Ja kāds vēl atceras, pērn tika uzsākta tautas kustība „Gribu Tevi atpakaļ”. Īsti gan tā ar lielu masveidību neizcēlās. Un te jāpiebilst, ka Latvijas Institūts to uzsāka bez jebkāda valsts atbalsta, proti, naudas. Vai var ilgi izvilkt uz „entuziasma”? Nezinu gan…
Varbūt šeit palikušie bija par slinku, lai kādu uz ārzemēm aizbraukušu draugu vai rada gabalu ilgstoši, kā tautas valodā saka - „masētu”, lai tak brauc atpakaļ. Varbūt šādās emocionālās sarunās reizēm abām pusēm aptrūkās argumentu, kāpēc jābrauc atpakaļ vai arī kāpēc palikt citā valstī būtu slikti? Varbūt vienkārši ir labi tā, kā ir. Turklāt abām pusēm, un neviens nekur nav jāsauc un nevienam nekur nav jāatgriežas. Vienkārši jāatrod jauna sadarbības platforma, kā gūstam labumu viens no otra. Taču tas nebūt neiet tik ātri.
Lai arī Latvijas uzņēmēji kunkst par darba roku trūkumu,
pēc Latvijas Institūta iniciatīvas tā arī nav tapusi vietne, kur būtu viegli potenciālajiem reemigrantiem atrast vienkopus darba piedāvājumus.
Saukšana atpakaļ ar patriotiskiem tekstiem īsti nestrādā. Migrācijas pētnieki saka – vajag konkrētību, kuriem uzņēmumiem vajag darbiniekus, kādas specialitātes, cik darba devējs maksās. Turklāt, iespējams, labi darbinieki kādam Latvijas uzņēmumam ir vajadzīgi arī ārvalstīs. Diemžēl Eiropā dzīvojošie latvieši saka, ka Latvijas uzņēmēju ieinteresētība nav nemaz tik ļoti liela.
Pieļauju, ka gan uz svētkiem, gan nākamgad daudzi politiķi, kas startēs Saeimas vēlēšanās, arvien biežāk pieminēs aizbraucējus un norādīs, cik viņi nepieciešami Latvijai. Taču jautājums – cik?!
Šoreiz iztiksim bez ekspertu ieteikumiem, kā būtu jāveido šis tiltiņš uz mājām, ja tiešām šie cilvēki būtu nepieciešami. Mēs jums pastāstīsim par mūsu pašu pieredzi. Tēta projekta līdzveidotāji – es un kolēģis Rūdolfs Krieviņš – apsēžamies pie datora un meklējam informāciju par atgriešanos. Taču tas izrādās diezgan neveiksmīgi.
Tas nenozīmē, ka cilvēki neatgriežas. Atgriežas. Pētījumi gan liecina, ka vairumā gadījumu tas notiek personisku iemeslu dēļ, piemēram, īsti dzīve ārpus valsts nav devusi to, ko gribējies, vai mājās kāds saslimis vai palicis vecs.
Atgriežoties tiek meklēta arī iespēja normāli veidot šeit savu dzīvi. Ir pašvaldības, kas dara visu, lai palīdzētu un ieinteresētu, un te nereti tiek minēts tieši Cēsu piemērs. Taču ir tādas pašvaldības, kas neliekas ne zinis.
Diemžēl gribas atgādināt kādu Latvijas migrācijas politikas veidotājiem ne īpaši patīkamu lietu. Pat ja sakārtosiet elementāras lietas, piemēram, izveidosiet internetā viegli atrodamu un pieejamu vietni, kur var izlasīt cilvēku valodā uzrakstītu saprotamu informāciju,
tas neko daudz nepalīdzēs, ja reāli Latvijā netiks izveidota vide, kur cilvēki paši grib atgriezties.
Tas nav viegls uzdevums, jo Latvijai joprojām ir jākonkurē ar citām Eiropas valstīm, kur aug gan ekonomika, gan atalgojums un kur arī vajadzīgas jaunas darbarokas.
Nereti mūsu politiķi saka, ka viņi nevar saukt cilvēkus atpakaļ, kamēr te – Latvijā – nav ko līdzvērtīgu piedāvāt. Diemžēl jāatzīst, ka tāds brīdis var arī nepienākt un visi reemigrācijas plāni būs jānoliek ļoti dziļi plauktā, lai pamatīgi apput.