kad piesārņojuma dēļ aizgāja bojā teju vai visas ezera zivis. Tolaik radās sajūta, ka dienestam, modernā valodā runājot, trūkst kapacitātes jeb reālas ieinteresētības aktīvi un ātri rīkoties. Tiesa, pēc vairākiem mēnešiem vainīgais tika atrast un arī sodīts - „Tukuma ūdens” par ezera piesārņošanu saņēma 10 000 eiro lielu naudas sodu. Tomēr vietējie uzsver, ka pēc gada situācija Tukumā nav uzlabojusies un atkārtoti piesārņošanas draudi nav novērsti.
Diemžēl Koļegovu īsti nepazīst arī politiķi vai arī sakās to nepazīstam. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece publiski minējusi, ka vēlas ieskatīties Koļegovai acīs, tiesa, grūti saprast, ko tieši tur vēlas saskatīt un kas tas tāds par amatpersonas atlases kritēriju uz konkrēto amatu – acis? Norādes, ka izvēlēties VID vadītāju drīzāk ir finanšu ministres atbildība, liek domāt, ka neviens īpaši nevēlas arī uzņemties politisko atbildību par VID vadītājas tālāku darbību. Iespējams, tieši tāpēc pašreizējā ekonomiskā un politiskā situācijā ierēdnis arī ir vislabākais variants.
Kāpēc gan ne politiķis?
Politiķi min, ka skatoties, lai jaunais VID vadītājs būtu politiski neitrāla persona. Protams, sabiedrības neticība varai un politiķiem liek izdarīt secinājumus un uzsvērt, ka visur nav uzlikta partiju ķepa un šeit viss ir tīri.
Taču kāpēc tādas bailes? Ja jau ir tik liela vēlēšanās tikt galā ar VID reformu un izveidot to par spēcīgu iestādi, kā arī būtiski samazināt ēnu ekonomiku,
politiski atbildīgai personai nostāties šīs iestādes priekšgalā būtu tieši īstā reize.
Turklāt, tikt galā ar visām likumdošanas izmaiņām, kuras nepieciešamas aktīvai cīņai ar ēnu ekonomiku, arī noderētu ļoti liela un spēcīga politiska aizmugure. Protams, tas tādā gadījumā, ka ir vēlme rīkoties kardināli un mainīt lietas.
Bet ko gan var prasīt un sagaidīt no ierēdņa? Lai veic savus ierēdņa pienākumus un nemaisās pa kājām? Pētersone, pametot VID, ne reizi vien ir publiski atzinusi, ka atbalstu no politiķiem tā saņēma tikai vārdos, bet reālas rīcības pietrūka.
