Aktuāli

Avīzes "Stars" žurnāliste Inese Elsiņa par mākslinieku plenēru Madonā

Aktuāli

LM eksperte Liene Ramane par 1% no bērnu iemaksām novirzīšanu esošajiem pensionāriem

Komentārs. Aiga Pelane par pensiju sistēmu Latvijā

Aiga Pelane: Daudzi nākotnē var sagaidīt tikai niecīgas pensijas

Latvijas pensiju sistēmas reforma bija pirms aptuveni 20 gadiem, un uz to tika liktas lielas cerības, ka tā radīs pārtikušas vecumdienas daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Diemžēl līdz galam tas tā arī nav sanācis. Taču būtiski ir saprast, vai tā ir sistēmas vaina, vai tomēr kaut kur kaut kas ir nogājis greizi un, ja tā, tad kāpēc un ko var mainīt, lai nākotnē mums nebūtu nabadzīgi vecu ļaužu pūļi.

Vēl pavasarī, kad tapa komentārs raidījumā „Īstenības izteiksme” par pašreizējo Latvijas pensionāru bēdīgo materiālo stāvokli, es izvirzīju tēzi, ka, visdrīzāk, mūsu daudzkārt pasaulē slavētā un visnotaļ teorijā ļoti taisnīgā, nu jau pat trīs līmeņu pensiju sistēma varētu negarantēt pārtikušas vecumdienas arī pašreizējiem aktīvā vecumā esošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Jau toreiz šķita, ka šis temats ir jāturpina, turklāt daudz vairāk uzmanības pievēršot tieši tiem, kuri tagad uzkrāj kapitālu vecumdienām, proti, jauniešiem un cilvēkiem spēka gados.

Tātad īsi atgādināšu – Latvijas pensiju sistēmai ir trīs līmeņi. No pirmajiem diviem jūs nekādi nevarat izvairīties, bet trešais vismaz lielākajai daļai vēl ir brīvprātīgs. Par pensijas pirmo līmeni mums maza teikšana – katrs samaksā 14% no savas algas un šī nauda tiek izmantota esošo pensiju izmaksai. Ar otro līmeni – situācija nedaudz cita. Tajā tiek ieskaitīti 6% no katra strādājošā oficiālās algas. Jūs esat tie, kas izvēlaties, kas šo naudu pārvaldīs un kādā veidā tā tiks ieguldīta, lai jūs varētu papildus vēl nopelnīt.

Uz pensijām raugās neieinteresēti

Uz pensiju sistēmu sabiedrības grupas skatās dažādi. Jaunieši pārsvarā netic, ka kādreiz novecos un ka principā tas notiks ātrāk nekā viņi domā. Viņu interese par pensiju sistēmu nav nekāda lielā. Tad ir paaudze ap 40 gadiem, kuri vairums uzskata, ka neko daudz jau tā sistēma viņiem nedos, jo algas nav bijušas nekādas lielās un nereti darba devējs ir „optimizējis” nodokļus tieši uz viņu rēķina. Nereti arī tas notiek šobrīd. Aplokšņu algas nekur nav pazudušas.

Tad vēl ir trešā grupa, kas tagad tieši iet pensijā. Viņi savu darba mūžu sākuši vēl pie vecās padomju sistēmas un beiguši jau tad, kad pensiju sistēma piedzīvoja reformu. Te gan jāpiebilst, ka nekādas lielās pensijas viņi nedabū. Protams, pieaug to pensionāru skaits, kuri saņem pensiju līdz 500 eiro mēnesī.

Taču pēdējo piecu gadu laikā ir dubultojies arī to skaits, kuriem pensijas nepārsniedz 100 eiro mēnesī.

Tā ir bīstama tendence, kura diemžēl turpmākajos gados var tikai pastiprināties.

Protams, ir arī piektā grupa – mūsdienu seniori, kuri, nezinu kā, bet ir iemācījušies pārtikt ar to mazumiņu, kas nu viņiem ir un katru gadu priecājas par tiem pāris eiro, kas nāk klāt indeksācijas dēļ.

Kāpēc es uzskaitu visas šīs grupas? Tāpēc, ka

katra no tām uz savām vecumdienām skatās pilnīgi dažādi, taču atļaušos apgalvot – vairums arī pilnīgi neieinteresēti.

Un tā ir lielākā problēma.

Politiķi vēl pirms aktīvā Saeimas vēlēšanu aģitācijas perioda savās reklāmās pauda „patiesu” pārsteigumu – kā tad tāda nabadzība? Pieļauju, ka vēl ne reizi vien dzirdēsim idejas, kā pēc vēlēšanām tiks uzlabots jau pašreizējo pensionāru stāvoklis un cik labi nākotnē dzīvos topošie seniori.

Bet pie varas esošie atskaitīsies – pensijas tiks indeksētas, mazās pensijas tiks celtas, atraitnis kādu laiku varēs saņemt daļu no sava mirušā laulātā pensijas, lai uzreiz nenonāktu uz nabadzības sliekšņa, kā arī, iespējams, varēs mantot 2.līmeņa pensijas uzkrājumus. Vai šie „plāksteri” būtiski mainīs veco cilvēku dzīves līmeni un vai ieinteresēs strādājošos vairāk rūpēties par savu pensijas kapitāla krāšanu? Iespējams, taču nedaudz šaubos.

Diemžēl nevēlēšanās sekot līdzi savas naudas kustībām un aktīvi iesaistīties tās vairošanā ir tipiskākā Latvijas iedzīvotāju attieksme. Nekā jau tur tāpat nebūs, un neko jau es tur nesaņemšu. Un, iespējams, visdrīzāk tā arī būs, ja paskatās pašreizējos statistikas datus.

Vēl vairāk – tieši šādi cilvēki arī politiķiem ir visizdevīgākie. Tas ļauj runāt par to, ka pensiju sistēma pēc būtības ir laba un atzīta visā pasaulē, un neatbildēt uz jautājumu, tad kāpēc Latvijā tik daudzi ir pakļauti nabadzības riskam un kāpēc reālu risinājumu tik maz.

Stabili ienākumi, tātad laba pensija?

Jebkurš var portālā Latvija.lv apskatīties, kāds ir viņa sakrātais pensijas kapitāls pirmajā un otrajā līmenī. Es varu izstāstīt par sevi. Proti, man ir 46 gadi, es esmu jau nostrādājusi vairāk nekā 20 gadus, man nav bērnu. Un šo es minu kā pozitīvu aspektu, jo sievietei, kura piedzemdē bērnu, iemaksas pensiju uzkrājumā ir ļoti nelielas. Es neesmu bijusi ilgstoši bez darba, un mans atalgojums vienmēr ir bijis nedaudz virs valstī vidējā līmeņa konkrētā brīdī. Turklāt arī mani darba devēji ir bijuši godīgi un sociāli atbildīgi, viņi nav mēģinājuši “optimizēt” nodokļus uz mana rēķina.

No vienas puses, es teorētiski varu justies visai labi. Taču realitāte izrādās nedaudz cita. Paskatoties savu pensijas 1.līmeņa uzkrājuma apmēru, sanāk, ka tagad dodoties pensijā, man būtu 299 eiro mēnesī. Plus vēl no mana 2.līmeņa ik mēnesi nāktu klāt nepilni 60 eiro. Ap 360 eiro mēnesī? Nekas iepriecinošs.

Protams, man vēl jāstrādā teju 20 gadi. Un teorētiski es klāt varu piepelnīt vēl aptuveni tik pat daudz. Taču ko es pēc 20 gadiem varēšu iegādāties par pensiju, kas ir nedaudz virs 700 eiro?

Tas ir stāsts par mani – ar visai stabiliem un pēc Latvijas mērogiem pat augstiem ienākumiem.

Kā ir ar citiem? Piemēram, 2017.gada dati rāda, ka atalgojumu līdz 500 eiro mēnesī saņem 273 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tā ir summa, kas ir nedaudz virs minimālās algas apmēra. Katru mēnesi pensiju sistēmai tiek pārskaitīti 20%. Paņemsim tikai pensiju 2.līmeni. No minimālās algas – 430 eiro mēnesī – tajā tiek ieskaitīti 6%, tātad nepilni 26 eiro. Gadā – nedaudz virs 300 eiro. Cik jūs šādā veidā sakrāsiet līdz pensionēšanās vecumam?

Vai, piemēram, cits vēl īstenībā drūmāks piemērs. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem pērn mikrouzņēmumos strādāja nedaudz virs 105 tūkstoši cilvēku. Vidējā alga, ko šie cilvēki saņēma, nebūt nebija ar likumu noteiktā maksimālā summa – 720 eiro mēnesī. Bet gan vidēji nepilni 474 eiro. Tā kā šie uzņēmumi maksā nodokli no apgrozījuma, sociālo maksājumu aprēķini ir sarežģītāki, bet vidējā summa, no kā tika aprēķināts pensiju kapitāls, ir nepilni 199 eiro. Tātad pirmajam līmenim katru mēnesi aiziet teju 28 eiro, bet 2.līmenim – nepilni 12 eiro. Parēķiniet paši, cik jūs sakrāsiet gadā. Padomājiet, cik liela galu galā būs jūsu pensija.

Šie aprēķini ir teorētiski un balstīti uz pieņēmumiem. Taču tie

apliecina tendenci, ka paļauties uz sociālajām iemaksām, kas veidos pārtikušas vecumdienas, nevar.

Turklāt varam sevi mazliet mierināt, ka neesam jau nemaz tik vientuļi. Tas ir ne tikai pie mums, bet arī citviet Eiropā.

Aizdomājās par vecumdienas kapitāla krāšanas niansēm

Latvijā 2.līmeņa pensiju naudu – tuvu 3,5 miljardiem eiro – pārvalda astoņi pensiju pārvaldītāji, kuri kopumā piedāvā 31 pensiju plānu: mazāk vai vairāk agresīvu, konservatīvu vai pavisam konservatīvu. Jo vairāk aug šī pensiju plānā esošā nauda, un tā augs, jo konkurence par to būs arvien sīvāka no pašu finansistu puses.

To labi parādīja arī pērnais gads, kad tirgū ļoti agresīvi parādījās jauns, Latvijas uzņēmēju veidots pensiju pārvaldītājs “Indexo”, kurš tirgu sašūpoja, piedāvājot līdz tam nepieredzēti zemas komisijas maksas par saviem pakalpojumiem. Tirgus noreaģēja, un komisijas maksas samazināja daudzi.

Tikai žēl, ka tas notika mārketinga un reklāmas programmas ietvaros un nevis pašu pensijas kapitāla, tas ir, visu mūsu spiediena rezultātā. Turklāt, prasot zemākas komisijas maksas, retais aizdomājās, ka varbūt jāprasa lielāks ienesīgums jeb peļņa no naudas pārvaldītājiem. Taču viennozīmīgi pozitīvā ziņa ir tā, ka daudzi tolaik kaut nedaudz un tomēr aizdomājās par savu vecumdienas kapitāla krāšanas niansēm.

Līdz ar to, es negribētu teikt, ka viss ir bezcerīgi. Un ka galīgi ir vienalga, kur paliek mana nauda. Te vietā ir slavenais un sen zināmais teiciens: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti